Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ja skolā man būtu bijusi iespēja skriešanu apgūt atbilstoši savām spējām, nevis programmai un standartiem, tās nebūtu bijušas šausmas un mocības, no kurām pašsaglabāšanās instinkts liek izvairīties. Man nebūtu bijuši vajadzīgi divdesmit gadi, lai lēnītēm pārvarētu psihotraumas un atdzīvinātu sevī cilvēkiem dabiski piemītošo kustētprieku. Visticamāk - arī šos divdesmit gadus es būtu pavadījusi sportiskāk un veselīgāk.
Izglītības sistēma spēj ne tikai iemācīt, bet vēl jo vairāk - arī nokaut un paralizēt vēlmi iemācīties. Es biju tizlene, kuru piespieda skriet, neiemācot to darīt un nepieradinot pie slodzes. Kādam citam lika rēķināt vai lasīt tad, kad viņš to neprata un nespēja.
Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas rakstīta teksta vai matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem.
Skumji.
  • Tā nu tas ir, arī manas atmiņas par "fizisko audzināšanu" nokāva jebkādu vēlmi tai pievērsties pirmos 15 gadus pēc skolas beigšanas.
    • Jā. Pret peldēšanu baseinā man gadus desmit bija iebildumi un uz slēpēm joprojām neesmu saņēmusies uzkāpt.
      • uzkāp,ja ir iespēja - uz distancenēm... tas brīžiem ir vēl labāk kā skriet - atļaušos teikt - paprasi antuanetei ;)!
  • Man gan nebija nelaimīgu attiecību ar skolas fizkultūru, bet tas tikai tālabad, ka es trenējos ārpus skolas. Manai māsai gan bija, un es dzirdot par tām šausmām, nolēmu, ka lai vai kā - manas meitas ies trenēties šur vai tur, lai tikai nebūtu kas tāds jāpiedzīvo.
    Patiesībā normas sportā mūsdienu skolā ir pat augstākas, kā tad, kad es mācījos. Tas vispār ir ļoti interesanti - vai cien ierēdņi ir iedomājušies, ka jebkuram skolēnam jāprot lekt pār āzi, špagatu, tiltiņu no augšas? Skrējiena normas arī bija tā neko.
    • Tagad vismaz, kā esmu dzirdējusi, meitenes vidusskolā skrien 1,5 km, nevis 2.

