Vispār, nav ko īpaši sūdzēties, ka latviski fantāziju/fantastiku neizdod. Re, ka izdod gan - atkal viena. Žēl, rakstā nav minēta izdevniecība. Taču ne Hekate?

Patīkami, ka vismaz šajā īsajā iepazīstināšanā žurnāliste nav uzskatījusi par vajadzīgu pievērsties fantāzijas/fantastikas lasīšanai vai nelasīšanai - galu galā, neviens taču nepūlas spriest par kriminālromānu literāro mazvērtību pie katra darba, kurā vien minēts kāds noziegums. (Uh, vīzija par "Nozieguma un soda" apskatīšanu kā 'kriminālo lubu literatūru' patiesi uz brīdi uzbūra smaidu m anā sejā)

Pēdējais elfs
Silvana De Mari

Romāna fragments

Rit kāds pēcpasaku laiks, kad cilvēki, nīzdami citādos, sadzinuši tos mitināties Elfiem Paredzētās Vietās un kā atpazīšanas zīme visiem elfiem jāvalkā asi kaņepju apmetņi dzeltenā krāsā… Pa lietusgāžu pārplūdinātu, posta un bēdu piebeigtu līdzenumu jau pavisam izsīkušiem spēkiem klīst pēdējais elfs, kuru māc izmisums par savas cilts bojāeju. Viņu izglābj divi cilvēki, kuri, kā jau nelgas cilvēki, gan neko nezina par zvaigžņu kustību un Zemes vēsturi, taču kuriem nav sveša līdzjūtība, kuri gan nav apveltīti ar burvju spējām, toties ir izturīgāki pret dzīves grūtībām. Nejaušā satikšanās izrādās liktenīga gan viņiem, gan pasaulei…

Šis pāri par trīssimt lappušu romāns, ko no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere un kas nāks klajā decembrī, protams, ir pasaka, taču tam, par laimi un kā par brīnumu, nav nekā kopīga ar tā sauktās bērnu literatūras… grāvējiem (apbrīnojami precīzs vārds!), kuri šobrīd ir modē, atrodas mārketinga stratēģiju degpunktā un kuros valda garlaicīgi iepriekšparedzamā un simtreiz atkārtotā visu veidu un kalibru magu pārvarība, kuros fantāzija sagāzta kilogramiem un burvestības saņemamas arī pret paša gribu un notrulinošās porcijās, iegalvojot, ka svarīgas un vērā ņemamas ir vienīgi "pārdabiskās" spējas.

Itāliešu rakstnieces Silvanas De Mari radītais Pēdējais elfs un Pēdējais pūķis "uzdrīkstas" aizrādīt, ka vissmagākā ir cīņa ar cilvēku muļķību un ļaunumu, nevis megamonstriem, ka visīstākā burvestība ir izstāstīt gudru, labestīgu, jā, arī skaudru, bet aizraujošu un aizkustinošu stāstu, un pati izcilākā, īpašākā spēja, kas nu vispār jebkam var piemist, ir — elpot, dzīvot, būt.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

@ Silvana De Mari Lultimo elfo. SALANI, 2004

Manam tēvam, kurš man parādīja ceļu, kaut arī savējo bija nozaudējis

Lietus žulgāja jau dienām ilgi. Dubļi viņam sniedzās līdz potītēm. Ja lietavas nepārstās, drīz šajā par staignāju pārtapušajā pasaulē noslīks pat vardes.

Katrā ziņā viņš noteikti nomirs, ja labi ātri neatradīs kādu sausu vietiņu.

Pasaule bija auksta. Siltums bija valdījis pie viņa vecāsmātes pavarda. Bet tas bija sen. Mazā elfa sirds sažņaudzās ilgās.

Viņa vecāmāte mēdza teikt, ka sapņi piepildās, ja vien tos sapņo pietiekami stipri. Bet vecāmāte pati vairs nespēja sapņot. Mamma kādu dienu bija devusies prom uz to vietu, no kuras vairs neatgriežas, un kopš tā laika vecāmāte vairs nespēja sapņot. Bet viņš pats vēl bija par mazu, lai sapņotu. Vai tomēr ne?

Mazais elfs uz dažām sekundēm aizvēra acis un iesapņojās, cik stipri vien spēdams. Viņš sajuta, kā ādai pieskaras sausums un pavarda siltums. Sajuta, kā atsilst kāju pēdas. Un sajuta mazliet ēdamā.

Mazais elfs atkal atvēra acis. Likās, kājas nosalušas vēl stīvākas un vēders kļuvis vēl tukšāks. Viņš nebija sapņojis pietiekami stipri.

