es kā reiz pāris dienas atpakaļ noskatījos christiane amanpour: sex & love around the world minisērijas un viena sērija bija par tokiju. es jau zināju par tiem hostu bāriem un visādiem kolorītiem prostitūcijas paveidiem, bet mani visvairāk pārsteidza japāņu emocionālais/intīmais kūtrums - piemēram, fakts, ka pat ģimenē viņi viens otram nesaka neviena mīļa vārda un praktiski nekad neapskaujas un neskūpstās. gribēju zināt, vai tiešām ir tik traki, then again, nezinu, vai tas ir kas tāds, ko tu, kā imigrants, būtu varējis novērot bez tupēšanas krūmos ar binokli. mani laikam ieintriģēja tā uzpūstā tiklība, sevišķi kultūrā, kura radījusi shungas, visādas seksīgās mangas un hentai [shungas nē, bet abi pēdējie gan drošvien ir vairāk modernās represijas rezultāts].