tavs pēdējais teikums ir verī trū. es pat teiktu, objektīvi, ne subjektīvi trū - jo visi visiem nepārtraukti norāda un aizrāda. tā tiešām ir. problēma rodas tad a) ja to dara ar reālu Pārliecību, ķip gott mit uns, b) ja persona, kurai aizrāda, jūt spiestu vajadzību reaģēt - ja ne paklausīt, tad gari un intensīvi skaiddrot, kāpēc aizrādīt nedrīkst

es tagad ļoti rūpīgi pārdomāju savu moralizējošo, dehumanizējošo un karojošo feminismu, un to, cik bieži es norādu citiem, ko darīt. man gribētos galvenokārt saglabāt atšķirību starp "norādīt, kur iet un ko darīt" un norādīt, ka "nahuj nedrīkst norādīt citiem, kur iet un ko darīt".

pēdiņas salikās visās neloģiskākajās vietās.

tu būtu viens no pēdējiem cilvēkiem, ar ko man gribētos dirsties, bet tu šobrīd totāli apliecini apakšpunktu b) manā komentārā. lai gan es arī :)

p.s. un nav korekti atbildēt kkādam anonīmiķim, rakstot komentāru citam cilvēkam.

jā, es atvainojos par to, varu izdzēst, bet tad es visu sakonfjūzošu vēl vairāk. bet bet bet bet tas nebija tas, ko es mēģināju pateikt. tāpēc es mēģināšu vēlreiz un labāk. varbūt man sanāks. atbildot uz tavu komentāru: man gribētos tiekties uz pasauli, kur visi visiem pa lielam liek mieru un neaizrāda vai arī aizrāda tikai par aizrādīšanu. bet nav tik vienkārši, jo mēs esam naski izlasīt starp rindiņām lietas, kuras tur ir, kā arī tādas, kuru tur nav.

bet tad tavs points bija tāds, ka aizrādīt drīkst, bet nedrīkst tā no sirds, savukārt aizrādījumus pareizi ir uztvert bez emocijām un neņemt vērā, un, ja tu ņem vērā, tad pa lielam pats vainīgs?

viss čotka.

mans points ir tāds: nevis aizrādīt "drīkst", bet tas tā notiek. mēs visi viens otram kāpjam uz kājām, nepārtraukti. dažreiz mēs to redzam, dažreiz - ne sūda. ja es tagad nostāšos pozā un teikšu, ka "aizrādīt nedrīkst", tas būs stulbi, neefektīvi un arī augstrpātīgi. karoče, kontrproduktīvi.

tā no sirds aizrādīt - drīkst, ja esi gatavs ļ. stipram prettriecienam un nebaidies pēc tam raudāt spilvenā.
uztvert bez emocijām... like, es pasaku tev (ne tev, bet vispār): ej dirst. kas pēc būtības ir pavēle. cilvēks attiecīgi var: iet un izkārnīties, kko sākt psihot vai vnk ignorēt manu pavēli. un man ir grūti saprast, kāpēc vajag obligāti paklausīt vai ārdīties, ja var vnk nedarīt.

pieņemu, ka tāpēc, ka mēs katrs esam unikāla sniegpārsliņa ar unikālas sniegpārsliņas psihi, es, piemēram, redz, vēl tikai štruntīgi mācos ignorēt anonīmus kretīnus, kamēr man ir druška A, kas, līksmi ķiķinot, vārtās pa zemi, lasot viņu komentārus, kā arī druška B, kas principiāli nelasa interneta komentārus, jo zina, ka tas viņu sagraus uz divām dienām, labāk neredzēt un aizžmiegt acis. un noteikti vēl ir druška C, kas rūpīgi visu apdomā un paklausa arī. (ja mēs pieņemam, ka agresīvi komentāri paši par sevi ir aizrādījumi)

bet mums taču vajadzētu primāri tomēr domāt par nekāpšanu, ne? citādi mēs visi vienkārši esam bezjūtīgi dranķi, kas mīdās pa svešiem cilvēkiem, tikai tāpēc- ka tā visi dara un tas ir neizbēgami?

a mēs to nedarām apzināti, nu pārsvarā. (tiesa, esmu izklaidējusies, ierakstot cibā vienu un to pašu divreiz, bet bišk pamainot akcentus vai izmantojot izteiksmīgāku leksiku. komentāru skaits/intensitāte/saturs nav salīdzināms).

agresīvam komentētājam arī šķiet, ka tu viņu kkādā ziņā apdraudi, aizvaino. tēma nav būtiska. cilvēki ir apvainojušies uz mani par ierakstiem cukurs is bad for you, mkay.
visu nosaka konteksts un tas, cik apriopri uzrunātais loks ir labvēlīgi tev noskaņots. like, "mums ir jāmāca zēni, ka viņi ir sūds" delfos tiktu uztverts kā naida runa, bet noteiktos apstākļos tas kļūst par varen smieklīgu stendapa joku, spriežot pēc klausītāju reakcijas.

nu, tagad tu liec izklausīties tam tā, it kā es to būtu teikusi vai nestu kaut kādu atbildību par to. vai arī neliec, taču es to tā nolasu.

nelieku gan, srsly. tikai ilustrēju konteksta/labvēlības momentu.

btw, es domāju, ka ir normāli izteikties, ja ir vajadzība izteikties, bet nelasīt pēc tam komentārus, ja apzinies, ka jutīsies pēc tam sūdīgi. cilvēks objektīvi novērtē savus spēkus un pareizi dara. tas ir kā aiziet uz kačalku un neskriet uzreiz pie 70 kg svaru stieņa.

sākās. kačalka. nākamais salīdzinājums būs ar cukura ēšanu, es jau zinu.

(es padodos, es nemāku strīdēties internetos, vismaz šodien ne. nu, vai arī ko mēs te darām. es nemāku sarunāties internetos.)

sorz, man visas metaforas būs vai nu par ēsanu, vai nu par sportu.