Mazais elfs uzvilka caurcaurēm salijušo kapuci dziļāk pār caurcaurēm salijušajiem matiem. Viņam mugurā bija dzeltens apmetnis, kā jau elfam. Raupjš un šķidrs dzeltenas kaņepāju drānas gabals, kas nesargāja ne no aukstuma, ne no slapjuma. Aiz vamža apkakles atkal aizlija ūdens un saltā tērcītē ritēja lejup pa muguru līdz pat bikšu jostai. Viss viņa apģērbs bija dzeltens, rupjš, slapjš, netīrs, novalkāts un auksts.

Reiz viņam būs drēbes, mīkstas kā zvirbuļa spārni un siltas kā pīles dūnas, krāsainas kā rītausma un jūra.

Reiz viņam būs sausas kājas.

Reiz Ēna pagaisīs un Aukstums atkāpsies.

Atgriezīsies saule.

Atkal uzmirdzēs zvaigznes.

Reiz.

Tad prātu no jauna piepildīja sapņi par kaut ko ēdamu.

Mazais elfs atcerējās vecāsmātes plāceņus, un viņa sirds atkal aizkustinājumā sažņaudzās.

Tikai vienreiz mazā elfa dzīves laikā vecāmāte bija cepusi plāceņus. Tas notika pēdējo jaunā mēness svētku laikā, kad pat elfiem tika izsniegts pa pusmaišelim miltu, — tolaik, kad mēness vēl spīdēja.

Piesegdams acis ar plaukstu, mazais elfs mēģināja ar skatienu izlauzties cauri lietus priekškaram.

Gaisma pamazām dzisa. Pavisam drīz nolaidīsies tumsa. Viņam jāatrod kāds patvērums, iekams satumst nakts. Jāatrod pajumte un kaut kas ēdams. Vēl viena nakts aukstos dubļos ar tukšu vēderu, un rītu viņš dzīvs nesagaidīs.

Elfa lielās acis piepūlē samiedzās, skatiens klīda pa koku stumbru un lapotņu pelēkumu, pa zemes pelēkumu un debesu pelēkumu, līdz apstājās pie tikko samanāmas tumšākas ēnas. Viņa sirds nodrebēja. Atdzima cerība. Piekusušajām kājām stiegot dubļos līdz puslielam, viņš steidzās, cik jaudādams, neizlaizdams tumšumu no acīm. Vienubrīd, kad lietus strūkloja vēl blīvāk, viņam uzmācās bailes, ka ieraudzītais ir tikai tumšāks koku puduris. Bet pēc mirkļa jau varēja izšķirt jumtu un sienas. Resnu stumbru ieskauta, tur slējās neliela, staipekņiem apaugusi, no baļķiem un akmeņiem celta mājele.

Droši vien šai būdā mēdza apmesties gani vai ogļdeģi.

Vecaimātei bija taisnība. Ja sapņosi pietiekami stipri un pietiekami ilgi, ja tevi piepildīs ticība, tavas cerības kļūs par īstenību.

Elfa prātu atkal piepildīja sapnis par sildošu uguni. Karstu dūmu un sveķainiem čiekuriem barotu liesmu smarža tik stipri pārņēma viņa jutekļus, ka viņš īsu mirkli pat nejuta aukstumu. Niknas suņa rejas piepeši uzrāva no sapņa. Viņš bija kļūdījies. Tas nebija sapnis. Te patiešām bija jūtams dūmu siltums un čiekuriem barotas uguns smarža. Tās nebija viņa iedomas. Viņš bija pietuvojies cilvēku kurtai ugunij.

Tagad bija par vēlu.

Fantazēšana var arī nogalināt.

Suņa rējieni plosīja dzirdi. Mazais elfs metās bēgt. Varbūt izdosies. Ja viņš skries pietiekami ātri, tad starp viņu un suni būs gana plašs dubļu klājiens. Bet ja ne, — cilvēki viņu noķers un iespēja mierīgi nomirt no bada un aukstuma kļūs par nepiepildāmu sapni. Elfa kāja aizķērās aiz saknes, un viņš klupa. Gāzās ar seju tieši dubļos. Suns viņu panāca. Tās bija beigas.

Mazais elfs neuzdrīkstējās pat elpot.

Mirkļi ritēja.

Suns neļāva viņam kustēt no vietas un dvesa uz kakla savu karsto elpu, taču kost pagaidām nekoda.

— Laid viņu vaļā, — teica balss.

Tā bija strupa, valdonīga balss. Suns atlaida tvērienu. Mazais elfs atguva elpu. Un pacēla skatienu. Cilvēks bija liela auguma. Dzeltenīgie mati bija savīti paresnā grīstē un aptīti ap galvu. Uz sejas gan nemanīja neviena paša sara. Bet vecāmāte taču bija runājusi skaidrāk par skaidru. Cilvēkiem uz sejas aug sari. Tos sauc par bārdu. Tā ir viena no daudzajām īpatnībām, kas viņus atšķir no elfiem. Mazais elfs saspringti pūlējās atcerēties mācīto, tad pēkšņi atplauka.

