Bet raksts patiesībā nebija par konu, bet gan muzejdienām. Kas vispār ir pilnīgi cits stāsts.

Bet ja jau par konu... stāstiņus palasījusies esi?

Stāstiņus tikai kādus pirmos dažus. Kad sabirst kaudze, tad tas mani visai smagi atbiedē. Nav arī laika, kad lasīt. Es zinu, ka Uldis ir izlasījis visus. Un vēl es esmu pārliecināta, ka maz ir cilvēku, kuri izlasījuši visus.

Jā.. muzejdienas arī ir cool. Kons ir cool.
Tikai man naktīs gribas sēdēt mājās un nemaz ne mētāties riņķī.
Zin kā.. 27 gadi tomēr jau. Nopietns vecums.

oi, bij tā depresīvā latviešu dziesma.
(Latviešiem gan lielākā daļa dziesmu ir depresīvas) bet nu konkrēti šī depresīvā, kurai vārdu autors vēl depresīvākais Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij’ daiļš, kas bij’ svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Ak, nu es arī visus neesmu izlasījusi, tikai tos, kas pa diagonāli lasot šķita interesanti un lēnākas lasīšanas vērti. Pārāk daudz viņu, pārāk daudzu ielikšana līdz beigām nomarinēta.

Bet no tiem ko lasīji, kuri patika?

Starp citu, Veidenbaums līdz 27 nemaz nenodzīvoja...

Bet citādi... nevaru spriest. Man nekad tas pirmais pantiņš nav bijis.

Mans favorīts protams 19

Jā.. nabaga Veidenbaums.
Zin, man gan bija sapņi.
Droši vien jau ir vēl tagad.
Bet nav vairs pārliecības, ka one day I'll fly away...
Now I'm too old.

Nē, neteiksim, ka sapņi nav bijuši. Bet tie man vienmēr bijuši komplektā ar šaušalīgi zemu pašvērtējumu - un šā vai tā veiksmīgi tika apgriezti jau augstskolā iestājoties.