Comments: |
Puslatviete kā daudzi. Patīk valoda un vieta. Bet neesmu arī nekur daudz bijusi. Ja pārceltos, domāju, ka būtu lietas, vietas pēc kā ilgotos, bet esmu arī diezgan nostaļğiska. Nezinu līdz ar to īsto atbildi. Bet tas jaunais patriotisms man nav pielipis un drīzāk kaitina.
Jā - esmu arī nostaļģisks - nezinu cik tas ietekmē manu vēlmi saprast savu identitāti. A kā tas jaunais patriotisms atšķirās no iepriekšējās patriotisma izpausmes?
Par otro, manuprāt, to ir ļoti grūti saprast, kamēr nav pamēģināts -- katram varētu būt atšķirīgi. Pie tam, tās izjūtas varētu arī mainīties gadu gaitā, dzīvojot ilgstoši.
Par pirmo, arī grūti saprast, bet domāju, man tas ir diezgan svarīgi.
Ja jautā, kāpēc, šķiet, visprecīzāk būtu teikt, ka tāpēc, ka tas constitutes a major part of my life's history. Respektīvi, es neredzu tādu atsevišķu tīri nacionālu "latvietības vērtību" kā vien to, ka tā ir kaut kāda noteikta identitātes daļa (no kuras, savukārt, liela daļa ir valoda) tiem, kas te uzaug un dzīvo -- kura padara dzīvi te salīdzinoši stipri vienkāršāku un vieglāku.
Paldies! Dzīves vesture, valoda un vienkāršība: mājas. Tā tas koletkīvs dabiski veidojas?
Es domāju, jā. Ar visu pozitīvo un negatīvo, kas no tā izriet.
es ilgojos pec visām vietām, kur esmu ilgāku laiku uzturējusies. man nav svarīgi tas, ka esmu tieši latviete, bet man ir svarīgi, ka esmu no Cēsu ielas. katra tā ielas grumba un atmiņa ir ļoti personiska.
Paldies - a kā ev šķiet: vai ir situācijas (izņemot, teiksim, karš) kurā tava latviešu identitāte varētu kļūt tev svarīgāka?
es nevaru zināt, kāda es būtu karā, līdzīgi ka nezināju, kāda es būšu māte, piem. es esmu jutusi solidaritāti ar savējiem, piem., uz fudži kalna dzirdot lietuviešu valodu vai vispār starptautiskā kolektīvā pieslējusies kādai etniski vai mentāli tuvai grupai. Japānā draudzējos te ar krieviem, te kanādiešiem, te franču ebrejiem. kaut kā automātiski gribas sev blakus līdzīgus cilv, ar ko dalīties domās bez vārdiem, bet at laiku es atklāju japāņus, un tagad internacionālā kolektīvā justos tuvāka viņiem varbūt. tas viss ir tik mainīgi. dzivojot ārzemēs liekas, ka ar latvieāiem it ka var saprasties no pus vārda, bet tad atkal tas ir tikai sākums, un tie ir daudzi dažādi assholi, no kuriem ar reti kuru ir kas kopīgs. bet ar tiem, ar kuriem ir kopīgs, tie tad ir ļoti tuvi. bet karā... es ceru, ka es spētu būt taisnīga un glābt vājos un nevienu nenogalināt.
oi nepareizi izlasīju jautājumu - likās, ka jārunā par karu. tas nekas.
Kurš gribētu runāt karu - pfu, pfu, pfu (vau tfu, tfu -- es nezinu).