— Tu ir cilvēka mātīte, — viņš triumfējoši izteica savu secinājumu.

— Ir jāsaka "sieviete", nejēga, — atbildēja cilvēks.

— Ak, es lūdz piedošana, sieviete nejēga, es būs uzmanīgāks, tagad uzrunās tevi pareizi, sieviete nejēga, — apliecinot vislabākos nodomus, teica elfs. Cilvēku valoda bija grūta un mūždien sagādāja problēmas. Viņš to vēl īsti nebija apguvis, turklāt cilvēki vienmēr bija tik viegli aizvainojami un aizvainoti kļuva nežēlīgi. Arī par šo īpatnību vecāmāte bija izteikusies nepārprotami.

— Puika, tu meklē nepatikšanas? — draudīgi noprasīja cilvēks.

Mazais elfs apjuka.

Vecāmāte bija skaidrojusi, ka absolūts jebkādas loģikas trūkums jeb, vienkāršāk sakot, muļķība ir viena no visraksturīgākajām iezīmēm, kas cilvēku rasi atšķir no elfiem, bet par spīti visiem vecāsmātes brīdinājumiem tikko izskanējušā jautājuma neizmērojamā aplamība viņu apstulbināja.

— Nē, es nemeklē, sieviete nejēga, — atbildēja mazais elfs. — Es nemeklē un negrib nepatikšanas. Tāds nav mans nodoms, — viņš drošības pēc piepilda.

— Ja tu vēlreiz izrunāsi vārdu nejēga, es tev uzrīdīšu suni. Tas ir apvainojums, — pacietību zaudējusi, skaidroja sieviete.

— Āā, es tagad saprot, — meloja mazais elfs, izmisīgi pūlēdamies aptvert cilvēka teiktā jēgu. Kāpēc sākumā šis radījums bija gribējis, lai viņu apvaino?

— Tu esi elfs, vai ne?

Mazais pamāja. Labāk runāt pēc iespējas mazāk. Viņš uzmeta bažīgu skatienu sunim, kurš par atbildi ierūcās.

— Man nepatīk elfi, — cilvēks teica.

Mazais atkal pamāja. Bailes sajaucās ar aukstumu. Viņš sāka drebēt. Nevienam cilvēkam nepatīk elfi. Vecāmāte to vienmēr teica.

— Ko tu gribēji? Kāpēc tu tuvojies? — jautāja sieviete.

— Auksts, — mazā elfa balss aizlūza. Kopā sajaucās aukstums, pārgurums un bailes. — Būda... — Balss iedrebējās un atkal aprāvās.

— Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev salst. Tu taču esi elfs? Tev ir tavas spējas. Elfi necieš ne badu, ne aukstumu. Viņi, ja vien vēlas, prot nejust ne izsalkumu, ne salu.

Pagāja labs brīdis, līdz mazais elfs aptvēra šo vārdu jēgu, bet, tos sapratis, viņš atplauka.

— Tiešām? — viņš priecīgi apvaicājās. — Es tiešām to varēt? Kas jādara, lai es arī to varēt?

— Es nezinu, — sieviete iekliedzās. — Tu taču esi elfs! Aukstumam un badam esam radīti mēs, nožēlojamie cilvēki, trulie, dumjie, neattīstītie... — Tagad cilvēka balss skanēja nudien ļauni.

Mazais elfs juta, kā uzbango bailes, tās kāpa augšup līdz pat rīklei, kas bija izkaltusi kā tuksnesis, līdz pat sejai, kas saviebās raudām. Viņš raudāja bez asarām, — tikai šausmu pilni šņuksti un vaimanas. Sieviete sadzirdēja izmisumu un bailes, kas skanēja šais raudās, — šķita, zem ādas mugurkaulam pieskaras kaut kas stindzinoši salts.

— Ko es nodarīju? — viņa neizpratnē minēja. Elfs turpināja raudāt. Tās bija skaudras skaņas, kas, nesdamas līdzi visas pasaules sāpes, ieurbās līdz pašai dvēselei. — Tu esi mazulis, vai ne? — sieviete pēc brīža jautāja.

— Nesen piedzimis, — apstiprināja elfs. — Kungs cilvēk, — viņš piebilda, mirkli meklējis piemērotu uzrunu, kas neskanētu aizvainojoši.

— Vai tev ir kādas spējas? — prasīja sieviete. — Saki taisnību!

Elfs joprojām skatījās uz viņu. Viss, ko runāja šī būtne, bija tik bezjēdzīgs.

— Kas ir spējas?

— Viss, ko tu spēj izdarīt.

— Ak tā. Es var daudz ko. Elpot, staigāt, skatīties, es var arī skriet, runāt... ēst, kad ir kaut kas ēdams... — Elfa balsī ieskanējās ilgas un blāva cerība.

