pasaki vēl, ka ne tērpu parādē, ne gājienā, ne kabinetspēlē nepiedalies?

Nu šobrīd īsti nekur neesmu pieteikusies.
Tiešām neesmu.

Bet gan jau kaut kur aizvilkšos.
Tērpu jau patiesībā man nav. Es parasti šuju citiem ne sev. Sev nepaliek laiks.

Gājiens.. oi nezinu.. sola lietu rītvakar.
Kabiņetka? Nu varbūt simboliski uz kādu stundu.

Eh, kārtējais mans maldīgais iespaids - kurš tad ies, ja pat tu neej?

Nē, nu paga.
Bez manis ir daudzi citi cilvēki.

bez tam es taču pagājušo gad ar lāga nekur nepiedalījos. Vairāk organizēju nekā piedalījos kaut kur.

Nu labi. Gāju gājienā un biju kabiņetkā.
Bet visādi citādi...

Da tas pelēkais laiks un tas lielais ziemas nogurums vēl joprojām liek sevi manīt.

Nez, likās, ka tev no lffb tieši tā tērpu un ģērbšanās daļa interesē vairāk par visu pārējo.

vai varbūt tas tik uzsvērti šķiet tāpēc, ka tā man tā dīvainākā daļa šķiet... kas to lai zin.

Interesē jau ar.

Tikai šobrīd ir kaut kāds tāds dīvains posms, ka neinteresē nekas, kur pirmais solis ir iziešana ārā no mājas.

Es pie šāda stāvokļa vainoju aizraušanos ar iekšējā miera filosofiju... bet tev takš tā ir pilnīgi sveša un neizprotama.

Es pie šāda stāvokļa vainoju nogurumu un vitamīnu trūkumu.

Nogurums un vitamīnu trūkums nespēj to ietekmēt tik ilgstoši.

Nogurums no pasākumiem.
Šāda veida.

Vasaras spēles un star wars filma ir cita lieta.
Bet lekcijas un kabiņetkas zb.

Neesmu bijusi uz tik daudziem, lai runātu par 'nogurusi'.

Un atšķirību starp kabiņetku un vasaras spēlēm (plašākajā nozīmē, nerunājot par konkrētiem vadītājiem) pat netādos priekšā.

Filmiņu savam priekam uzņemt, tas ir mazliet savādāk, jā.

Bet raksts patiesībā nebija par konu, bet gan muzejdienām. Kas vispār ir pilnīgi cits stāsts.

Bet ja jau par konu... stāstiņus palasījusies esi?

Stāstiņus tikai kādus pirmos dažus. Kad sabirst kaudze, tad tas mani visai smagi atbiedē. Nav arī laika, kad lasīt. Es zinu, ka Uldis ir izlasījis visus. Un vēl es esmu pārliecināta, ka maz ir cilvēku, kuri izlasījuši visus.

Jā.. muzejdienas arī ir cool. Kons ir cool.
Tikai man naktīs gribas sēdēt mājās un nemaz ne mētāties riņķī.
Zin kā.. 27 gadi tomēr jau. Nopietns vecums.

oi, bij tā depresīvā latviešu dziesma.
(Latviešiem gan lielākā daļa dziesmu ir depresīvas) bet nu konkrēti šī depresīvā, kurai vārdu autors vēl depresīvākais Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij’ daiļš, kas bij’ svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Ak, nu es arī visus neesmu izlasījusi, tikai tos, kas pa diagonāli lasot šķita interesanti un lēnākas lasīšanas vērti. Pārāk daudz viņu, pārāk daudzu ielikšana līdz beigām nomarinēta.

Bet no tiem ko lasīji, kuri patika?

Starp citu, Veidenbaums līdz 27 nemaz nenodzīvoja...

Bet citādi... nevaru spriest. Man nekad tas pirmais pantiņš nav bijis.

Mans favorīts protams 19

Jā.. nabaga Veidenbaums.
Zin, man gan bija sapņi.
Droši vien jau ir vēl tagad.
Bet nav vairs pārliecības, ka one day I'll fly away...
Now I'm too old.

Nē, neteiksim, ka sapņi nav bijuši. Bet tie man vienmēr bijuši komplektā ar šaušalīgi zemu pašvērtējumu - un šā vai tā veiksmīgi tika apgriezti jau augstskolā iestājoties.