Paldies atkāl. Man ir līdzīgas pieredzes ar internacionālām kolektīvām. Bet kā tas ir tad, kad dzīvo uz ilgāku laiku ārzemēs ar vietējiem? Manuprāt, bieži notiek ka 'nevietēji' draudzējas ar 'nevietējiem' - tā arī bija tava pieredze?
man ir dažādas pieredzes, kas cita citu ir apgāzušas. bet tendence tomēr tāda, ka esmu beigās satikusi dažus, bet tuvus cilvēkus - gan vietējos, gan nē. tikai tas prasa laiku - pašam jāiegūst it kā "īsta dzīve", nevis tikai viesa vieglprātīgā un jautrā loma. Briselē šī iejušanās notika ātrāk, jo tur visi ir ļoti internacionāli un vietējie arī kaut kā pieraduši pie tā. es jutos forši, dzīvojot marokāņu rajonā, kad viņi mūs pieņēma.
Nu jā - ir jāiet caur piedzīvojumiem ar cilvēkiem, vai nē? Interesānti, ko rakstīji par Briseles vietējiem - kā viņi pielāgojas: ne biju par to domājis.
Man nesen bija ļoti bedīga pieredze ar džeku no Marokas: pat nezinu, vai es gribu par to rakstīt, jo esmu izdarīis drūmu secinājumu par iespejamību dzīvot kopā ar cilvēkiem no šīs kulturas - bet forši, protams, ka viņi jūs pieņema - vai tu domā, ka viņi bija gatavāki (ja ir jēgas tā vispārināt) pieņemt jus, jo jus bijāt no ārzēmes?
man ir bijusi ļoti slikta pieredze ar "zēniem no Marokas" jaunībā. bet tāda ir bijusi arī ar krievu "urlām" un citiem stulbiem un nepriviliģētiem cilvēkiem "no rajona". domāju, ka pirmā barjera mūs pieņemšanā bija tā, ka viņi (piemēram, dzīvokļa saimnieki un kaimiņi) saprata, ka mums nav aizspriedumu pret "viņiem visiem". saimniece pati teica, no kuriem cilvēkiem jāuzmanās, kuri ir bandīti. viņiem ir ļoti svarīgi, lai viņus visus neuzskata par melīgiem, sliktiem un stulbiem. katra imigrantu ģimene ir citādāka, pat ja kultūras kodi liekas līdzīgi. varbūt viņiem šķita jocīgi, ka mēs "eiropieši" varam būt nabadzīgi un īrēt lētu dzīvokli no viņiem. katrā ziņā daudzi bija ļoti sirsnīgi, atsaucīgi, piedāvāja palīdzību, deva padomus, aicināja uz saviem svētkiem, jokojās ar mūsu dēlu, kurš bija vienīgais blondīns kvartālā.
ļoti interesanti: paldies. Kā viņi uzzināja, ka jums nebija aizspriedums pret viņiem: tā dabiski izrietēja no sarunas/jusu uzvedības? Man vēl divi jautājumi: Cik, svarīgi, tavuprāt viņu kulturu/tautas identitāte ir viņiem? Un, vai tev šķiet, ka viņi varētu integrēties ar beļģiešiem?
man liekas, ka vini par mums runāja - o, viņš strādā Eiropas institūcijās - tas daudzas reizes tika atkārots ar wow, jo "tie cilvēki parasti pie mums nedzīvo". dzīvokļa saimnieki to stāstīja citiem, viņi daudz klačojas un satiekas, tāds priekšstats. un mēs bijām labi īrnieki, kas maksāja laikā, kas nemeklēja bēgļa statusu, nebija izmisumā, tāpēc arī izturējās ar cieņu. ar tuvējiem veikalu tirgotājiem vienmēr draudzīgi runājāmies, stāstījām no kurienes esam un ko darām. tad piedalījamies vakariņu šovā, kur taisījām marokas ēdienus, ko nemācējām, u viņi mums skaidroja, tas bija liels notikums rajonā.
man liekas, ka viņiem par savu identitāti arī ir dažādas stadijas - citi grib iekļauties, bet nesanāk, jo ir stigma par viņiem. inteliģentākie grib cieņu un tādu statusu, kā vietējiem vai kas atbilstu viņu profesijai. citi dzīvo ļoti smagi un turēties kolektīvā ir vieglāk.
vietējie beļģi man stāstīja, ka pirms 9/11 visi labi sadzīvoja. bet pec sākās radikalizēšanās un nošķiršanās. to varēja just arō katru reizi pēc kāda terorakta. tie paši cilvēki, ar ko katru rītu brauc tramvajā, jūtas sašķelti - kauns, dusmas, vainas sajūtas.