Sieviete piemetās uz būdas sliekšņa. Nokārusi galvu, viņa brīdi tā sēdēja. Tad atkal pacēla skatienu.

— Man tik un tā nebūs dūšas atstāt tevi te ārā. Vari nākt iekšā. Pie uguns.

Elfa acis piepildīja baismas, viņš sāka kāpties atpakaļ.

— Es tevi lūdz, kungs cilvēk, nē...

— Kas nu tev notika?

— Uguni nē. Es bija labs. Lūdzu, kungs cilvēk, neēd mani.

— ...Ko?

— Neēd mani.

— Tevi apēst? Kā tad?

— Droši vien ar rozmarīnu. Mana vecāmāte tā vienmēr teikt, agrāk, kad viņa dzīva. Ja tu slikti uzvedās, atnāk cilvēks un apēd tevi ar rozmarīnu.

— Ak, tā teica tava vecāmāte. Cik mīļi!

Vārds mīļi sajūsmināja mazo elfu. To viņš saprata. Likās, beidzot var runāt droši. Viņš atplauka smaidā.

— Jā, tā ir. Vecāmāte mācīt: "Cilvēki ēd arī viens otru, viņi ir kanibāli, tas ir labākais, ko par viņiem var pateikt."

Šoreiz viss bija kārtībā. Viņam bija izdevies visu pasacīt pareizi. Cilvēks nesadusmojās. Tikai ilgi skatījās uz viņu un tad sāka smieties.

— Šim vakaram man ēdamā pietiek, — sieviete mierinoši noteica. — Vari droši nākt iekšā.

Lēniem soļiem elfs iegāja būdā. Galu galā, paliekot ārpusē, viņu tik un tā nobeigtu aukstums. Vai gan liela atšķirība, kādā nāvē mirt...

Uguns pavardā liesmoja, izplatīdama priežu sveķu smaržu. Pirmo reizi vairāku dienu laikā elfs bija nokļuvis siltā, sausā vietā.

Un uz uguns cepās īsta kukurūzas vālīte.

Elfs skatījās uz to kā transa pārņemts.

Tad notika brīnums.

Cilvēks izvilka nazi, taču ne jau tāpēc, lai pārgrieztu nabaga elfam rīkli un sakapātu viņa miesu sīkos gabaliņos, — cilvēks ar nazi nošķēla gabalu vālītes un iedeva to elfam.

Tomēr šādas tādas šaubas par cilvēka nodomiem elfam tomēr palika. Varbūt cilvēks nemaz nebija tik ļauns, bet varbūt tas tikai gribēja viņu uzbarot, gaidot, līdz pa rokai gadīsies rozmarīns. Lai būtu kā būdams, savu vālītes gabalu elfs apēda. Viņš lupināja graudu pa graudiņam, lai ēšanas prieks būtu ilgāks. Bija jau dziļa nakts, kad vakariņas bija galā. Elfs apgrauza arī vālītes serdi, tad ietīstījās savā asajā, mitrajā apmetnī un, saritinājies kā susura mazulis, aizmiga uz grīdas līdzās dejojošajām liesmām.

y y y

Rītausma bija pelēka kā visas rītausmas. Gaismas stari kā plāni asmenīši iespiedās būdā pa baļķu spraugām, šķērsojot lēno dūmu grīstes, kas vēl cēlās no pavarda oglēm.

Mazais elfs pamodās, juzdamies pagalam dīvaini. Pagāja diezgan ilgs brīdis, līdz viņš aptvēra, kāpēc jūtas tik savādi: viņš nebija pārsalis, nebija pārlieku izbadējies un viņa kāju pēdas nebija sastingušas kā divi ledus gabali.

Dzīve tomēr varēja būt brīnišķīga.

Un cilvēks viņu nebija aprijis.

Mazulis piecēlās līksmā omā.

Un atklāja, ka viņu sedz īstas vilnas lakats. Vilna bija pelēka un raupja, caurumu lakatā bija vairāk nekā veselu vietu, tomēr tā bija īsta vilna. Cilvēks viņu bija apsedzis.

Tad redz, kāpēc kājas nebija sastingušas. Elfs klusībā prātoja, kāpēc cilvēks viņu sasedzis. Varbūt elfs, kam piemeties klepus, nav pietiekami gards.

Arī cilvēks bija nomodā. Tas patlaban darbojās ar pavarda oglēm. Ar tādu kā mazu lāpstiņu grāba kvēlošās ogles un bēra dīvainā, caurumotā dzelzs lodē, kur jau bija salikti salmi un prāva, labi izkaltēta koka šķila.

Visa šī ņemšanās ar oglēm mazajam elfam šķita muļķīgāka par muļķīgu, proti, caur un caur cilvēciska.

Tomēr viņš savas domas skaļi neizpauda un klusēdams atdeva cilvēkam lakatu.

— Vari to paturēt, — cilvēks nomurmināja. — Tu šonakt drebēji.

