Ir dzirdēts stereotips,ka Japāņi ļoti daudz strādā, nu tā ka kļūst par darbaholiķiem un bojā veselību. Vai tas ir taisnība vai attiecas uz kaut kādu noteiktu ekonomisko periodu vai nez,paaudžu domāšanu?

Paldies! Tas bija viens no maniem maģistrantūras disertācijas tematiem, tāpēc, domāju, ka varēšu to izklāstīt populārzinātniski.

Par so mums Norvegija nesen bija diezgan gars sizets pec sestdienas zinjam. Tam stavoklim, kad nomirsti no parstradasanas, bija ipashs vards, kuru protams neatceros uz sitiena.

Vai hierarhija un bosings darba vietās tiešām ir tik traki kā grāmatā "Bailes un trīsas", kura esot tak balstīta patiesos notikumos? Grāmata anotācijā bija aprakstīta kā jautra, bet beigaas jau vairs smiekli nenāca.
Mēģināšu atcerēties autori, tā bija jauna sieviete, diplomātiskā dienesta darbinieku meita, kura Japānā bija uzaugusi, bet tad izauga un mēģināja iestāties darbā, un kā nu viņai negājam

Nē nu, tā ir klasiska grāmata. Neesmu lasījis, bet apmēram saprotu par ko ir runa. Tur man pašam bija jāapēd suns, tā teikt, tāpēc arī par to labprāt uzrakstīšu. Paldies.

Un vai tu varētu pastāstīt par japāņu ģimenēm? Vai viņiem ir stipras ģimeņu saites, vecākiem un bērniem, brāļiem, māsām, onkuļiem un tantēm? Vai viņi satiekas svētkos kā mēs, lai ēstu karbonāžu un Napoleonu kūku vietējos analogus? :)
Lasīju rakstu par Japānas senioriem, viņi dzīvojot ilgi, jūtoties vientuļi, rocība arī neesot tā labākā, tad nu uz rudeni dažs labs cenšoties nospert veikalā dārgāku brendiju, lai tiktu pa ziemu pasēdēt siltā cietumā, kur cietumsargi esot vairāk kā pansionāta aprūpētāji. :) Tā varētu bīt tiesa vai urbānā leģenda

Par pirmo būs kaut kas jāizdomā... Itkā jau viss ir individuāli, bet ir lietas, kuras šķiet neparastas.

Par to otro, laikam, jāsaka, ka tas ir mediju uzpūsts fenomens, apmēram apakšbikšu automātu līmenī. Tik tiešām, tādi gadījumi ir, bet nav tā, ka tas ir kaut kas normāls vai pat diezgan pierasts.

Kas ir apakšbikšu automāti?

OOooooooo tu nezini?

dažas japānietes piestrādā, pārsvarā kurtizānes nemazgājot savu veļu, bet nododot to automātos ;) kur skaisti sapakotas tirgojas panēsātas trusenes

Ak, ja tā būtu :

Tas ir urbānais mīts par to, ka skolnieces piestrādā, pārdodot savas lietotās apenes večiem, kuri tās osta. Tas viss notiekot caur automātiem. Diemžēl tikai mīts. Esmu redzējis ķipa lietotas apenes vienā seksšopā Tokijā, bet tā bija viena vienīgā vieta visā Japānā, pilnīgi nav nekāds trends.

Japāņi un kafija

Tas ir labs temats. Kafijas ir daudz.

Kas ir tas par Japānau vsi japāņiem, ko tu gribētu pastāstīt, jo neviens nezina un nevar iedomāties?

Kā lai es uzzinu ko neviens nezina? :) Nu es nez, var jau par vannošanās tradīcijām... Diez vai daudzi zina, ka ir diezgan normāli, kad tēvs ar jau samērā lielu meitu kopā iet vannā.

koa?

Tā viš ir. Aida Makoto ir diezgan labs ilustrarīvs zīmējums: https://mizuma-art.co.jp/wp-content/uploads/2018/01/27_yuzuyu-2.jpg

Ir dzirdēts, arī ka normāli ir vannoties kopā svešiem cilvēkiem, apmēram kā Vācijā pa pliko svešiem iet pirtī

nu, Somijā man tas šķita pilnīgi ok, un mierīgi gāju ar svešiem, jo viņi tur peldkostīmos pirtī neiet tāpat

Vai viņi vannojas īstenā japāņu furakē? =)

Ofuro, vai ne. Protams!

vai tā ir taisnība, ka jauniešus neinteresē sekss?

