mani arī šis stipri apbēdina. apmēram tā - ja tu nepiekrīti betijai, tad tu automātiski atbalsti izvarošanu.

tā ir+kļūs vēl sliktāk. ai mīn, interesantāk.

paredzu, ka ciba aizpoliarizēsies nah.

ja tikai ciba, tad maza bēda, jo cibu es pieņemu, kāda tā ir (nu - beznosacījuma mīlestība), bet ja visa cita pasaule man tūlīt sāks uzbrukt, stulbie stulbeņi

ai, mani atkal pasaule uztrauc mazāk, jo esmu pieradusi pie tā, ka dzīve ir nebeidzZzZama cīņa, bet kad ciba pārvēršas par identisku, garlaicīgu, paredzamu sraču krātuvi, kļūst besīgi.

*izbrīnīti*
vai tad ciba nav priekš tam, lai inteliģenti izliktu savu sraču?

cibu katrs dara pats un savu nolūku izdomā pats. bet pēdējā laikā ir tā, ka ieraugu diskusiju uz 100 komentāriem un neskatoties zini a) kurš tur būs, b) kas ko teiks. precīzi! līdz pat konkrētiem vārdiem! moš, protams, man vienkārši ir spējas un ar skubu jāiet uz ekstrasensu cīņām.

profesionālais aktīvisms arī bišk kaitina. like, ir cilvēki (nu jau, par laimi, mazāk), kuri nāk un komentē tikai par konkrētām tēmām, tā ļoti priceļna.

jā, viss kļuvis iepriekšparedzams.

Un ir cilvēki, kuri pie konkrētām tēmām (pat ja tēma tiek skarta ļoti netieši) zaudē jebkādas kritiskās domāšanas paliekas, radot iespaidu, ka diskutē ar autmātisko atbildētāju.

uz ko atbild vārds "inteliģenti" Tavā teikumā - kā izliktu vai kas izliktu?

es biju domājusi gan, gan.
lai inteliģenti izliktu savu niknumu
un
lai inteliģentiem būtu, kur izlikt savu niknumu.
vairāk gan otrais laikam, jo ne reizi vien ir pierādījies, ka pat ļoti gudri cilvēki reizēm diskusijās nespēj iztikt bez personiskiem aizvainojumiem

Labs jautājums!

man liekas, ka tagad visur iet pāri (īpaši amerikā, pārējie lec pakaļ) tāds ekstrēmisma vilnis, kas pēc kāda laika norims. izcilā gadījumā tas drusku nogriezīs nost to zemāko slāni, tobiš, paliks mazāk ekstrēmu lohu un lēnām tas viss kaut kā grozīsies. un tam aktīvismam nav jāpievērš tik daudz uzmanības, ja tas traucē.

vot vot, man arī ar šo pārspīlēto aktīvismu šķiet ka ar platām reperu biksēm vai auskariem kepku širmjos - vienā brīdī visiem bija, bet pēc tam aizmirsās. jo viņi ir margināļi jebkurā gadījumā.

āāā!!!!!!!!!!! auskari kepkās!!!!!!!!! (biju aizmirsusi)

A man liekas, ka tieši tas ir tas, kāpēc betijas uzbudina te visus, ne tikai Unpiju un Gnidrologu. Ka tas, ko mēs visu laiku esam pieraduši nolikt absolūtu margināļu plauktā kā kārtējos mākoņstūmējus, tagad pēkšņi caur to aktīvisma sērgu kaut kā tik ļoti spiež uz visu mūsu – vienkāršo cilvēku smadzenēm, ka mēs sajūtamies tā kā nokaunējušies un mazpamazām sākam domāt, ka mums morāli pareizi būtu viņus ņemt par pilnu.

es nepanesu betiju dēļ formas, ne dēļ satura.
veids, kā viņa pasniedz informāciju, ir tik kaitinošs, ka es gandrīz nedzirdu, ko viņa saka.

