Man personīgi būs dažas, relatīvi sīkas neērtības un pārgrupēšanās, kuras ir sīkas un maznozīmīgas (dāma nevarēs apmeklēt sporta klubu, nāksies iet uz pagabā ierīkoto zāli, jānudien, akvaimanuvai);,
bet es ļoti atbalstu ārkārtu, jo izskatās, ka pa labam "sabiedrībai kopumā" neaiziet vajadzība sekot norādījumiem.

tad nu, izpratnes kopkatlā nāksies piemest visiem.


Taču apzinoties savu relatīvi labo situāciju, baidos par un man ir žēl:

a)skolasbērnus tīri no mācīšanās un emocionālās dzīves kvalitātes;

b) cilvēkus īstās grūtībās/emocionālās vai materiālās, tādus, kam sūras mājsaimniecības situācijas; vardarbības, slimības, aiziešanas, uttt.;

c) kvalitatīvos tūrisma uzņēmējus, viesnīcniekus.

aij, piekrītu, ka ir par ko skumt/ uztraukties kā sabiedrībai, bet, kā jau minēju augstāk, ja jau sūdi ir skāruši ventilatoru, tad labāk izsludibāt ātrāk un cerēt, ka tas ko uzlabos.
manā ikdienā tas nemainīs neko - zīdainības pašizolācija jau ir pašizolācīga. un pie friziera paspēju pirmdien.