Nepatīk, ka svešinieki, ka nav ģimenes, radu, ka nav "sakņotnes", ka nav manas valodas, ka es uz vietu un sabiedrību, kur pusgadu dzīvoju, drīzāk raudzījos no ārējās perspektīvas, ka es to varu it kā no attāluma novērtēt un atzīt, bet ka tas viss - lai vai cik interesants - nav daļa no mana stāsta, no man pazīstamās vēstures, ainavas, kas, galu galā, ir veidojusi mani. es gribu būt iekšā, nevis ārā, es gribu stāvēt uz stingras zemes un saprast, kas man notiek apkārt un ilgāk padomāt, nevis virzīties visu laiku pa plūstošām smiltīm.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies par skaidro atbildi.

'nav daļa no mana stāsta' - šis man ir interesants. Es tevi pilnīgi saprotu, bet savukārt tad, kad es lietoju tos pašus vārdus, man dažreiz ir neērti sajuta, ka es mekleju iespēju atbrīvoties no kādas atbildības. Varbūt tas ir tāpēc kā esmu šeit jau 18 gadus.

(Reply to this) (Parent)