es nevaru zināt, kāda es būtu karā, līdzīgi ka nezināju, kāda es būšu māte, piem.
es esmu jutusi solidaritāti ar savējiem, piem., uz fudži kalna dzirdot lietuviešu valodu vai vispār starptautiskā kolektīvā pieslējusies kādai etniski vai mentāli tuvai grupai. Japānā draudzējos te ar krieviem, te kanādiešiem, te franču ebrejiem. kaut kā automātiski gribas sev blakus līdzīgus cilv, ar ko dalīties domās bez vārdiem, bet at laiku es atklāju japāņus, un tagad internacionālā kolektīvā justos tuvāka viņiem varbūt. tas viss ir tik mainīgi. dzivojot ārzemēs liekas, ka ar latvieāiem it ka var saprasties no pus vārda, bet tad atkal tas ir tikai sākums, un tie ir daudzi dažādi assholi, no kuriem ar reti kuru ir kas kopīgs. bet ar tiem, ar kuriem ir kopīgs, tie tad ir ļoti tuvi.
bet karā... es ceru, ka es spētu būt taisnīga un glābt vājos un nevienu nenogalināt.

(Reply to this) (Parent)