Cilvēks uzkāra dūmojošo dzelzs lodi nūjas galā tā, lai to sargātu neliels, no ādām šūts jumtiņš, un lika nūju pār plecu.

— Es tagad iešu uz Daligaras grāfisti, — cilvēks drūmi pavēstīja. — Tā atrodas tur augstāk, plakankalnē. Runā, ka ūdens vienmēr tekot uz zemāku vietu, tāpat runā, ka Daligarā vēl esot neapplūduši dārzi un tīrumi.

Klusums. Mazais elfs pūlējās saprast, kā uztverams šis paziņojums.

Varbūt tā bija pieklājības izpausme, un tagad viņam par atbildi pienāktos pavēstīt, kāds ir viņa paša ceļamērķis.

Žēl vienīgi, ka viņam ceļamērķa nemaz nav. Viņš tikai gāja projām no vietas, kur bija dzīvojis agrāk, — vienkārši tāpēc, ka šī vieta nemaz vairs neeksistē, nē, pareizāk, eksistē gan, taču to sedz vismaz desmit pēdu dziļš ūdens, dubļu un satrūdējušu lapu slānis.

— Kas ir? Vai tev kaķis mēli nokodis?

— Te nav kaķis, ekselence, — teica mazulis. Beidzot viņam bija izdevies atminēties uzrunas formu, ko cilvēki lieto, gribēdami izrādīt cieņu. Galu galā viņa sastaptais šīs rases pārstāvis bija trakāks par traku. Tāpēc labāk izrādīt cieņu un būt piesardzīgam. — To sauc suns, ekselence... Un, ja suns nokož man mēli, tad tek asinis... — elfs pacietīgi un godbijīgi ņēmās skaidrot, taču cilvēks viņu pārtrauca.

— Labi, labi. Pietiks.

Cilvēks viņu vēroja un tad, galvu pašūpodams, smagi izpūta gaisu, un šī izelpa bija daudz ilgāka par citām. Varbūt cilvēku mocīja kāda slimība, kas traucē elpot.

— Varbūt gudrība un burvju spējas parādās tikai ar laiku. Tāpat kā gudrības zobi.

— Kādi zobi, augstība? — pārvaicāja mazulis, zobu pieminējuma sabiedēts. Ak, kaut nu viņš zinātu, kura pieklājīgās uzrunas forma ir pareizāka!

— Aizmugurējie zobi, tie, kuri izaug paši pēdējie.

Un cilvēks parādīja viņam zobus. Tas nebija labi darīts. Mazulis atkal ieraudājās.

— Tu teica, ka mani neēd, majestāte, — viņš šņukstēja.

Cilvēks vēlreiz lēni un smagi izpūta elpu. Tā neapšaubāmi bija kādas slimības pazīme.

— Taisnība, es tā teicu, — viņš priecīgi atzina. — Neko darīt, es tevi vairs nedrīkstu ēst.

Viņš pasita knipi sunim un devās uz durvīm. Mazo elfu pārņēma skumjas. Lai arī cik neaprēķināms un traks būdams, cilvēks tomēr bija dzīva būtne, un tas bija labāk nekā nekas, labāk nekā vientulība līdz pašam apvārsnim. Un, kas zina, varbūt cilvēkam bija vēl kāds kukurūzas vālītes gabals. Mazā elfa sirds atkal sažņaudzās, un viņš juta, kā it visu piepilda skumjas gluži tāpat, kā vēlā vakarā visu pārklāj nakts melnums.

Durvis bija smagas un biezas, sanaglotas no rupji apdarinātiem priedes dēļiem, toties turējās kārtīgās bronzas virās.

— Šī droši vien ir mednieku vai kažokādu tirgoņu, nevis parastu ogļdeģu būda, — cilvēks teica.

Suns priecīgi metās laukā lietus smidzeklī.

Taču cilvēks aizvien vēl stāvēja uz sliekšņa un pētīja mājeli. Pacēla skatienu un brīdi vēroja slānekļa plāksnīšu jumtu, kas šķita nesen pārjumts, tad uzlūkoja akmens pamatus, kuru spraugās kāds, vēlēdamies paglābties no caurvēja, bija sadzinis koka ķīļus un pūlējies tās aizsegt ar dēļiem. Tie bija sausi, neappelējuši, skabargainām malām.

— Šī būda nav pamesta, — cilvēks noteica. — Kuru katru brīdi var atgriezties saimnieki.

Mazais elfs pamazām aptvēra, ko cilvēks vēlas teikt.

— Vai viņi ēd elfus?

— Katrā ziņā viņiem elfi nepatīk. Bet es tavā vietā te nepaliktu, lai noskaidrotu, vai viņi tos arī ēd, — atbildēja cilvēks.

Mazais elfs izšāvās ārā no mājeles vēl ātrāk par suni.

Viņi devās ceļā.

— Vai tev ir vārds?

— Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.

Cilvēks atkal jocīgi izpūta elpu.

— Un kāds tad būtu šis vārds?

Mazajam elfam pamazām prātā atausa cilvēku valodas gramatikas gudrības, ko bija mācījusi vecāmāte.

— Nav pareizi teikt būtu. Tā saka tikai par nedrošu, par neesošu, bet vārds ir drošs un nemainīgs. Katrs ir drošs par savu vārdu. Tāpēc tev vajag prasīt, nevis kāds būtu mans vārds, ekselence, bet kāds ir mans vārds...

— Nu, kāds ir tavs vārds? — nobļāvās sieviete. — Labi, labi, es vairs nekliegšu, apsolu. Tikai nesāc atkal raudāt. Es nekliegšu un tevi neēdīšu. Kā tevi sauc?

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Vai vari to atkārtot? — cilvēks jautāja.

— Jā, protams, es var, — mazulis apmierināts apliecināja.

Cilvēks atkal nopūtās. Tiešām smagi slims.

— Atkārto, — tas teica.

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Vai tev ir arī mazvārdiņš?

— Protams, ir.

Sieviete brīdi klusēja, tad vēlreiz jokaini izpūta elpu. Pareizi vecāmāte teica, ka saruna ar cilvēkiem allaž sagādā īstas mocības.

— Un kāds tad ir šis mazvārdiņš?

— Jorškrunskvarkhercljolnerstri.

— Nu kā gan citādi, — noteica cilvēks, kas piepeši izskatījās pārguris.

Patiesi, tas, bez šaubām, bija slims.

— Es to šķaudienu atkārtot nemācēšu, tāpēc saukšu tevi par Joršu, — cilvēks pavēstīja. Un atkal papurināja galvu. — Droši vien esmu kaut ko briesmīgu pastrādājusi iepriekšējā dzīvē un tagad izpērku savu vainu, — tas nomurmināja.

Šiem vārdiem vismaz bija jēga. Tad redz, kāpēc cilvēks bija tik dumjš un traks. Galu galā tam bija vajadzējis uzdot astoņus jautājumus, tikai lai noskaidrotu, kā viņu sauc. Tomēr palikt vienam šai dubļiem pārplūdušajā līdzenumā šķita pārlieku šausmīgi. Turklāt bija žēl zaudēt vilnas lakatu, kas pirms izmirkšanas tomēr bija palīdzējis saglabāt kādu nieku siltuma.

— Mani sauc Sajra, — sieviete teica.

Joršs, visnotaļ apmierināts ar šo iepazīšanos, steidzās viņai pakaļ.

— Un kā sauc suni? — viņš prasīja.

— Tam nav vārda, — sieviete atbildēja. — Viņu sauc suns, un viss. Tas skan pietiekami īsi, un man nav lieki jādzisina mute, lai viņu sasauktu.

Mazajam elfam šķita bezgala bēdīgi, ka dzīva un saprātīga būtne paliek bez sava vārda, apzīmēta ar parastu sugasvārdu kā koks vai krēsls, bet viņš jau zināja, cik viegli ir saniknot sievieti, tāpēc savus uzskatus paturēja pie sevis.

Katrā ziņā viņš šo radību bez vārda neatstās. Viņš tai dāvās vārdu klusībā, savā prātā. Tikai jābūt uzmanīgam, jo vārdu nedrīkst izvēlēties nejauši. Vārds ir vārds. Milzīga atbildība.

Lietus aizvien vēl smircināja.

Viņi virzījās uz priekšu gaužām lēni, jo kājas stiga dubļos.

Sievietes stilbi bija krietni garāki, un Jorškrunskvarkljolnerstrinkam bija jālaižas teciņus, lai neatpaliktu, un nogurums bija mokošs. No suņa viņš vairs nebaidījās, dažas reizes viņš pat bija uzdrošinājies tam pieskarties, atbalstīties pret tā spēcīgo muguru. Suns nebija izrādījis nepatiku.

— Vai tev vēl ir tas ar dzelteniem graudiem? — neuzbāzīgi apvaicājās elfs.

— Man vēl ir viena vālīte, bet es gribu to pataupīt vakaram.

— Ja mēs pirms vakara nomirst dubļos, kas ēd to vālīti?

— Tu esi izbadējies?

— Jā, es ir... nē, es esmu izbadējies.

— Pareizi, tev ir laba galva. Ja jau tu visu tik ātri iemācies, tad iegaumē vēl vienu gudrību. Ja mēs vālīti apēdīsim tagad, šovakar būs vēl briesmīgāk saprast, ka itin nekā ēdama vairs nav.

— Varbūt pasaule jau ir pagalam pirms vakara. Varbūt mēs ir pagalam pirms vakara.

Varbūt es būšu pagalam pirms vakara.

— Klusē un kusties uz priekšu. Taupi elpu un spēkus.