Mans japāņu čoms man stāstīja, ka viņam draugu lokā kaut kur ap 30 gadu vecumu vismaz puse, ja ne vairāk ir nevainīgi - neatkarīgi no dzimuma. Viņš pats par to bija nesaprašanā un uzsvēra, ka protitūcija (arī neatkarīgi no dzimuma) ir plaši pieejama un bez baigās sociālās stigmas.

Jā, tā ir. Par prostitūciju runājot, nav tā, ka sociālās stigmas nav. Tas ir sociālā slāņa jautājums. Ja esi no "augstākajiem" slāņiem, tad iet pie prostitūtām/-tiem vienkārši nav stilīgi. Vismaz ne pie tām, kur iet parasti mirstīgie.

Jā, es kaut kā tā arī no viņa sapratu par prostitūciju. Nav tā, ka nav stigmas vispār, bet ne tik ļoti izteikta, ka labāk ciestos un paliktu nevainīgs līdz 30 gadiem, pat ja gribētos ļoti vainīgoties.

Tā īsti nav, bet vispāri par seksu japānā man gribētos uzrakstīt veselu sēriju. Tur tiešām IR par ko rakstīt. Vienīgais ir tas, ka, laikam, būtu jādara citā kontā, lai nebūtu jāraksta eifēmismus un tā. Paldies par ideju!

a, un es lasīju, ka notiek kustība vai kas tamlīdzīgs par tādu dziļāku atgriešanos pie kultūras un tradīcijām. tā ir?

Kopumā ir spēcīgs nacionālisma uzplaukums. Bieži vien ne tajā labākajā formā.

Korejiešu filmās japāņi reizēm tiek portretēti kā nežēlīgi. Vai japāņiem tas patiešām piemīt?

Hmm... Lūdzu, dod man laiku padomāt. Tas nav tik vienkārši.
Noteikti par to uzrakstīšu atbilžu ierakstā.

Vai japānis spēj pārprogrammēties no neskatīšanās acīs uz skatīšanos acīs?

:D Nezinu. Esmu "pārprogrammētus" japāņus, un viņi visu laiku lūr ācīs -- ļoti krīpī. Es pats acīs neskatos, tāpēc nekad nelikās, ka tas nebūtu dabiski.

Vai japāņi viens otram stāsta anekdotes? Par ko?

Paldies par tematu. Diez vai par to varēšu uzrakstīt daudz. Anekdotes, jeb anekdotes kā humora svarīga sastāvdaļa mūsdienās ir postpadomju fenomens un Japānā tas pastāv, bet ir ļoti rets.

japāņu humors vispār?

Jā, par to uzrakstīšu. Diezgan atšķirīgs no Latvijas un Eiropas vispāri.

Esmu dzirdèjusi par viņu lielisko iekārtu pārstrādes rūpniecību, bet vai tiešām ir tā, ka lielākā daļa mājas ierīču - veļas mašīnas, ledusskapji un citi tiek pieņemti atpakaļ ražotnē ottreizējai pārstrādei?

Paldies par tematu! Būs.

Japāņu ģimenes dzīves tradīcijas.
Dzimumvienlīdzība Japānā? Esi ko minējis rakstot par kafējnīcas meiteni, bet maz, būtu interesanti.
Dzirdēts, ka publiska ēšana (vai ēšana uz ielas) ir apkaunojoša. Mīts?

Bet ja godīgi - interesanti lasīt visu.

Paldies! Dzimumvienlīdzības temats man ļoti patīk, labprāt to izskatīšu, cik nu varēs.

Pat ar visu vesternizāciju un liberalizēšanos, japāņi ir daudz nacionālistiskāki, traibālāki par Rietumu kolēgām, kas grib importēt visu Āfriku un Tuvos Austrumus pie sevis. Tā pat viņi sevi nešausta par izdomātiem kolektīviem grēkiem, tipa rasimu, patriarhālismu etc. Tiesa?

O! Tas ir labs un sarežģīts temats. Diez vai vistuvākajā laikā, bet noteikti centīšos kaut ko uzrakstīt.

es vienmēr ar entuziasmu citiem pārstāstu leģendu par ciematu un sapuvušajām zirga aknām un pupu pākstīm, ko dzirdēju no tevis, tiesa, laikam ejot, dažas detaļas ir pazudušas un es, iespējams, stāstu piepušķoju ar kaut kādiem zemapziņas mēsliem saviem :) negribi atkārtot? Ļoti iespaidoja.