Es pieņemu tad, ka radikalizēšanas notiek lielākoties tiem, kuri dzīvo ļoti smagi un turējas kopā kolektīvā. Tie, tad uzliek spiedienu uz tiem, kuri grib integrēties (Kā mans draugs Altaf apgalvoja: daudzi no viņa ģimenes/draugiem norakstīja viņu ka 'Coconut' (white on the inside).
savukārt Amsterdamā es strādāju pie ēģiptieša (viņam piederēja meksikāņu restorāns, viņs bija precējies ar holandieti jau 30 gadus) un viņš bija super laipns un kosmopolīts un wise. viņš arī neuzskatīja mani par white trash vai poļu mauku tikai tāpēc, ka man vajadzēja darbu bez papīriem, ko nebija laiks uztaisīt.
(atšķirībā no franču kino skolas studentiem, kuri tā arī nekad nemainīja domas, ka es esmu poļu mauka, kas iestājusies universitātē, lai dabūtu uzturēšanās atļauju)
Tie studenti bija vietēji?
lielākoties, vismaz 2. paaudzē Francijā dzīvojoši. ievēroju tolaik fenomenu, ka runāt sliktu par "krāsainajiem" bija tabu, bet par Austrumeiropu (poļu mauku joki un "jums ir mājā televizors") bija norma.
Jums ir mājā televizors? Nesaprotu... viņi pieņem, ka austrumeiropiešiem ir vai nav televizors mājās? Interesanti kāpēc viņi droši varēja atļauties ņirgājās par jums, nevis par 'krāsainajiem' - nu, tas, protams mani nepārsteidz, bet ja domājam par iespējamo multikulturālu sabiedrību, tad šai parādībai ir nozīme.
tas gan bija ap 2004. gadu. pieļauju, ka tagad visi kļuvuši labāki.
From: | anna |
Date: | November 7th, 2018 - 11:04 am |
---|
| | | (Link) |
|
jā, this! par tiem jokiem. laikam tāpēc es smieklīgi spītējos un pastāvu uz to, ka ģeogrāfiski esmu no Ziemeļeiropas (politiski, kulturāli, vēsturiski - tas jau ir cits stāsts)
From: | anna |
Date: | November 7th, 2018 - 02:51 pm |
---|
| | | (Link) |
|
90tajos mani vietējie, protams, automātiski lika Krievijas vai, labākajā gadījumā, Austrumeiropas kastītē. Tagad, citā valstī gan, vietējie vispār īpaši nekādā kastītē neliek (un ko nozīmē vietējie - tas arī ir mainījies), bet citi iebraucēji!! Esmu piedalījusies dažu svētku un atbalsta pasākumu rīkošanā patvēruma meklētājiem. Tajos satiktie krieviski runājošie visi, visi kā viens bez jautājumiem "zina", ka esmu šeit labākas dzīves meklējumos, kaut kā apčakarējusi sistēmu u.tml.
pag pag... tie krievi runājošie, kuri piedalījās pasākumos, kas atbalsta patvēruma meklētājiem? Ja drīkstu.. kurā valstī tu dzīvo tagad?
From: | anna |
Date: | November 7th, 2018 - 05:00 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Šveicē. Starp patvēruma meklētājiem esmu satikusi krieviski runājošus cilv. no Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Moldāvijas. Bet viņi, protams, starp patvēruma meklētājiem ir minoritāte, lielākais vairums ir no Āfrikas valstīm.
