Kad es bērnībā dzīvoju krievvalodīgā ģimenē (mamma latviete, tēvs baltkrievs), mans sapnis bija kļūt par latvieti, nejautā, no kurienes man radās tādas domas, tie bija astoņdesmitie, es droši vien biju vienīgais cilvēks uz planētas, kurš gribēja būt latvietis (bet nebija).

Tagad, atklāti sakot, es neizjūtu nekādu nepieciešamību pēc etniskās vai nacionālās piederības sajūtas. Es esmu latviete, bet ar to es domāju: es dzīvoju Latvijā, pamatā ikdienā es lietoju latviešu valodu un komunicēju ar cilvēkiem, kas pamatā runā latviešu valodā. Tomēr es tik un tā īsti nekur neiederos un īsti nekam nepiederu. Man ļoti gribētos piederēt, bet izskatās, ka pārejoši un efemēri piederības brīži ir tas, ar ko nāksies apmierināties.

Ja dzīvotu ārpus Latvijas, es droši vien ilgotos pēc kaut kā iedomāta, kā īstenībā šeit nav.

(Reply to this) (Thread)

"Ja dzīvotu ārpus Latvijas, es droši vien ilgotos pēc kaut kā iedomāta, kā īstenībā šeit nav."

No tā es arī baidos (manā gadījumā anglija) - esmu kļuvis vecs un sentimentāls un esmu prom no dzimtenes jau 18 gadus: ko es tieši zinu par dzīvi tur?

(Reply to this) (Parent)