Man jau arī. nav.


Es neprotu sarunāties ar cilvēkiem. Sarunas ar mani - tā nav komunikācija. Gandrīz nekad.

Es ielaižu citus uz brīdi paspēlēties savā prātā, savā personīgajā pasaulē. Tiecos to izplest, lai kaut uz to sarunas brīdi padarītu sarunas biedru par savas pasaules daļu. Vienalga kā... stāstot par sevi, liekot otram par sevi stāstīt, tikmēr lēnītiņām pievienojot vēlamo no pastāstītā sev...

Pat, kad man šķiet, ka cenšos palīdzēt, dot kādus padomus... patiesībā tie ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tas ir tikai kārtējais mēģinājums uzspiest sarunu biedram manu pasauli.

Man patīk tā sajūta, kad tas ir izdevies, protams. Kad sarunu biedrs pavērtu muti skatās apkārt, nonācis nedaudz atšķirīgā vidē. Bet... tas man jau labu laiku ir apnicis. Un tas nedarbojas ilgi. Un ar daudziem tas nestrādā vispār.

----------------------------------
Es gribu sarunāties.
----------------------------------
Bet man nav ne jausmas, kā to dara.
----------------------------------

Intelekta imitētas emocijas.
Tjūringa tests apjuktu.