— Es var, nē, es varu... varu darīt abas lietas reizē. Kustēt uz priekšu un runāt par vālīti. Ja mēs sarunājas, ir vieglāk kustēt uz priekšu.

— Klusu, — noteica sieviete. Viņas balss tonis bija mainījies.

— Bet...

— Klusu, — sieviete uzšņāca. Viņa nometās tupus līdzās elfam, lai nebūtu tik gara, tik viegli pamanāma. Suns ierūcās. Sievietes skatiens vērīgi slīdēja pār niedru audzēm un staignāju, kas ieskāva taku.

— Labi, labi, mēs ēd vakarā. Tikai tu nedusmojas...

— Skriešiem! — sieviete iesaucās un metās skriet. Viņa sagrāba mazuli aiz rokas un rāva sev līdzi.

— Šurp! — viņa uzsauca sunim, un arī tas skrēja kopā ar viņiem. Mazais elfs paklupa, piecēlās, atkal klupa. Viņš ieraudājās.

— Tu nedusmojas, lūdzu, nedusmojas, mēs ēd vakarā.

— Mums dzenas pakaļ, — sieviete paskaidroja, ne mirkli neapstādamās. Un aizelsusies turpināja: — Redzi to pakalnu tur tālumā? Man ir garākas kājas, un es skrienu ātrāk. Es mēģināšu aizvilināt vajātājus sev līdzi pa taku. Bet tu bēdz pa taisno cauri kazenājiem un izglāb uguni. Satiksimies pakalna galā.

Sieviete atdeva viņam nūju ar dzelzs lodi un metās prom. Skrienot viņa brīkšķināja zarus un skaļi sēca. Mazais elfs ielīda dziļi kazenāju biezoknī un sarāvās čokurā. Traki joņojusī sirds pamazām pierima.

Viņš prātoja, kas gan varētu būt vajātāji. Varbūt viņiem pakaļ dzenas būdas saimnieki. Varbūt tie ir apvainojušies par ielaušanos viņu mājoklī. Bet varbūt tiem ir rozmarīns un kārtīgai maltītei pietrūkst tikai kāda maza elfa.

Bailes sažņaudza kā spīlēs.

Viņš skatījās lietū, taču ne krūmājā, ne niedrēs neviena nemanīja.

Bailes lēnām izkusa un pārvērtās skumjās.

Viņš atkal bija palicis viens. Jau atkal vientulība sniedzās līdz pašam apvārsnim.

Viņš atcerējās, kā vecāmāte bija viņu auklējusi klēpī, kamēr katliņā vārījās saldie kastaņi.

Skumjas piepildīja visu viņa būtni un palēnām pārtapa izmisumā.

Viņš domāja par cilvēku sievieti, kura viņu biedēja, tomēr bija iedevusi gabalu vālītes. Labāk tāda sabiedrība nekā nekāda. Labāk būt kopā ar cilvēku nekā atkal palikt vienam. Gluži vienam līdz pašam apvārsnim. Mazais elfs iešņukstējās, taču pavisam nedzirdami, bez skaņas. Skumju elsas skanēja tikai viņa prātā, neskardamas kluso lietus šalkoņu.

Viņš nodomāja, ka suni, ja vien viņš to vēl kādreiz sastaptu, varētu nosaukt par Kādu, kas elpo tev blakus, taču sieviete bija teikusi, ka sunim vajadzīgs īss vārds, bet šis noteikti tāds nebija.

y y y

Gaisma jau dzisa, kad pakalnā uzrāpās sieviete.

Mazā elfa sirds iegavilējās.

Sieviete bija aizelsusies. Viņa smagi atkrita dubļos. Suns bija kopā ar viņu.

— Tas bija mednieks, — pamazām atgūdama elpu, teica sieviete. — Viņam bija loks. Es viņu redzēju. Man izdevās viņu apvest ap stūri.

— Ooooh, tu ir drosmīga, — patiesā apbrīnā novilka elfs. — Jūs atrod vēl kādu būdu, un tu ved viņu tai apkārt?

— Nē taču, — nepacietīgi skaidroja sieviete. — Tas nozīmē tikai to, ka man izdevās viņu piemānīt un aizbēgt.

— Āāā, sapratu, — meloja elfs. Kāpēc mīklainajā cilvēku valodā katram vārdam varēja būt vairākas nozīmes? Skaidrs, kāpēc! Pie visa vainojama cilvēku muļķība. To ne mirkli nedrīkst aizmirst.

— Kas ir loks? — viņš apjautājās.

Pēkšņi ierūcās suns.

— Pievaldi savu zvēru! — pavēlēja kāda balss.

Tai pašā mirklī mazais elfs saprata, kas ir loks: izliekts koka zars, kuram pārstiepta nospriegota virve tā, lai varētu triekt uz priekšu smalku nūjiņu ar smailu metāla uzgali, kas pavērsts pret sievietes sirdi.