      Bet, jā - manā laikā arī labas atzīmes bija tām klasesbiedrenēm, kuras no bērnudārza vecuma kaut kur trenējās. Tas vien liek domāt, ka nav kaut kas īsti pareizi, ja normatīvi ir pieveicami tikai tiem, kam ir faktiski dubultots, ja ne trīskāršots nodarbību daudzums.
  • par fizisko dzīves pusi - piekrītu. man līdzīgas sajūtas, pret skolu, GDA normām un visu pārējo. to, ka neesmu dzimusi tizlenīte uzzināju daudz daudz vēlāk.
    par rakstīšanu, rēķināšanu - nu, tās pie pamatiemaņām. zinu, ka ir cilvēki, kuriem tās nekādu baudu nesagādā.
    par dabaszinātnēm, īsti nesaprotu, kas no tā, ka daži ļaudis nekad nav zinājuši vai neatceras ņūtona likumu, aizmirsuši, kā izskatās sērskābes vai cukura formula, nejēdz saslēgt vadus ķēdītē un tamlīdzīgi? ja vien, protams, nav elektriķi, dakteri, inženieri un tamlīdzīgi?
    • Man tomēr šķiet diezgan labi, ka, paskatoties uz minerālūdens etiķetē uzskaitītajiem joniem, es saprotu, ka tas ir ūdens ar vārāmo sāli un mazliet dzeramās sodas.:)
      Nu, nezinu - man liekas ka ir kaut kāds antianalfabētisma minimums, kas atbilst vidusskolas (nu labi, pamatskolas) mācību programmai un ko cilvēkiem vajadzētu zināt. Ne tikai sadzīvisku problēmu risināšanas labā, bet arī tāpēc, lai pasaule visapkārt nebūtu mīklains, aizšifrēts teksts.
      • jo palieku vecāka, jo vairāk domāju, ka cilvēkiem ir jābūt iespējai dabūt obligāto pamatizglītību, lasīt, rakstīt, un vēl šo to (līdz 16 gadiem). un obligātās pamatizglītības laikā bērnam būtu jāparāda, cik plaša, daudzveidīga un interesanta ir pasaule un kaut kādā mistiskā kārtā jārosina vēlme to izzināt. tālākais jau paša bērna/jaunieša (ģimenes un apkārtējās sabiedrības) rokās.
        ir pārāk daudz cilvēku, kuriem neinteresē. nevis, ka būtu slikti cilvēki, bet vienkārši neinteresē. lūk, šo grupu spiest apgūt papildus dienišķajam dzīvei sabiedrībā nepieciešamajam zināšanu minimumam ir lieka resursu tērēšana. citiem vārdiem - obligāta vidējā izglītība, ja bērnam (un ģimenei) nav intereses nekādas, ir lieka resursu tērēšana.
      • piekrītu... ja man būtu ķīmiju mācījuši - a la - eu paķidājam zobu pastu un kapēc šamā puto un kas notiks ja tu šito ar to saēdīsies.. nu tā ka ķīmija un fizika darbojas gan virtuvē, gan vannasistabā gan vēl visur kur citur. bet grāmatas sākas ar bezpersoniskiem tekstiem bez maz par raķešzinātni. Kā ta lai tiek tai WTF? sajūtai pāri videnē?! :D
    • :) Interesanti, ka ļoti liela daļa ļaužu uzskata, ka vismazāk kaitīgs ir tieši dabaszinātņu un inženierzinātņu zināšanu trūkums.
      • es esmu paraugs, kas visai maz iegaumējis no fizikas un ķīmijas formulām un veiksmīgi aizmirsis visu augstāko matemātiku... un dzīvo un nesūdzas :)
        • Pareizi. :)

          Es arī esmu aizmirsis lielāko daļu no latviešu literatūras un kultūras vēstures un arī nesūdzos!
      • Es arī esmu viens no tiem, kas uzskata, ka dabaszinātņu mācīšana ir pārspīlēta. Kaut kādi pamati ir vajadzīgi, bet pārāk liels uzsvars tajā ir uz faktu iekalšanu. Man tas pašam nekādas grūtības nesagādāja, bet neteikšu, ka dzīvē tam ir bijusi liela nozīme.

        Daudz svarīgāk ir iemācīties loģisko domāšanu, spēju diskutēt un komunicēt un atrast to pašu sērskābes formulu, kad tas ir vajadzīgs.
      • ā, bet tas pilnīgi loģiski. bez rakstītprasmes un rēķinātprasmes neiztiksi, bez dabaszinībām un inženierzinātnēm - gluži mierīgi iztiksi. tās ir speciālistu zināšanas, tomēr, kuras, ja nav vajadzības, parasts lietotājs ikdienā neizmanto. ja ir vajadzība, cilvēks, kurš prot lasīt un rēķināt un zina, kur meklēt, apgūs.
  • un turklāt lika skriet pa asfaltu gumijas kedās ar plakanu zoli (citu sporta apavu jau nemaz nebija)
    savu gada atzīmi no siltās sezonas trijniekiem (skriešana) es davilku līdz četriniekam tikai tāpēc, ka ziemā fizkultūrā biju teicamniece (slēpošana)