Skaidrs. Vai Tu domā, ka patvēruma meklētāji no Āfrikas valstīm apgalvotu to pašu par Āfrikaniem, kuriem ir tiesības dzīvot Šveicē?
From: | anna |
Date: | November 7th, 2018 - 06:47 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nē, domāju, ka nē, varbūt tāpēc, ka valsts iedzīvotāju vidū cilvēku no Āfrikas valstīm proporcionāli ir daudz vairāk kā no "mūsu puses"
Cenšos saprast tavu logiku. Vai Tu domā, ka fakts, ka tur jau bija daudz cilvēku no Āfrikas Šveicē nozīmē, ka viņiem nebija jāapčakarē sistēms, lai tur nokļūtu?
From: | anna |
Date: | November 8th, 2018 - 12:55 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Jā, es domāju tos, kas šeit ir jau 2. paaudzē, kas šeit jau ilgi dzīvo un strādā. Protams, arī pirms 20 / 30 / 40 gadiem šeit ierasties nebija viegli, bet tomēr citādi kā "bēgļu krīzes" laikā.
| From: | kakjux |
Date: | November 6th, 2018 - 01:55 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nav svarīgi. es dzīvoju ārpus Latvijas jau 11 gadus un neilgojos nemaz. man reizēm pietrūkst dažu konkrētu manu draugu, bet pati Latvija nepietrūkst.
bet man vispār gribas padzīvot dažādās valstīs. pamatā gan Eiropas kontinenta daļā, jo te ir man saprotamāka domāšana.
Paldies - bet vai dažreiz Tu jūties, ka tomēr Tu esi daļa no ... latviešu tautas?
| From: | kakjux |
Date: | November 6th, 2018 - 02:22 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nu, man ir grūti uz šito atbildēt. man joprojām ir Latvijas pase un es esmu piedalījusies pēdējās divās vēlēšanās. bet tā nav tāda īsti emocionāla piesaiste, drīzāk tāda pienākuma apziņa. es tā īsti nezinu, vai es vispār jūtos kā daļa no jebkā.
Tā tad, Tu arī nejūties daļa no Anglijas?
| From: | kakjux |
Date: | November 6th, 2018 - 02:29 pm |
---|
| | | (Link) |
|
man tur ļoti ilgu laiku ļoti patika. es biju labi asimilējusies - darbs, draugi, dzīve, ballītes, viss kas. bet vispār es pavisam nesen esmu pārvākusies prom no Londonas, prom no UK. un es jau tagad zinu, ka arī te, Prāgā, nebūs tā vieta, kur es nodzīvošu visu atlikušo dzīvi. es gribu padzīvot vēl dažās valstīs. un who knows where that will lead me.
From: | unpy |
Date: | November 6th, 2018 - 02:00 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Latviskā identintāte vienaldzīga, ir patīkami pozicionēties kā čangalim, ja dzīvotu citur tādu pašu dzīvi kā tagad, nebūtu nekādas principiālas atšķirības un kā tāda, pēc kā īpaši ilgoties. Ja nu atsevišķi pārtikas produkti.
Vai esi kaut kur ārpus Latvijas dzīvojis uz kādu 'nopietnu' laiku?
From: | unpy |
Date: | November 6th, 2018 - 02:48 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Nē, uz nopietnu laiku neesmu, bet mans dzīvesveids ir tāds, ka pārsvarā strādāju no mājām un nekur īpaši netusēju, ar draugiem pamatā sanāk komunicēt internetos. Uz nopietnu laiku esmu dzīvojis viens pats meža vidū, kur diezgan vienalga, kāda valsts ir aiz meža :)
| From: | kakjux |
Date: | November 6th, 2018 - 02:23 pm |
---|
| | | (Link) |
|
tiem pārtikas produktiem vispār tiek pāri, cik novērots pie sevis un līdzcilvēkiem. es tā īsti nemācētu vairs pateikt, kas bija mani Latvijas gardumi, tupa aizmirsies.
