| |
[24. Maijs 2012|16:33] |
nevaru nepieminēt nupat izlasīto Hemingveja "Cilvēks un jūra". lai neaizmirstas. ignorējot to, ka tā ierindota vienkāršas obligātās literatūras plauktiņā un par nekādu gaumes izsmalcinātību neliecina, man ļoti, ļoti patika. daudz vairāk par nesen izlasīto "Pirmskaitļu vientulību", kurai cauri vijās autora pašmērķīgums. neatceros, kad pēdējoreiz tā būtu iemīļojusi galveno grāmatas varoni. vecais, mīļais, stiprais Santjago.
būs laikam jāpalasa kas vairāk no angliski runājošo valstu skolu obligātās literatūras klāsta. |
|
|
| |
[24. Maijs 2012|16:29] |
|
es gribētu, lai par manu jauno aizraušanos kļūtu nevis gudrības krāšana, bet degsme gudrību likt lietā. |
|
|
| |
[18. Maijs 2012|21:17] |
|
pēdējā laikā sapņos pieņemu dzemdības vecām, neglītām sievietēm ar ļoti spalvainām kājām, kuras slavē, ka es ļoti labi un pareizi elpoju līdzi. neviens bērns tā arī vēl nav piedzimis. |
|
|
| |
[13. Maijs 2012|21:39] |
šī diena bija neliels pārbaudījums manai sievišķībai. mašīnai caura riepa, palīgs pieejams vakarā. māku nomainīt pati, varu zvanīt un uzplīties arī kādiem vīrieškārtas draugiem, bet beigu beigās sagaidīju tēti atgriežamies Rīgā. šķita muļķīgi skatīties, kā viņš manis dēļ dara to, ko arī pati māku. bet vienlaikus šķita pareizi.
iedarbinot mašīnu, tajā skanēja brāļa iepriekš izvēlētais radio 101 ar yeah yeah yeahs - maps. pēkšņi atgriezos dzīvās atmiņās par to vasaru pirms gadiem 7-8. bija puslīdz normāli pārdzīvots mans vienīgais baltic beach party mūžā un atpakaļceļā no Liepājas piestājām pie vēja ģeneratoriem. gulējām pļavā, skatījāmies debesīs un beidzot bija miers. beidzot normāla mūzika. beidzot pasākums aiz muguras. miers. tur bija arī puspazīstamie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) slysts, elina un holandiete, kuriem es tā arī nekad neatzinos, ka zinu viņus cibā. jaunie mūziķi, ar ko braucām kopā, mūs drusku steidzināja, izteica vēlmi pēc citas mūzikas, taču maps tik daudz reižu skanēja uz riņķi, ka to bieži klausījos vēl turpmākos divus gadus. iesēdās galvā kopā ar atmiņām par šo mirkli zem vēja ģeneratoriem. |
|
|
| |
[12. Maijs 2012|18:25] |
|
nesaprotu. dzīvot tā, lai neiekavētu lietas - tas ir reāli vai utopiski? |
|
|
| |
[4. Maijs 2012|10:17] |
|
iepazīt katoli sevī |
|
|
| |
[4. Maijs 2012|09:38] |
|
vecmamma, uzzinājusi, ka jaunajā darbā strādāju kopā ar māksliniekiem, sāka man līdzi just. viņai no daudzajiem psihenē nostrādātajiem gadiem mākslinieki palikuši atmiņā kā nepatīkamākie, bravūrīgākie un sarežģītākie pacienti visu citu citādi mīļo slimiņo vidū. |
|
|
| |
[2. Maijs 2012|20:33] |
Šovakar pa buržujisko Latvijas pastā iegādājos trīs mēneša žurnālus piecu latu vērtībā. Jau gabaliņu prom no pasta secināju, ka visi trīs ir aprīļa numuri manis lūgto maija izdevumu vietā. Šie bija izlikti plauktā, tātad maija numuri vēl nemaz nebija klāt. Maksāju ar karti, tuvu ciet slēgšanas laiks, rinda liela, tā nu izlēmu paturēt savu mazvērtīgo pirkumu. Kā nekā divi no šiem žurnāliem man nebija pieejami, vien Rīgas Laiks tagad ir divos kautrīgos eksemplāros.