    un mēs apskaudām puišus, kuriem fizkultūras skolotāja bija nevis trula bāba kā mums, bet augstskolas trenere, kura panāca, ka visa stunda paiet kā viena vienīga mainīga, nerimstoši intensīva spēlēšanās, kuru pusaudži pabeidz ar nogurumu pilnīgi visos ķermeņa muskuļos un vienlaikus - izālējušies un izpriecājušies.
    • 80o beigās jau bija arī botas ar biezu un cietu zoli un skriet ar kedām arī bija sāpīgi ne tikai pa asfaltu, bet arī stadionā pa tartanu. Es gan biju pietiekoši saprātīgs jauneklis, lai pēc pirmās pieredzes kedās, to stadionā vairāk neatkārtotu.
  • parakstos zem katra vārda. Pamatskolu beidzu kā teicamniece, kas matemātikas papildus izdevumu skolotājiem priekšā atrisināja. Pēc vidusskolas biju 100% pārliecināta, ka matemātikā man nav ko meklēt, esmu vāja līdz pēdējam. Un kāds bija mans prieks, kad otrajā augstskolā sapratu, ka tomēr spēju risināt matemātiku! Es pat teiktu - gaviles bija.
    skriešana ir tieši tāds pats the BUBULIS.
  • Ir viegli vainot izglītības sistēmu, ja tev kaut kas nepadevās. Daudz grūtāk to ir darīt tiem, kam viss padevās, bet sistēma vienalga pameta viņus novārtā. Bija ļoti aizkustinošs ieraksts gorgonai, kur viņa rakstīja par savām problēmām justies pārliecinātais par savām spējām, lai gan skolā viss viņai padevās.

    Manuprāt, tieši tam arī vajadzētu būt galvenajam izglītības mērķim – palīdzēt ikvienam skolēnam pārvarēt savas grūtības. Visi normatīvi, rezultāti, punkti, atzīmes utt. nodara vairāk ļauna nekā motivē. Ja kādam ir problēmas ar kustēšanos, tad palīdzēt rast viņam tajā interesi un patiku, nevis likt atzīmes par to, cik ātri ir noskrieti 100 metri vai 2 km. Tieši tāpat ar dabaszinātnēm vai matemātiku – svarīgi, lai skolēns iegūtu interesi un pašapziņu, ka ir spējīgs atrisināt uzdevumu. Atzīmes būtu jāliek tieši par pūlēm nevis rezultātu. Labi skolotāji jau tā dara, bet sistēma ir nežēlīga pret visiem.
    • Atzīmes par pūlēm, neņemot vērā rezultātu, ir idiotu (ok, labākajā gadījumā varbūt arī tikai haļavščiku) audzināšana, jo pūles ir sasodīti grūti nomērīt.

      Par to pašu fizkultūru - gan pamatskolā, gan vidusskolā es biju vienīgais maza auguma resnītis klasē, bet visās skriešanās es biju Top2, jo es, bļin, pūlējos un pūlējos tikt pie rezultāta. Tas kaifs un sasnieguma apziņa, kad ir izskriets četrinieka vai piecinieka rezultāts sasodīti kalnainajā (pēdējos distances 150m sākumā viens ļoti stāvs ~20m kāpums un pēc tam ~10grādi pret kalnu līdz finišam) aplī. Vienīgā lielā problēma bija ar bumbiņas un vēlāk granātas mešanu, jo man rokas, pleca un saišu kombinācija visai apdalīta. Bet tad es ar skolotāju strādājām pie tehnikas stundās, kad citi spēlēja futbolu (āāāāā) vai arī gāju pēc stundām, lai panāktu pareizas kustības un tā un vidusskolas beigšanas eksāmenā godīgu trijnieku aizmetu un biju priecīgs par to, lai arī pēc pūļu pieejas man dotajā gadījumā pienāktos atzīme ārpus piecu baļļu skalas.
      • Es arī videnē 2km skrēju uz stabilu četrinieku (piecu ballu sistēmā), un tas no manis prasīja drausmīgas pūles ar sekojošām spazmām un vemšanu un divu dienu tahikardiju pēc tam. No kā es secinu, ka tā bija nepareizi plānota slodze. Ka būtu bijis daudz labāk, ja kāds - un kāpēc gan ne fizkultūras skolotāja? - būtu ar mani aprunājies, palīdzējis izdomāt kādu individuālu plānu (jo es pati toreiz biju par dumju, lai zinātu, ka tāds vajadzīgs) ar pakāpenisku distances un ātruma palielināšanu. Tā vietā bija divreiz nedēļā pieci apļi pa sporta zāli un un divreiz gadā - skrieniet pa mežu, kā nu katrs mākat.
        • Visticamāk, tas bija tāpēc, ka agrāk (pieļauju, runa ir par 80./90. gadiem) parasts sporta skolotājs visus smalkumus par treniņu plāniem varēja arī nezināt. Tolaik pat sporta skolās trenējās visi barā, tāda raķešzinātne kā slodzes testi, pulsometri, laktāti bija tālā nākotnē un pieejami varbūt bagāto valstu izlasēm. Šodien, kad katrs internetā var noskaidrot visu interesējošo, gan ir noziedzīgi turpināt bērnus dzīt aplī pa zāli un tad uz rudens krosu; ja skolotājs nejēdz, tad vismaz vecākiem būtu jāseko līdzi, ko un kā bērns dara un jāpalīdz pareizi trenēties.
          • Es nedomāju, ka skolotājs beidzis fizkultūras institūtu varēja nezināt par slodzēm. Kāpēc šīs zināšanas tika ignorētas? Nezinu. Bet man tas netraucēja.