Tas, man liekas, ir parādījies izteikti jebkurā jautājumā - šausmīga polarizācija un naidīgums.
Nezinu, man par šo ir diezgan po - man patīk pieaudzēt skropstas, lakot nagus, iet sportot, un zinu, ka tas mani itin nemaz nepadara mazāk “strong, independent & feminist”.

kamēr man bija tieki vieni stringi un tie paši ne gluži īstais izmērs, es arī domājuk, ka tie ir ļaunuma sakne. bet tā kā man ir bijuši arī ērti, spriežu ka tiem nīdējiem šitā nav paveicies

Agrāk biju karojoša antistringiste. Tagad stringi ir mani labākie draugi. Vai nu cilvēce iemācījusies ražot labākus stringus vai arī M izmēra atzīšana par labāku nekā S izmērs padarījusi stringus labākus.

es īsti nesalasu rājienu konkrētajā piemērā, kur tur rājiens?

rājiens nē, bet nesaki, ka nejūti kaut kādu zemsvītras paštaisnumu aka "tagad vairs nenēsāju, jo akli nesekoju modei kā citi dumiķīši"
ne?

es saprotu vispārējo sajūtu, vairāk šajā konkrētajā mazinformācijas gabaliņā nejūtu, bet varu to uztvert kā "toreiz, kad ēdu gaļu un mētāju bundžas Daugavā, tad arī stringi man likās superīgs izgudrojums".

(man vislaik licies, ka stringi IR ērtākais no apakšveļas pasaules, ja cilvēki grib būt seksīgi, viņi tinas mežģīnēs, jo vairāk mežģīņu ārpus dibena, jo krutāk, nē? *nerelevanta subjektīva piezīme*)

bēt mani mulsina tas, kā visi vienlaikus var justies kā minoritātes, nē, tas nav īstais vārds, bet kā pilnīgi visiem ir sajūta, ka kāds viņam norāda ko un kā vajadzētu darīt.

nu aizstāvi, aizstāvi, mīkstini un humanizē savu moralizējošo karojošo feminismu.

nevaru, tas saknē ir kaut kas pārāk sātanisks un antihumāns, tur pat stringi nepalīdzēs:(.

tavs pēdējais teikums ir verī trū. es pat teiktu, objektīvi, ne subjektīvi trū - jo visi visiem nepārtraukti norāda un aizrāda. tā tiešām ir. problēma rodas tad a) ja to dara ar reālu Pārliecību, ķip gott mit uns, b) ja persona, kurai aizrāda, jūt spiestu vajadzību reaģēt - ja ne paklausīt, tad gari un intensīvi skaiddrot, kāpēc aizrādīt nedrīkst

es tagad ļoti rūpīgi pārdomāju savu moralizējošo, dehumanizējošo un karojošo feminismu, un to, cik bieži es norādu citiem, ko darīt. man gribētos galvenokārt saglabāt atšķirību starp "norādīt, kur iet un ko darīt" un norādīt, ka "nahuj nedrīkst norādīt citiem, kur iet un ko darīt".

pēdiņas salikās visās neloģiskākajās vietās.

tu būtu viens no pēdējiem cilvēkiem, ar ko man gribētos dirsties, bet tu šobrīd totāli apliecini apakšpunktu b) manā komentārā. lai gan es arī :)

p.s. un nav korekti atbildēt kkādam anonīmiķim, rakstot komentāru citam cilvēkam.

jā, es atvainojos par to, varu izdzēst, bet tad es visu sakonfjūzošu vēl vairāk. bet bet bet bet tas nebija tas, ko es mēģināju pateikt. tāpēc es mēģināšu vēlreiz un labāk. varbūt man sanāks. atbildot uz tavu komentāru: man gribētos tiekties uz pasauli, kur visi visiem pa lielam liek mieru un neaizrāda vai arī aizrāda tikai par aizrādīšanu. bet nav tik vienkārši, jo mēs esam naski izlasīt starp rindiņām lietas, kuras tur ir, kā arī tādas, kuru tur nav.

bet tad tavs points bija tāds, ka aizrādīt drīkst, bet nedrīkst tā no sirds, savukārt aizrādījumus pareizi ir uztvert bez emocijām un neņemt vērā, un, ja tu ņem vērā, tad pa lielam pats vainīgs?

viss čotka.

mans points ir tāds: nevis aizrādīt "drīkst", bet tas tā notiek. mēs visi viens otram kāpjam uz kājām, nepārtraukti. dažreiz mēs to redzam, dažreiz - ne sūda. ja es tagad nostāšos pozā un teikšu, ka "aizrādīt nedrīkst", tas būs stulbi, neefektīvi un arī augstrpātīgi. karoče, kontrproduktīvi.

tā no sirds aizrādīt - drīkst, ja esi gatavs ļ. stipram prettriecienam un nebaidies pēc tam raudāt spilvenā.
uztvert bez emocijām... like, es pasaku tev (ne tev, bet vispār): ej dirst. kas pēc būtības ir pavēle. cilvēks attiecīgi var: iet un izkārnīties, kko sākt psihot vai vnk ignorēt manu pavēli. un man ir grūti saprast, kāpēc vajag obligāti paklausīt vai ārdīties, ja var vnk nedarīt.

