Tas īstenībā liek aizdomāties arī par to, ka ir pieredzētas arī dažas lietas, kas šķietami notikušas pirms veselas mūžības, vēl senāk nekā, piemēram, bērnībā bulciņas par 6 kapeikām. Ļoti sen bija, piemēram, mans pirmais ieraksts Cibā, un to es nekādi nespēju aptvert. Augstskolas beigšana arī sāk plēnēt no atmiņas, lai gan vēl ir diezgan svaigā piemiņā. Savukārt dzīvošanās pa augstskolas kojām bija tikko. Toties nedēļas paskrien garām tā, kā aptrakuši pulksteņa rādītāji.

Laika relativitāte vislabāk izjūtama atmiņās?

Tā sanāk, jo uz priekšu domāt par laika izjūtām šķiet nepierasti. Bez atmiņām nebūtu nekādu atskaites punktu.

Tāpēc man tik ļoti patīk spēlēties ar Tumsas pilsētas ideju. Vai Asmeņa skrējēja. Vai čaulu spoka un tā neskaitāmo atvasinājumu, matricu ieskaitot.

Atmiņas ir tas, kas mēs esam. Bet tās šķiet tik dīvainas, tik nelineāras...

Labi, ja ir spilgti kalendāri notikumi, kam piesaistīties un salikt atmiņas secībā.

Labi, ja ir ciba, kurā paskatīties piesaisti datumiem.

Bet citādi... Es aizvakar izkrāmēju somu, kas bija līdz uz Briseli. Ir pagājis apaļš mēnesis kopš es aizbraucu, un tas šķita tik tikko. Pat somā aizmirstās lietas man nebija trūkušas.

"All those moments will be lost in time. Like tears in rain. "

Paldies, ka atgādināji. Ir jānoskatās vēlreiz.