uzņēmumiem švakāk ar ieņēmumiem, mazāk ieņēmumu - mazāk var izdot uz darbiniekiem u.c. lietām, nākas ļaudīm vai nu īsināt darba stundas, algu likmes, vai arī vispār īsināt cilvēkus no darba vietām.

bet tā - mani nebaida, es pagaidām neesmu uz "optimizācijas līnijas", bet šī līnija tika iezīmēta jau pie pirmās ārkārtas (kas bija šoks - divas nedēļas un pēkšņi jau jālaiž vaļā cilvēki).

bet arī to taču nenosaka ārkārtas situācijas eksistence kā tāda?

ok, bet vai mazàk ieņēmumu nav esošās situācijas / vīrusa dēļ, vai “ārkārtas situācija” kā likumiskais ikdienas ietvars palielina zaudējumus / maina biznesa vidi?

ja ārkārtas situācijā tiek ierobežota klientu iespēja apmeklēt iestādi, saņemt klātienes pakalpojumu etc., tad tas ietekmē iestādes apgrozījumu (biznesa vidē akūtāk, nekā nodokļdotējamās vidēs).

bet to nenosaka ĀS kā tāda, to nosaka ierobežojumi, kas ĀS laikā tiek pieņemti. ierobežojumi jau ir šobrīd.
es domāju, ka var būt ĀS ar pastāvošajiem ierobežojumiem.

Nubet, kas tad ir ārkārtas situācija? Speciāli apstākļi ar speciāliem ierobežojumiem (un tam piekrītošiem seku likvidēšanas veidiwm. Ne velti visos līgumos ir forsmažors, tipa, līgums pārstāj būt spēkā vai tiek bez sankcijām pagarināts uz forsmažora laiku u.t.t., lai nav jāpisājas ar katru vienu gadījumu individuāli). Šobrīd ierobežojumi pieļauj manevra iespējas, redzēs, vai manevra iespējas piedāvās arī ārkārtas situācijas ierobežojumi (gada sākumā nepiedāvāja).

ā, o, jā, forsmažoru atrunājumi līgumos, pareizi, šito nebiju iedomājusies.

nu, tas nav patīkami tīri psiholoģiskā ziņā. tas, ka ir ārkārtas stāvoklis, var radīt papildus fona trauksmi, jo skaidrs, ka kaut kas nav tā, kā vajag būt, bet vienlaikus jau gribas to sajūtu, ka viss ir kaut kā kontrolējams.

man kā reizi ārkārtas situācija liktu domāt, ka vēl viss ir kontrolējams, jo problēma tiktu saukta vārdā / tiktu apzināta.

man tā likās pavasarī, bet laikam šobrīd man personīgi ārkārtas stāvoklis radītu šo te trauksmi, ka nav iespējams vienkārši turpināt savu dzīvi, kāda nu tā ir bijusi iepriekš (jau ar visiem ierobežojumiem, jo es neatceros, kā bija pirms tam)

bet tas tā, man uz sitiena ienāca prātā šāds skaidrojums. nezinu, vai tas man vienīgajai tā nāk prātā.

Jā, man arī kaut kā tā. Bet nu tas viss laikam ir ļoti individuāli.

es te drusku par mazajiem nemanāmajiem gariņiem, bet radu, draugu, paziņu lokā dīkstāves nauda nenonāca. divos gadījumos nedēļu un pēc tam piespiedu brīvprātīgi lūdzu ņemiet atvaļinājumu, vienā gadījumā krietni ievelkot procesu pirms atlaišanas, sapackājot pēc tam iespēju normāli saņemt bezdarbnieka pabalstu.
tādēļ, ka ārkārta bieži pamatoti čakarēja cilvēkiem dzīvi (ne tikai tiem, ka sēnu ekonomikā) bet arī daudz biežāk lieli krāni attaisnojās ar ārkārtu. ne visas lietas, kuras pamatojās ar ārkārtu, bija nepieciešamas (tā pati maksas veselības aprūpes iestāžu aizklapēšana) un man nav naivas pārliecības, ka šobrīd kaut kas notiks citādāk.

resp., ĀS ļauj darba devējiem - pimpjiem - būt pimpjiem leģitīmāk. bet ja ekonomika bruktu bez ĀS, tad gan jau atrastu iespēju pimjausībām arī citos likumiskos ietvaros.
ir jau lietas, kuras pierādīja savu neefektivitāti, gan jau otrreiz uz grābekļa nekāps (tas par maksas medicīnu, piem)

kā to ņem, jau tagad daudz ko atceļ plānveida medicīnā. daļai tas kaut ko nemaina, ja var atļauties to, ko vajag (un būsim reāli, procedūru, kuru jāgaida gadu, divas, iespējams ilgāk VAJAG, ne velti cilvēks gaida nevis atpogā maciņu). ja nevarēja (un tīri objektīvi nevarēja arī) sazvanīt ģimenes ārstu, ātros vai tml. ja pēkšņi pēc ārkārtas komunālo maksājumu rēķins ir simts eiro, nevis ap dursku virs 40, jo 'ārkārta un pārrēķins, neko nezinam', kkādus soda maksājuma procentus sākumā tipa nerēķinam jo ārkārta, pēc tam visu davai jau vakar vajag. ir ļoti daudz šādu piemēru. nav ko brīnīties, ka cilvēki, kuru dzīvi tas ietekmē ļoti tieši, baigi neiedziļinās niansēs kas no ārkārtas situācijas, kas vienkārši jo ierobežojumi. lielās šaibās tam jau vairs nav nozīmes

saprotu, bet mani tieši interesē šīs nianses - ārkārta vs ierobežojumi.