Ir iesācies kaut kāds krišanas periods. Pirms pusotras nedēļas tumsā iekāpu bedrē un nokritu tādas kompānijas priekšā, kurai vairāk par visu gribējās paslīdēt garām nemanot. Kāja vēl tagad zila un pampst. Šodien profilaksei drusku apskādēju otru kāju. Šovakar kopš atgriešanās mājās esmu sagrīļojusies vēl vairākas reizes. Līdzsvars dzīvē ir zudis jau sen, tagad tas beidzot novērojams vestibulārā aparāta darbībā.
Pampst ir smieklīgs vārds. |
|
|
| |
[18. Apr 2012|22:11] |
|
es mazdrusciņ apvainojos, kad mājaslapa, ko ikdienā administrēju, kādreiz pēkšņi vairs neatceras, kas es esmu un kā mani sauc. |
|
|
| |
[18. Apr 2012|20:31] |
|
jau krietnu laiku dzīve šķiet gaužām garlaicīga, jo viss prieks paliek kaut kur ārā. |
|
|
| |
[13. Apr 2012|22:41] |
|
dzīvotgribas indekss |
|
|
| |
[13. Apr 2012|21:14] |
es kādreiz pateicībā mulstu par to, kas man pieejams. dzīve ir grūta un sarežģīta, un visapkārt ir gana daudz ļaunuma. bet ar visu to nav ne vainas un par mums rūpējas.
es drusku priecājos, kad varu aiziet pie ārsta, samaksājot trīs, nevis trīspadsmit vai trīsdesmit latus. kad saslimstu, bet man ir slimības lapa (tā gan gadījies laikam tikai vienreiz) un man arī par slimošanas dienām maksā naudu. ka atvaļinājums ir apmaksāts, nevis man pašai jāsakrāj nauda, par ko tajā laikā dzīvot. ka sabiedriskajā transportā varu braukt ar atlaidi. ka vecmammai ir pensija. ka sakarīgā skolā varēju iet par brīvu. ka augstskolas bibliotēkā par brīvu dažreiz kaut ko jēdzīgu var dabūt. ka tad, kad ir pavisam sūdīgi, ātrie pie manis atbrauc kaut kādos dziļos laukos un sašpricē un man paliek labi, un atkal nekas nav jāmaksā. vai - zaudē varbu (vai pat pats aizej no darba) un saņem kaut kādu naudu pat nekur nestrādājot. gribas teikt tā prasti - tas taču ir tik kruta!
nerunāsim vispār par tām iespējām piesaistīt naudu kaut kādām savām aktivitātēm, vienalga, privātām, sociālām, biznesa vai mākslas, bet vispār - ka vari iet un prasīt un kādreiz pat kaut ko dabūt. forši tā pasaule iekārtota.
tad, kad man tajos dziļajos laukos palika slikti, bija skaidrs, ka, ja nebūtu ātro, es atdotu galus. ja ārsts brauktu ar zirgu pajūgu, nevis auto, es atdotu galus. bet tam ārstam zirgu pajūgā jau arī nebūtu īsto zāļu, tā ka tik un tā es atdotu galus.
ar to visu es tikai gribēju teikt, ka mēs Latvijā 21. gadsimtā esam neslikti iekārtojušies. |
|
|
| |
[13. Apr 2012|20:59] |
|
Laikam būšu saķērusi veģetatīvo gripu. |
|
|
| |
[12. Apr 2012|12:03] |
|
aiz katra medņa, majora un poļa slēpjas mazs, nobijies puika. |
|
|
| |
[10. Apr 2012|22:27] |
|
un vai jūs mākat sevi pažēlot (un par to paši sevi nenosodīt)? |
|
|
| |
[16. Mar 2012|21:44] |
vecie darbi, atstājieties no manis!
anna, atstājies no vecajiem darbiem! |
|
|
| |
[16. Mar 2012|20:19] |
|
es esmu nogurusi no tā, cik esmu nogurusi. |
|
|
| |
[14. Mar 2012|20:48] |
pus mēnesi dzīvoju bez naudas, uz krīta. šodien saņēmu vienu no trim ilgi gaidītajiem ienākošajiem maksājumiem.
uzdzīvoju. nopirku banānus, brūnos rīsus, tēju un atlaižu kafiju. un vitamīnus. |
|
|
| |
[13. Mar 2012|20:31] |
neesmu kino jaunumiem sekojusi līdzi vismaz mēnešus trīs.
ko tādu vienkāršu un vieglu (bet tomēr ne draņķi) lai noskatās? |
|
|
| |
[4. Mar 2012|21:58] |
|
pārbīdīju mēbeles. tagad jūtos gatava jaunai dzīvei. |
|
|