Mednieks augumā bija vēl lielāks par sievieti. Tumšiem matiem, kas biezi zēla visur — gan uz paura, gan sejas. Jā, šim cilvēkam bārda bija. Mugurā viņam bija neredzēts apģērbs, kas likās daudz biezāks un siltāks par parastu audumu, bet pie jostas karājās iespaidīgi naži un cirvis. Cilvēks bija uzradies elfam aiz muguras. Sieviete bija domājusi, ka ir apvedusi viņu ap stūri, taču mednieks bija izmetis līkumu cauri mežam un nonācis pakalna galā no pretējās puses.

Kādu brīdi sieviete un mednieks viens otru vēroja, tad sieviete piesauca suni sev klāt.

Mednieks nolaida loku.

— Es gribu tikai mazliet uguns. Manējā izdzisa. Gribu tikai aizdegt savu iekuru. Es redzēju, ka tev ir uguns.

Sieviete uzlūkoja viņu vēl ciešāk.

— Neko citu tev nevajag?

— Nē, neko citu.

Vēl viens ciešs skatiens, un sieviete pamāja ar galvu.

— Iedod viņam uguni, — viņa teica. — Ei, es runāju ar tevi! Iedod viņam uguni. Kur tu to liki?

— Paslēpa tur lejā, — atbildēja mazais elfs.

— Ak tā? Laba doma, — noteica sieviete. — Un kur tieši tu to noslēpi?

— Lejā, staignājā zem ūdens. Tur to neviens nevar redzēt, — laimīgs pavēstīja elfs.

Bija tik patīkami sajust, ka tavas pūles kāds novērtē. Viņš atcerējās, kā vecāmāte viņu mēdza samīļot un teikt, ka viņš ir vislabākais un visgudrākais mazais elfs pasaulē. Mazuļa sirdi piepildīja laime, likās, pavasara vējš aizslaucījis prom visus mākoņus, — jo tieši tā vējš darīja tolaik, kad vēl bija pavasaris.

Elfs priecīgs nolēkšoja lejā no pakalna. Lietus bija pierimis. Bāli zilgana svēdra pavīdēja starp mākoņiem un atspīdēja staignāja ūdeņos, no kuriem elfs triumfējoši izvilka caurumoto dzelzs lodi. No tās iztecēja dubļainas straumītes.

Vīrietis un sieviete klusējot bija pavadījuši elfu ar skatienu. Tagad sieviete smagi apsēdās uz baļķa un satvēra galvu rokās.

— Tu to nodzēsi, — viņa aizlauztā balsī nočukstēja.

— Jā, protams, tā bija vieglāk to paslēpt.

To sakot, mazais elfs izteiksmīgi savicināja rokas. Lakats noslīdēja no pleciem un atklāja skatienam viņa dzeltenās drānas.

— Tas ir elfs, — satriekts izdvesa mednieks.

— Jā, patiešām, tas ir elfs, — bezkrāsainā balsī piekrita sieviete.

— Tu meklē nepatikšanas? — noprasīja vīrietis.

— Nē, es tajās iekuļos bez īpašas meklēšanas.

— Vai viņam piemīt kādas spējas?

— Nē, viņš vēl ir tikai bērns.

— Nesen piedzimis, — apstiprināja mazulis.

Taču vīrietis ij nedomāja mest mieru izjautāšanai. Tagad viņš pievērsās elfam.

— Vai tu proti iedegt uguni?

— Jā. Domāju, ka protu. Nekad neesmu to darījis, bet visi taču prot iedegt uguni.

Sieviete pacēla galvu un apstulbusi uzlūkoja viņu.

— Nu tad iededz, — teica mednieks.

Viņa balss bija zemāka un dobjāka nekā sievietei.

Mazais elfs pavērsa plaukstu pret sauso dzelzs lodi, ko mednieks bija izvilcis no savas pleca somas. Lodē bija sabāzti salmi. Elfs aizvēra acis. Viņa prātu piepildīja uguns tēls. Nāsīs ieplūda spēcīga dūmu smarža. Atmiņu noglāstīja uguns siltums.

Kad viņš atvēra acis, lodes iekšienē jau mirdzēja liesmiņa.

Sieviete neuzdrošinājās pat elpot.

Tad apjukusi jautāja: — Tu spēj iedegt uguni, nepūšot uz oglēm?

— Jā.

— Kāpēc tu man to neteici?

— Tu neprasīja.

— Es prasīju, vai tev ir kādas spējas!

— Jā. Un es atbildēja! Es pateica lielās spējas: elpot, ēst, būt dzīvam. Iedegt uguni ir maza spēja. Tikai jārada karstums, un uguns piedzimst. To prot visi.

— Es neprotu, — teica sieviete.

— Nē? — Mazulis bija satriekts. — Tas nav iespējams. Visi prot.