No aknām un pākstīm vien nevaru atcerēties par ko ir runa. Vai tu varētu, lūdzu, atstāstīt kaut vai ārēji?

Drausmīgākā lieta, ko nācies ēst Japānā - ceļot pa laukiem varbūt ar velo? - nomaļš ciemats - kaut kādi vietējie cienā ar minētajām puvušajām zirga aknām un pupu pākstīm - pirms gadsimtiem bads, ziemu tipa ciems neizvilks - vecajie atminas, ka rudenī izgāztuvē izmeta beigtu zirgu un kravu par pupiņu pākstīm - pakasa nost sniegu un sasalumu, pārnes mājās - ēd gardu muti - iedzīvotāji nenomirst visi - kopš tiem laikiem - local speciality un goda ēdiens pieminot senču viedumu? Kaut kā tā. Es saku, ir lielas iespējas, ka mana galva te ir pielikusi klāt kaut kādas fantasmagorijas :)

Klau, sapratu par ko ir runa! Runa ir par natto izcelsmi. Viena no leģendām ir tāda, ka kādā karā kareivjiem nebija ko ēst un viņi sāka grābstīties pa zirgu silēm, kur, starp auzu salmiem, bija vecas, sapuvušas pupas. Pupas izrādījās labas un kopš tā laika tradicionālais natto pagatavošanas veids ir pupu ietīšana salmu vīstē, kur tās sapūst simbiozē ar salmu baktērijām.
Toties aknas bija pavisam cits stāsts - tās bija ēstas tepat tokijā, jēlas. Sapuvušas nebija.

pilsētas japāņu (pieņemu, ka tāds ir vairākums) attiecības ar dabu.
pirms pāris gadiem vienā arhitektūras lekcijā stāstīja, ka ar ekonomisko uzplaukumu daudz lētāk bija visu ievest gatavu, ka neviens vairs nepūlējās iegūt kokmateriālus māju celšanai, pēc tam stādīt mežus vietā, piemēram, utt, līdz ar to ne tikai konkrētajā industrijā notika norobežošanās no dabas resursiem, bet kopumā liela daļa sabiedrības no tās ir distancējusies.

Ak, jā, tas ir bēdīgs temats. Paldies par ideju. Uzrakstīšu!

es kā reiz pāris dienas atpakaļ noskatījos christiane amanpour: sex & love around the world minisērijas un viena sērija bija par tokiju. es jau zināju par tiem hostu bāriem un visādiem kolorītiem prostitūcijas paveidiem, bet mani visvairāk pārsteidza japāņu emocionālais/intīmais kūtrums - piemēram, fakts, ka pat ģimenē viņi viens otram nesaka neviena mīļa vārda un praktiski nekad neapskaujas un neskūpstās. gribēju zināt, vai tiešām ir tik traki, then again, nezinu, vai tas ir kas tāds, ko tu, kā imigrants, būtu varējis novērot bez tupēšanas krūmos ar binokli. mani laikam ieintriģēja tā uzpūstā tiklība, sevišķi kultūrā, kura radījusi shungas, visādas seksīgās mangas un hentai [shungas nē, bet abi pēdējie gan drošvien ir vairāk modernās represijas rezultāts].

Man liekas, ka tā īsti nav. Ir vecās, tradicionālās ģimenes, kur tēvs ir īgns vecis un sievietes skraida viņam apkārt, bet mūsdienās tā vairs nav norma. Japāņi gan saka viens otram mīļvārdus, gan skūpstās, gan apskaujas. Viss notiek.
Seksuālā represija, tomēr, pastāv un es vēl neesmu to labi definējis galvā iekšā, lai saprastu kas tieši notiek. Itkā jaunajiem ir sekss, vecajiem ir sekss, problēma nav tur. Problēma varētu būt, jo ir ļoti grūti iesākt jebkādas attiecības, tas pazīšanas triģeris ir ļoti grūti sasniedzams. Tāpēc ir daudz asociālu, visādu izstumto un tt. Turklāt, sociālais protokols to visu nedara vienkāršāku.

Cik populāri un efektīvi Japānā tinder/grindr vai to ekvivalenti?

