kā to ņem, jau tagad daudz ko atceļ plānveida medicīnā. daļai tas kaut ko nemaina, ja var atļauties to, ko vajag (un būsim reāli, procedūru, kuru jāgaida gadu, divas, iespējams ilgāk VAJAG, ne velti cilvēks gaida nevis atpogā maciņu). ja nevarēja (un tīri objektīvi nevarēja arī) sazvanīt ģimenes ārstu, ātros vai tml. ja pēkšņi pēc ārkārtas komunālo maksājumu rēķins ir simts eiro, nevis ap dursku virs 40, jo 'ārkārta un pārrēķins, neko nezinam', kkādus soda maksājuma procentus sākumā tipa nerēķinam jo ārkārta, pēc tam visu davai jau vakar vajag. ir ļoti daudz šādu piemēru. nav ko brīnīties, ka cilvēki, kuru dzīvi tas ietekmē ļoti tieši, baigi neiedziļinās niansēs kas no ārkārtas situācijas, kas vienkārši jo ierobežojumi. lielās šaibās tam jau vairs nav nozīmes

saprotu, bet mani tieši interesē šīs nianses - ārkārta vs ierobežojumi.

ārkārtu var pasludināt ierobežotu laiku. nevar būt gadu ilga ārkārta. tas manuprāt pat Satversmē kkā bija atrunāts. un ja pareizi atceros, 15.maija apvērsuma dēļ

Rīgas pii arī 'nākt var tikai, ja ļooooti ļoooti vajag, pavisam nav kur likties' tika pamatots ar ārkārtu, nevis ierobežojumiem.

bet ja jau esam nodzīvojušies līdz ārkārtai, tad labāk to izsludināt. sūdi Jau Ir skāruši ventilatoru.

ārkārta, kā varbūt to jau kāds tev uzrakstīja, lielā mērā atšķiras ar to, ka ļauj valsts pārvaldei mainīt lēmumu pieņemšanas veidu, deleģēt uzdevumus. ierobežojumi ir ierobežojumi, likumdošanas/skaņošanas ietvars saglabājas esošais.

tas ļauj arī dažiem šeptcmaņiem sulīgi cūkoties pa "kopmantu", piemēram, pilsētā klīst tenkas, kā pērnās ārkārtas aizsegā diezgan neglīti iznesās zemkopības ministrija ar ciršanas regulējuma cauri- dabūšanu. aplauza viņus, bet gāja jau pilniem vaigiem.

tādus es saucu par pimpjiem :)

tas vēl skan lepni!