Vai kāds izdomājis, ka visiedarbīgākā reklāma ir bailes izraisošā?

Atstarotāju akcija tikai atmodina manī jau tā pārlieku mītošās bailes no automašīnām uz ceļa – no tā, ka kādā dienā, kad atkal būšu pārāk nogurusi, lai spētu pamanīt pasauli sev apkārt, kāda nepaspēs nobremzēt, nepaspēs nokaukties gana laicīgi, lai es pagūtu atlekt atpakaļ. Vai vienkārši – es nekur neaizlekšu, paslīdēšu un nokritīšu tieši tai priekšā – un tad trieciens, kritiens un vairākas dragājošas tonnas uz niecīgajiem riepu-ķermeņa saskares kvadrātcentimetriem.

Mani biedē Dienas akcija par ugunsgrēkiem mājās – labi, izlekšana no loga man neko ļaunu nenodarīs (pirmais stāvs taču) – Bet! Maniem logiem ir restes. Un kas notiks ar manām mantām? Kas galu galā ziemas salā notiks ar kāmi – viņš arī ir dzīva radībiņa, bet iznest viņu tā ārā salā uz nez cik stundām.. briesmīgi.

Mani biedē Ieva, ar saviem atgādinājumiem par kabatzagļiem tuneļos, kas nekautrējas gaišā dienas laikā arī iekraut pa seju, lai varētu ātrāk aizbēgt. Nē, tas neizraisa tik briesmīgu paranoju kā nu jau pirms četriem gadiem sagrieztā dermantīna jaka (šķiet, kamēr alfā melones izvēlējos?), vai pirms hmm.. trim? Kad šķīros no sava telefona (tās vecās populārās Nokias, kuras vāciņš bija nomainīts jau pusduci reižu un pat parastās zaļās gaismiņas nomainītas ar baltām).