ārkārtu var pasludināt ierobežotu laiku. nevar būt gadu ilga ārkārta. tas manuprāt pat Satversmē kkā bija atrunāts. un ja pareizi atceros, 15.maija apvērsuma dēļ

Rīgas pii arī 'nākt var tikai, ja ļooooti ļoooti vajag, pavisam nav kur likties' tika pamatots ar ārkārtu, nevis ierobežojumiem.

bet ja jau esam nodzīvojušies līdz ārkārtai, tad labāk to izsludināt. sūdi Jau Ir skāruši ventilatoru.

ārkārta, kā varbūt to jau kāds tev uzrakstīja, lielā mērā atšķiras ar to, ka ļauj valsts pārvaldei mainīt lēmumu pieņemšanas veidu, deleģēt uzdevumus. ierobežojumi ir ierobežojumi, likumdošanas/skaņošanas ietvars saglabājas esošais.

tas ļauj arī dažiem šeptcmaņiem sulīgi cūkoties pa "kopmantu", piemēram, pilsētā klīst tenkas, kā pērnās ārkārtas aizsegā diezgan neglīti iznesās zemkopības ministrija ar ciršanas regulējuma cauri- dabūšanu. aplauza viņus, bet gāja jau pilniem vaigiem.

tādus es saucu par pimpjiem :)

tas vēl skan lepni!

nu kādi pimpji, mazie biznesi knapi velk arī šajos apstākļos, kur nu vēl ārkārtas situācijā! Daudziem tā ir bezizeja, nevis pimpisms. Man patiešam prieks, ka neesi savā lokā ar to saskārusies, bet ļoti daudziem pandēmija nozīmē nabadzību, ārkārtas situācija - pilnīgu bezizeju

mēs tomēr runājam paralēli. Pandēmija visu noved dirsā, tas skaidrs, visiem slikti un man un man apkārt arī. Bet es ne par to - es neredzu atšķirību starp šodienu, kad nav ārkārtas situācijas, un rītdienu, kad varētu būt tāda. es tiešām šo jautājumu uzdodu no likumu puses. Un arī saņēmu atbildes, piemēram, par forsmažoru regulējumu.

man liekas, ka, ja visi viens uz otru šauj un mirst, tad nekas nemainās, ja kāds “bruņotu konfliktiņu” atklāti nosauc par karu. jo mums IR idejiski ārkārtas situācija jau visu gadu.

es atbildēju uz jautājumu "kāpēc baida" - mani nebaida, mani skar mazāk un vispār domāju, ka pareizi dara, bet ārkārtas situācijas ļoti konkrētie ierobežojumi ļoti konkrēti ietekmēs daudzas nozares - tā jau nebūs tikai "nosaukuma maiņa", rebrendings

Man personīgi būs dažas, relatīvi sīkas neērtības un pārgrupēšanās, kuras ir sīkas un maznozīmīgas (dāma nevarēs apmeklēt sporta klubu, nāksies iet uz pagabā ierīkoto zāli, jānudien, akvaimanuvai);,
bet es ļoti atbalstu ārkārtu, jo izskatās, ka pa labam "sabiedrībai kopumā" neaiziet vajadzība sekot norādījumiem.

tad nu, izpratnes kopkatlā nāksies piemest visiem.


Taču apzinoties savu relatīvi labo situāciju, baidos par un man ir žēl:

a)skolasbērnus tīri no mācīšanās un emocionālās dzīves kvalitātes;

b) cilvēkus īstās grūtībās/emocionālās vai materiālās, tādus, kam sūras mājsaimniecības situācijas; vardarbības, slimības, aiziešanas, uttt.;

c) kvalitatīvos tūrisma uzņēmējus, viesnīcniekus.

aij, piekrītu, ka ir par ko skumt/ uztraukties kā sabiedrībai, bet, kā jau minēju augstāk, ja jau sūdi ir skāruši ventilatoru, tad labāk izsludibāt ātrāk un cerēt, ka tas ko uzlabos.
manā ikdienā tas nemainīs neko - zīdainības pašizolācija jau ir pašizolācīga. un pie friziera paspēju pirmdien.

droši vien ne no ĀS pašas kā tādas, bet no sagaidāmajiem ierobežojumiem, kas tai seos (jo nu tādēļ jau tikai ir vērts ieviest ĀS, lai varētu operatīvāk un plašāk noteikt ierobežojumus).
mani pašu neuztrauc, mums īsti nekas nemainījās jau pavasarī.

nebaida :)

Atsaucoties uz ārkārtas situāciju, pasūtītājs pavasarī samazināja likmes, kas vairs arī nepacēlās.
Un vispār ir sajūta, ka, atsaucoties uz ārkārtu, varenie tagad var darīt jebko.

Nebiedē. Bet sajūsmā sist plaukstas un gavilēt šķiet kaut kā... vai idiotiski būtu īstais vārds?

Zviedrijā tādu nemaz nevar izsludināt. Likumdošana neparedz šādu iespēju. Man tas patīk.