Ir vietējās iepazīšanās vietnes - Pairs, piemēram. Vietējiem ir problēmas ar dzīves partneru atrašanu, tāpēc daudzi meklējot tur. Kādi tur ir ieradumi un tradīcijas es īsti nezinu, bet kādreiz, vēl tikko atbraucis, vienā tādā piereģistrējos, nedēļas laikā saņēmu vairākus tikšanās piedāvājumus no sievietēm. Ar vienu tikos tīri intereses pēc, bagāta vīra sieva, bišku zem piecdesmit, bet smuka un tā. Piedāvāja aizbraukt kopā plunčāties karstajos avotos, bet atteicos, jo likās, ka interesē mazliet jaunākas un bez vīra. Tāds tās lietiņs.
Atbildot uz pašu jautājumu - Tinder, Grinder etc. vietējo vidū nav populāri, tie ir vairāk amērikāņiem, man liekas.

Man Ķīnā ir bijis tā, ka es pieprasu kādu informāciju (organizācijas iekšienē), man to atsūta, un atbildes ievadā vēl pasaka paldies. Tas pats, ja lūdzu kaut ko precizēt vai konstatēju, ka kaut kas nav bijis kārtībā.

Nez, Japānā līdzīgi?

Nezinu, es arī vienmēr pateicos ja ir kaut mazākais iemesls. Nu, lai cilvēkam būtu patīkami. Manuprāt, vienlārši pieklājības norma. Nezināju ka tā ir arī ķīnā.

Tu jau nedaudz pieskāries tam komentāros pie ieraksta par vizīti Sapporo, bet gtibētos izvērstāk par to, cik ļoti Murakami darbi atspoguļo Japānas realitāti (protams, ne sižeti, bet gan fona informācija). Kaut kur lasīju kritiku, ka viņa tipiskais varonis - kaut kāds inteliģentais frīlanceris, kurš var atļauties savu dzīvokli un ēst restorānos - esot drīzāk izņēmums, nevis norma. /ksutrīgi paskatos uz grāmatplauktu, kurā ir kādi padsmit Murakami darbi/

Par to laikam nevarēšu salikt veselu ierakstu, bet kritikai tomēr nepiekrītu.
Pirmkārt, Murakami ir daudz iedvesmojies no astoņdesmito gadu gara, kad naudas jautājums tik nopietns nebija. Turklāt, restorānos ēšana Āzijā vispāri nav nekāda greznības pazīme.
Nedabiski šķiet tas, ka viņa varoņi parasti dzīvo diezgan brīvu dzīvi, bez darba pienākumiem un tā, bet, ja padomā, dzīve ir arī pēc darba un brīvdienās, tāpēc īpašu problēmu arī tur nesaskatu.
Domāju, ka Murakami ir izaudzis labi nodrošinātā vidē, tāpēc viņa varoņi parasti ir tādas klases cilvēki, kuri var atļauties aizbraukt uz Havajiem kad viņiem sagribās, vai atvērt savu bāru Akasakā, turklāt viņiem ir brīvais laiks.
Kādreiz šķita, ka "vēja dziesmas" varoņi bija jocīgi amerikanizēti, bet Japāna pati pa sevi ir amerikanizēta, tāpēc uzzinot to visu tuvāk arī ar to nebija problēmu.

Paldies :)

Ka ar apbedisanu lielajas pilsetas? Pienjemu, ka kapsetu tur nav? Forsi, ka raksti, vienmer ar interesi lasu!

Ir kapsētas, pilsētā iekšā, starp mājām un tā. Starpība ir tāda, ka apbedī nevis visu ķermeni atstājot zemē, bet sadedzinot un pelnus ieliekot kapā. Tam vajag mazāk vietas un nav problēmu ar gruntsūdeņiem.

Ja kaut ko zini par vintāž (un vispār lietotu) gadžetu tirgu, priecāšos palasīt. Par Japānas vietējiem craigslist/gumtree/ss.lv un ebay analogiem, un arī par fiziskiem krāmu tirgiem, ja tādi eksistē.
Zinu tikai tik daudz, cik jūtūberis techmoan ir pieminējis "Japānas izsoļu vietnes" (vārdā nesaucot), no kurienes viņš dažus sevis apskatītos gadžetus ir pircis.
Kā arī par japāņu naktsdzīvi un iepazīšanās lietotņu paradumiem.

ok, var būt var apvienot ar to wintāž rakstu, kas džapos ir tāds no scifi verķiem, kas nav visā citā pasaulē un ķīnas alibabā?

lūk, pēdējā ieraksta sakarā - dzeršanas tradīcijas džapos

no skolas laikiem ir dzirdēti šausmu stāsti par evenkiem un ko neko, ka no rīta jāmirī paģirās stāvus nost - trū vai netrū, vai tas nozīmē, ka džapos nav dzērāju? nu ka viņi neplosto nedēļu no vietas?