viss čotka.

mans points ir tāds: nevis aizrādīt "drīkst", bet tas tā notiek. mēs visi viens otram kāpjam uz kājām, nepārtraukti. dažreiz mēs to redzam, dažreiz - ne sūda. ja es tagad nostāšos pozā un teikšu, ka "aizrādīt nedrīkst", tas būs stulbi, neefektīvi un arī augstrpātīgi. karoče, kontrproduktīvi.

tā no sirds aizrādīt - drīkst, ja esi gatavs ļ. stipram prettriecienam un nebaidies pēc tam raudāt spilvenā.
uztvert bez emocijām... like, es pasaku tev (ne tev, bet vispār): ej dirst. kas pēc būtības ir pavēle. cilvēks attiecīgi var: iet un izkārnīties, kko sākt psihot vai vnk ignorēt manu pavēli. un man ir grūti saprast, kāpēc vajag obligāti paklausīt vai ārdīties, ja var vnk nedarīt.