Man ērtāk ir kaut vai apakšveļā. T.i. ok, pēc mazgāšanās vai pirts kādu pusstundu varu, pēc tam vairs nepatīk, krūtīm ērtāk ja tās ir pie vietas nevis kaut kur pielipušas, a vietām nepatīk, ka vēdinās, tā sajūta ne pārāk.
Bet es arī nekad neesmu ilgstoši dzīvojusi viena tā, ka to varētu.
es pārsvarā staigāju, bet es reizēm arī, piemēram, nevaru atrast matu gumiju, un tās vietā izmantoju stringus vai ko tādu, so es neesmu labs... paraugs.
Man ļoti patīk, es vispār negribu citas apakšbikses, es gan nenēsāju tādus sīkstriķīšus, bet kokvilnas parastus, vienkāršus, ar nelielu mežģīņu maliņu. Gadu desmitiem! :) grūtniecībās vispār tas bija vienīgais, kas pielāgojās vēderam.
tinot atpakaļ notikumu secību es saprotu, ka "manā laikā" apakšveļa galvenokārt tika pirkta kur? kopā ar mammu "rosmes tipa" veikalos, kur attiecīgi izvēle bija starp neglītām apenēm un to stringu versijām un dabiski, ka man gribējās, lai ir seksīgāk. pēc tam parādījās cubus, seppala, lidex, kur jau varēja dabūt vienkāršus kokvilnas šortiņus and i haven't look back ever since.
Oij, jā, es reiz tieši bekonu dabūju uz vēdera, kopš tā laika pie plīts apģērbjos. Vispār es gandrīz vienmēr ar ēdienu gatavošanu vai ēšanu apģērbjos, jo tas tā pieklājīgi pret ēdienu šķiet.
mana vīra vācu geju brālēnam ir šausmīgi jauks stāsts par to, ka viņa bērnībā Vācijā nūdistu pludmalēs bija obligāts nosacījums par to, ka apmeklējot kafejnīcu ir jāuzvelk krekls :DDDD
Nē, es pat nespētu iedomāties, ka aukstā laika kleite un vilnas zeķes tiktu papildinātas ar apakšveļu :) (izņēmums ir zīdīšanas laiks un barošanas krūsturi, bet nu jā)
retumis jā, bet drīzāk apakšveļā vai peldkostīmā, lai var iziet uz balkona, ja kas. šis Tavs jautājums tādā piektdienā, kad saule, iespējams, būs tikai nākamotrdien, reāli sasildīja un atgādināja vasaru :)
Te jau laikam kāds līdzīgi rakstīja, man īsti nav pazīstams koncepts “staigāt pa māju”, es lielākoties tomēr “sēžu pa māju” (strādāju, lasu, skrollēju, skatos, ēdu), varbūt tāpēc, ka mazs dzīvoklis. Ja atlaižos dīvānā plika pēc dušas, piemēram, man vienmēr prasās kādu paladziņu apakšā, nezinu, varbūt esmu pārāk sensitīva pret dažādām faktūrām. Krūtis arī tikai kādu pusi no cikla nav pārlieku jūtīgas, lai negribētos tām kādu vairodziņu pret pasauli.
Domāju par šo ierakstu un atbildēm un ķermeņiem. Mazliet mazliet atgādina tādu pamatskolas lielīšanās izlasi "eu es jau sen pīpēju un dzeru", labestīgi smejos.
Manai mājai ir lieli logi- viena daļa uz aktīvu ielu, otra- uz pagalmu un man patīk gaisma, tāpēc nelietoju dienas aizkarus. Abās logu pusēs dzīvo cilvēki, no kuriem dažus es pat pazīstu: aiz cieņas pret sevi un viņiem nedomāju, ka mn gribas eksponēties tāuntā aktiera daudzo mazo bērniņu, kuri bieži spēlējas uz palodzes skatupriekšā kā plikajai kaimiņienei piemēram.
Mēs esam kaili, kad esam divi, pa ceļam no/uz dušām, gulētiešanām, vēl kādos specifiskos brīžos, bet es nejūtos labi, piemēram, strādājot kaila. Nē, to pat nevaru.
Pirmkārt, man jebkurā brīdī mēdz ienākt zoom/tīms zvani, otrkārt- kaila es nespēju koncentrēties uz darbu, nevaru savākties. Bez apenēm vēl mierīgi, bet krūtis arī jāsavāc, jo nav mazas un tā.
Šitāds ļiruļeru bezveļas dreskods vienkārši nav profesionāli manā gadījumā, bet katram savs. Es gan arī T-kreklos vai pļūtenēs vai pidžambiksēs mājās nestrādāju*, ar ļoti retiem izņēmumiem.
*darbs ir tas, par ko maksā naudu, nevis mājas darbi: šūt, kaut ko kārot, lasīt grāmatas vai rotāt apkārtni. tā cita oupera.