From: | unpy |
Date: | November 6th, 2018 - 02:49 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Es to vairāk par tik ekzotiskām vietām, kurās kartupeļus grūti dabūt :)
| From: | 217 |
Date: | November 6th, 2018 - 03:19 pm |
---|
| | | (Link) |
|
es nezinu par to svarīgumu, bet dzīvojot ārpus lv nu jau gadus 7us (pēdējos 3 - UK), ar tām ilgām ir tā, ka es ļoti ilgojos aizbraukt uz Latviju vasarā, nevienam no radiem to nepasakot, un darīt lietas, ko man būtu gribējies darīt, kamēr vēl dzīvoju tur, piemēram, iet uz kkādiem kultūras pasākumiem, apbraukāt lv laukus, padzīvoties kkur pie dabas, visticamāk Vidzemē, jo citādāk braukšana uz Latviju vienmēr pārvēršas vecmammas un citu radu apciemošanās, un man pašai nesanāk darīt laika to, ko gribētos. tā, ka varētu teikt, ka man pietrūkst ideja par Latviju un Latvijas daba, bet ne tik daudz cilvēki.
Latvijas daba - to es varu saprast: pats gribu vest manus bērnus uz Anglijas Peak District
| From: | 217 |
Date: | November 7th, 2018 - 01:55 am |
---|
| | | (Link) |
|
tur vēl nav sanācis būt, bet vienmēr bildes, ko redzu no Peak District, ir ļoti skaistas (un lietainas :D)
Kamēr neesi pazaudējis, nespēj novērtēt. Sava valoda savā zemē. Viens no senākajiem pamatlikumiem pasaulē. Ilgas pēc laimīgās zemes ir kaut kas ļoti sens.
Tavai atbildei ir labs pamats.
From: | anna |
Date: | November 6th, 2018 - 06:18 pm |
---|
| | | (Link) |
|
ja ilgojos, tad pēc cilvēkiem, mīļām vietām (īpaši ārā, dabā) un kultūras pasākumiem. es nezinu, cik daudz tās ir ilgas pēc Latvijas un cik daudz - pēc pirmajām mājām un savējiem, lai kurā pasaules malā tas arī būtu.
From: | anna |
Date: | November 6th, 2018 - 07:42 pm |
---|
| | | (Link) |
|
(bet kaut kādā ziņā es nezinu, kas ir Latvija, latvietis)
Es domāju, ka Tu zini, ka tas vietas un tie pasākumi ir daļa no Latvijas. Pat ja ir grūti saprast to, kas ir Latvija.
From: | anna |
Date: | November 7th, 2018 - 02:53 pm |
---|
| | | (Link) |
|
jā, espar to man līdz galam nesaprotamo atšķirību starp to, kas man ir Latvija un kas - dzimtene.
homesick. es esmu mēģinājis, bet nespēju )
nav jādzīvo ārzemēs vispirms?
man pietrūkst tikai Latvijas kultūras andergraunda/"andergraunda kultūras", tās savējās vides. tas pārējais īgnais postpadomju trash, no kura lēnām, ļoti lēnām tauta lien ārā - nu tā man nepietrūkst nemaz, turklāt vairākus gadus dzīvoju Ukrainā, kas ir all fun and games, kamēr tu nepārstāj dzert un nesāc aizvien vairāk un drūmāk ievērot, ka šī ir vēl lielāka dirsa, neapšaubāmi.
ar latvietību man ir tā, ka man tā ir valoda, noteikti valoda, literatūrā un mūzikā, nu un vēl arī kartupeļi un skumjas, un tā liegā pašironija, kas palīdz to visu izturēt.
Vai Tev šķiet ka Latviešu underground subkultūra ir mainījusi ar laiku? Vai joprojam tajā pastāv kaut kas, kas ir atrodams plasākā Latviešu kulturā?