pieņemu, ka tāpēc, ka mēs katrs esam unikāla sniegpārsliņa ar unikālas sniegpārsliņas psihi, es, piemēram, redz, vēl tikai štruntīgi mācos ignorēt anonīmus kretīnus, kamēr man ir druška A, kas, līksmi ķiķinot, vārtās pa zemi, lasot viņu komentārus, kā arī druška B, kas principiāli nelasa interneta komentārus, jo zina, ka tas viņu sagraus uz divām dienām, labāk neredzēt un aizžmiegt acis. un noteikti vēl ir druška C, kas rūpīgi visu apdomā un paklausa arī. (ja mēs pieņemam, ka agresīvi komentāri paši par sevi ir aizrādījumi)

bet mums taču vajadzētu primāri tomēr domāt par nekāpšanu, ne? citādi mēs visi vienkārši esam bezjūtīgi dranķi, kas mīdās pa svešiem cilvēkiem, tikai tāpēc- ka tā visi dara un tas ir neizbēgami?

a mēs to nedarām apzināti, nu pārsvarā. (tiesa, esmu izklaidējusies, ierakstot cibā vienu un to pašu divreiz, bet bišk pamainot akcentus vai izmantojot izteiksmīgāku leksiku. komentāru skaits/intensitāte/saturs nav salīdzināms).

agresīvam komentētājam arī šķiet, ka tu viņu kkādā ziņā apdraudi, aizvaino. tēma nav būtiska. cilvēki ir apvainojušies uz mani par ierakstiem cukurs is bad for you, mkay.
visu nosaka konteksts un tas, cik apriopri uzrunātais loks ir labvēlīgi tev noskaņots. like, "mums ir jāmāca zēni, ka viņi ir sūds" delfos tiktu uztverts kā naida runa, bet noteiktos apstākļos tas kļūst par varen smieklīgu stendapa joku, spriežot pēc klausītāju reakcijas.

nu, tagad tu liec izklausīties tam tā, it kā es to būtu teikusi vai nestu kaut kādu atbildību par to. vai arī neliec, taču es to tā nolasu.

nelieku gan, srsly. tikai ilustrēju konteksta/labvēlības momentu.

btw, es domāju, ka ir normāli izteikties, ja ir vajadzība izteikties, bet nelasīt pēc tam komentārus, ja apzinies, ka jutīsies pēc tam sūdīgi. cilvēks objektīvi novērtē savus spēkus un pareizi dara. tas ir kā aiziet uz kačalku un neskriet uzreiz pie 70 kg svaru stieņa.

sākās. kačalka. nākamais salīdzinājums būs ar cukura ēšanu, es jau zinu.

(es padodos, es nemāku strīdēties internetos, vismaz šodien ne. nu, vai arī ko mēs te darām. es nemāku sarunāties internetos.)

sorz, man visas metaforas būs vai nu par ēsanu, vai nu par sportu.

mjā, es nēsāju stringus kopš tādi parādījās LV, jo ērti, bet nēsāju viņus lielākoties mežģīņainus - jo 'sievišķīgi'un smuki, un neredzu tajā nekādu problēmu. also viens agrākais boifrends manu ērtuma rekomendāciju rezultātā arī sāka ikdienā valkāt džeku stringus, atzina tos par ļoti praktiskiem un nekādi nejutās tāpēc sievišķīgāks :)

jā, šie parasto bikšu piekritēji taču neļauj dibenvaigiem staigāt brīvi! :)

Pfff, stringi ir vienīgā apeņu versija, kura man ir ērta, jo nu, ja viss tik vai tā nonāks starp vaigiem, tad labāk, lai tur ir šaura auduma strēmelīte, ne savērpies lupatstriķis.

tāpēc ir tādas ōmīšu apenes kā bridžitādžonsā, tikai kokvilnas, kopšes viņas atradu, esmu laimīgākais cilvēks pasaulē,jo man nepatīk aiz vaigiem
un es totāli varētu būt tāda ieraksta autore, jo man nav poņas,kā jaunībā varēju no tiem taščīties

jā, moi aussi,
mani arī kategoriski tracina kategorisms un melnbaltums un rāmji ar aizvien asākām malām par to, kā tev ir jādomā, kā jāizskatās, ja esi /check the box/- feministe, nefeministe/par/pret/šitikgadīga/tādā soc dem stāvoklī/uņģiks/mainstrīms/utt., vai par ko drīkst zoboties un par ko - nē. Diezgan tā, my way or no way.