            Man ļoti patika tavs izteikti diplomātiskais apzīmējums laika posmam, resp., [info]krii vecumam, jo pats es ik pa laikam atraujos ar somiņu par norādēm uz to :-)
            • Mani nudien nepārsteidz, ka Antuanete nelieto apzīmējumus "cienīga, sagrabējusi kundzīte" vai kā nu Tu toreiz izteicies.:)
              • Parasti jau ir peiticis ar norādi par to, ka mēs esam viena gada :-)

                Tāpat vārdu "cienīga, sagrabējusi kundzīte" piedēvēšana man ir pilnīga lieka, jo Tu esi pārāk eleganta, lai es jebkādā dvēseles un saprāta stāvokklī varētu izmantot pēdiņās minēto apzīmējumu.
          • Pulsometru es arī tagad nelietoju, bet to, ka cilvēkiem ar atšķirīgām spējām un sagatavotības pakāpēm vajadzētu atšķirīgi trenēties, jau nu gan manuprāt Fizkultūras Institūtā vajadzēja iemācīt...
            • Jā, bet pamēģini 30 skolēniem vienas-divu fizkultūras stundu laikā nodrošināt individuālus treniņplānus :) Tas ir grūtāk, nekā trenēt biatlona izlasi :)
              Pie tam fizkultūrā grib apgrābstīt gandrīz visus sporta veidus, rezultātā visiem jādara viss, vienalga, cik labi vai slikti padodas un cik piemērotas ir fiziskās dotības. Ai, es pat nezinu, kā pareizi vajadzētu organizēt skolēnu fiziskās aktivitātes, bet tas, kā bija manā laikā, noteikti nav pareizi :)
        • Jā, toreiz skolotāji slodzes neplānoju, bet man tā nebija problēma, jo nedaudz mazohistiski patika (un acīmredzot kaut kādi endorfīni vai citi hormoni bija, kas to izraisīja) tas stāvoklis, kad liekas vieglāk nomirt. Es arī tagad, ja arī skrienu, tad slodzi neplānoju un pēc tam tuvākās dienas pa kāpnēm eju lejā lamādamies, bet pēc kādām piecām-sešām skriešanas reizēm organisms saprot, ka nekur neliksies. Protams, ilgāk kā mēnesi vai divus es regulāri neemsu skrējis, slinks esmu :-)
  • Kad šovasar noskrēju savus pirmos 10K, mana vienīgā vēlēšanās bija paskatīties acīs savai fizkultūras skolotājai un parādīt viņai vidējo pirkstu. Jo skola man bija ieaudzinājusi pārliecību, ka es bez apstāšanās nevaru noskriet vairāk par puskilometru. Bet izrādās, ka varu gan un man tas pat ļoti patīk. Nav šajā pasaulē nekā ļaunāka par cilvēkiem, kuri ir vienaldzīgi pret savu darbu - vai tie būtu skolotāji, ārsti vai sētnieki.
    • Man ir vēl labāks piemērs. Skolā viss padevās labi, izņemot valodas. Krievu valodā vispār biju nesekmīgs, angļu valodā pašvaki, bet latviešu valoda – nu tā pa vidam. Skolotāji līdzjūtīgi teica, ka nav dotību valodās, tāpēc mācies vien tālāk ķīmiju, matemātiku utt.