Citu starpā, ja braukšu prom no Latvijas, man arī trūkšu Latvijas specifiskas skumjas un jūsu pašironijas.
šis ir tāds jautājums, kur par atbildi varētu tapt vesela eseja, ko es par to visu domāju :) pagaidām vēl padomāšu.
Okay – gaidu ar nepacietību – ja tev laiks un vēlme. Savukārt manuprāt 80/90os angļu pagrīdu muzikas subkulturs (nu indie/hardcore) bija maģiski anglisks, kaut arī visi dalībnieki dedzīgi ticēja multikulturālai sabiedrībai.
| From: | heda |
Date: | November 7th, 2018 - 10:48 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Lūk, skumjas! Bet citur latviskās skumjas varbūt nemaz īsti nesauktu par skumjām, pārāk daudz spītīga dzīvelīguma.
| From: | romija |
Date: | November 7th, 2018 - 01:20 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Man latviešu drīz vairs nepietrūks nemaz un nekur. Kur soli sper, tur šie zog. Pat 220.lv ir atkoduši latvieša būtību ar saukli "Noliktavas izzagšana". Nožēlojami. Drūmi. Neatgriezeniski.
| From: | romija |
Date: | November 7th, 2018 - 03:36 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nu labi. varbūt daži atturēsies, jo neko nesapratīs :))
| From: | romija |
Date: | November 7th, 2018 - 06:03 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Lūdzu uzrādīt procentos!
nemāku teikt: stārp cilvēkiem, kurus es pazīstu... varbūt 5% uzvedas neparāk godīgi.
1. Svarīgi, jo nekas cits es nevaru būt. Proti, visi senči n-paaudzēs bijuši latvieši. 2. Mācījos ārpus vairākus periodus, ilgojos ļoti. Tas ir kaut kas nemateriāls un neaprakstāms, gandrīz vai enerģiju līmenī. Savs pret svešo.
Paldies! Man ir jautājums: Tu rakstīji ka esi bijis/bijusi ārpus Latvijas vairākus periodus. Vai Tu biji vairākos valstīs, un ja jā, tad vai tava... kā būtu latviski... tava ilgošanās pakāpe mainījās atkarīgi no tā, kurā valstī tu dzīvoji (piedod par neveiklu jautājumu)?
Tā bija viena un tā pati valsts, tāpēc grūti atbildēt par to pakāpi. Tagad es bieži ciemojos citā valstī, kuru arī pazīstu visai labi un kur tagad dzīvo daļa manas ģimenes, bet vienalga tā man ir sveša un es jūtu, ka nespētu tur dzīvot. Valoda, ideoloģija, sadzīve. Tu te vienā komentārā pieminēji brexitu. Man šķiet, ka tā varbūt nebija vislabākā izvēle, bet principā es saprotu tos, kas tā balsoja.
Paldies! Man prieks, ka vari saprast kāpēc mēs/viņi par Brexitu balsojām: daudziem latviešiem patik to norakstīt uz stulbumu :)
| From: | heda |
Date: | November 7th, 2018 - 10:24 pm |
---|
| | | (Link) |
|
1)Ļoti svarīgi. 2) Ilgojos, bet vienmēr esmu arī tās valsts, vietas patriote, kur dzīvoju pašlaik. Un ko tu pats atbildētu uz šiem jautājumiem?
1) Laikam arvien svarīgāk, dalēji jo zinu, ka nevarētu kļūt par citu tautu (vajadzēja but skaidrs, vai nē?). Zinu, ka varētu nokartot LV pilsonību, tomēr nekad būšu latvietis.
Dalēji dēļ Brexit. Man apnika klausīties par stulbiem britiem/angliem. Esmu sācis aizstāvēt savejus - šad tad agresīvi, turklāt.
