- 19.-Dec-2005 12:08 am
- Tēmas:
- philosophy
Pat savs prāts mani reizēm biedē.
Tā tieksme izzināt apkārtējo, izsekot likumsakarībām, kas novedušas pie pašreizējā momenta. Kā koka zari izauguši. Pa kādu ceļu ritējušas lietus lāses uz loga. Kā skrējusi uguns, pārmainot sērkociņa formu....
Pasaule ir bezgalīgi sarežģīta, prāts grib pazust tās vērošanā un palikt pagātnē. Ticot, ka tagadne ir mūžīgs nemainīgs mirklis.
Ir iemesls, kādēļ tas tomēr netiek praktizēt, pat ja es to neizprotu.
Pieņemt, ka pārējie ir stulbeņi, liedz attīstīties. Pat, ja pārēji konstanti pierādītu, ka tādi tiešām ir.