      Dzīvē sanāca pretēji – kļuvu par profesionālu tulkotāju. Darbs ar valodām izrādījās pats interesantākais. Tam līdzi nāca arī atziņa, cik aplama ir uz iekalšanu balstīta izglītības sistēma. Vecajiem skolotājiem daļēji var piedot, jo padomju laikos jau reti kuram bija saprašana par to, kā jāmāca valodas. Bet man šķiet, ka nekas daudz jau nav mainījies.
      • Reti "kur", varbūt drīzāk.

        Padomju laikā bija Rīgā un noteikti arī citur atsevišķas skolas, kuras specializējās uz valodām un tur tiešām rezultāti bija ļoti pat labi.

        Savukārt citās acīmredzot (es kāreiz pārgāju uz nespecializēto no specializētās) svešvalodas līmenis bija vidusskolā vienkārši, salīdzinot ar specializēto, 3.-4. klases līmenī.
        • Jebkurš bērns iemācās dzimto un ne tikai dzimto valodu vienkārši spēlējoties uz ielas ar citiem bērniem. :)

          Bet skolā sliktu skolotāju dēļ man radās zināmi kompleksi, kas es to nevaru, lai gan spēju iekalt no galvas visas locījuma tabulas un formas.

          Tā joprojām miljoniem labi attīstītu bērnu pasaulē cieš no tā, ka uzskata, ka viņiem nepadodas matemātika, ķīmija, fizkultūra utt., lai gan patiesībā tas ir sliktu skolotāju radīto kompleksu dēļ.

          Izglītības sistēmas moto būtu jābūt, ka nav sliktu skolēnu – ir tikai slikti skolotāji. Dažiem skolēniem varētu būt lielākas problēmas noteiktos priekšmetos, kuras prasa ieguldīt lielākas pūles. Tāpēc ir jāatsakās arī no mehāniskās pieejas atzīmju likšanā un arī skolotāja darba samaksā.
  • Lai gan tagad, iespējams, ir labāk. Puikam skolā pirmos 4 gadus pamatā fizkultūras laikā spēlē tautas bumbu un citas spēles
    • Kad mēs augām (80o sākums), tad mazajās klasītēs arī uzsvars bija uz tautasbumbu, visādām stafetēm utml.
  • "Pieņemu, ka ir cilvēki, kuri joprojām nespēj pārvarēt šausmas(....) matemātikas uzdevuma priekšā. Vai dzīvo nesajēgā par dabaszinātņu pamatjēdzieniem." ..piesakos..
    • Domāju, ka tādu vārds ir leģions. Un ne tālab, ka dumji būtu.
      • Jā, es arī tagad labprāt izietu kādu dabaszinātņu pamatkursu, jo fizikā, piemēram, pie elektrības sāku vairs neko nesaprast - bet tās ir lietas, kas ikdienā tīri tā kā noderētu.
  • man arī tieši skolas fizkultūra ir radījusi riebumu un nepatiku pret sportiskām aktivitātēm. Un zināmā mērā, arī pret sevi, jo es vienmēr biju par lēnu, par tizlu, par nelokanu
Powered by Sviesta Ciba