2) Tomēr īsti negribu atgriezties dzimtenē - te es jūtos brīvāk.
| From: | heda |
Date: | November 8th, 2018 - 10:52 pm |
---|
| | | (Link) |
|
1)Ļoti piekrītu par savējo aizstāvēšanu un neiespējamību kļūt par kādu citu 2)Reiz austrumeiropieši sapņoja par tādu brīvību kā Rietumeiropā. Bija tāda raidstacija "Brīvā Eiropa", mans Vecpaps to bieži klausījās, par spīti krievu raidītajiem "zāģiem", kas traucēja .
Ļoti svarīgi, ja jautā "kas es esmu?", pirmā atbilde ir "kristietis", otrā - "latvietis". Pusgadu dzīvoju ārpus LV, vairs nekad neko tādu negribētu, tas bija slikti.
Paldies par atbildi - ja Tev laiks, man ir jautājums: kas tieši bija tik slikti?
Nepatīk, ka svešinieki, ka nav ģimenes, radu, ka nav "sakņotnes", ka nav manas valodas, ka es uz vietu un sabiedrību, kur pusgadu dzīvoju, drīzāk raudzījos no ārējās perspektīvas, ka es to varu it kā no attāluma novērtēt un atzīt, bet ka tas viss - lai vai cik interesants - nav daļa no mana stāsta, no man pazīstamās vēstures, ainavas, kas, galu galā, ir veidojusi mani. es gribu būt iekšā, nevis ārā, es gribu stāvēt uz stingras zemes un saprast, kas man notiek apkārt un ilgāk padomāt, nevis virzīties visu laiku pa plūstošām smiltīm.
Paldies par skaidro atbildi.
'nav daļa no mana stāsta' - šis man ir interesants. Es tevi pilnīgi saprotu, bet savukārt tad, kad es lietoju tos pašus vārdus, man dažreiz ir neērti sajuta, ka es mekleju iespēju atbrīvoties no kādas atbildības. Varbūt tas ir tāpēc kā esmu šeit jau 18 gadus.
| From: | aleja |
Date: | November 8th, 2018 - 10:36 am |
---|
| | | (Link) |
|
Kad es bērnībā dzīvoju krievvalodīgā ģimenē (mamma latviete, tēvs baltkrievs), mans sapnis bija kļūt par latvieti, nejautā, no kurienes man radās tādas domas, tie bija astoņdesmitie, es droši vien biju vienīgais cilvēks uz planētas, kurš gribēja būt latvietis (bet nebija).
Tagad, atklāti sakot, es neizjūtu nekādu nepieciešamību pēc etniskās vai nacionālās piederības sajūtas. Es esmu latviete, bet ar to es domāju: es dzīvoju Latvijā, pamatā ikdienā es lietoju latviešu valodu un komunicēju ar cilvēkiem, kas pamatā runā latviešu valodā. Tomēr es tik un tā īsti nekur neiederos un īsti nekam nepiederu. Man ļoti gribētos piederēt, bet izskatās, ka pārejoši un efemēri piederības brīži ir tas, ar ko nāksies apmierināties.
Ja dzīvotu ārpus Latvijas, es droši vien ilgotos pēc kaut kā iedomāta, kā īstenībā šeit nav.
"Ja dzīvotu ārpus Latvijas, es droši vien ilgotos pēc kaut kā iedomāta, kā īstenībā šeit nav."
No tā es arī baidos (manā gadījumā anglija) - esmu kļuvis vecs un sentimentāls un esmu prom no dzimtenes jau 18 gadus: ko es tieši zinu par dzīvi tur?
1) Absolūti nesvarīgi. Tāds esmu piedzimis, citu variantu nav. Dzīvē ir svarīgākas problēmas par ko domāt, nevis nacionālā piederība. 2) Nezinu. Nekad neesmu dzīvojis citā zemē, tātad nav pamata spriest.
Paldies - saprotu Tavu attieksmi. Savukārt vecums nenāk viens veciem sentimentāliem ex-pat angliem :) | |