Stāstiņus tikai kādus pirmos dažus. Kad sabirst kaudze, tad tas mani visai smagi atbiedē. Nav arī laika, kad lasīt. Es zinu, ka Uldis ir izlasījis visus. Un vēl es esmu pārliecināta, ka maz ir cilvēku, kuri izlasījuši visus.

Jā.. muzejdienas arī ir cool. Kons ir cool.
Tikai man naktīs gribas sēdēt mājās un nemaz ne mētāties riņķī.
Zin kā.. 27 gadi tomēr jau. Nopietns vecums.

oi, bij tā depresīvā latviešu dziesma.
(Latviešiem gan lielākā daļa dziesmu ir depresīvas) bet nu konkrēti šī depresīvā, kurai vārdu autors vēl depresīvākais Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij’ daiļš, kas bij’ svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.