viens no galvenajiem latviskās dzīvesziņas elementiem ir demonstratīva "tās nav mūsu problēmas" nostāja, un man tur kaut kas nereāli rezonē no 90-ajiem.
"tas kas notiek instagramā ir boring. mums nav afroamerikāņu, un ja jūs izliekaties, ka jūs uztrauc rasisms amerikā tad jūs vai nu tēlojat vai esat pārāk pareizi un tas arī ir boring"
pirmkārt, tas, ka medicīnas studentei no Indijas ir jāmeklē fb S.O.S palīdzība, lai kāds viņu izmitina, jo 4 dzīvokļu īpašnieki atteikuši izīrēt tāpēc ka viņa ir indiete... tas nav rasisms?
otrkārt. vai pienākums ar savām izvēlēm, runu un darbību ieguldīt visu dzīvo būtņu ciešanu mazināšanā (izmantoju budistu formulējumu, jo tas manuprāt ir precīzākais, bet ko līdzīgu jūs atradīsiet visās ētiskajās sistēmās) beidzas ar valsts robežām vai kontinenta (vai rases, dzimuma, sugas, seksuālās orientācijas, ģimenes stāvokļa, reliģiskās pārliecības) robežām? vai gadījumā šī robeža, aiz kuras sākas "couldn't care less" teritorija, nav rasisma definīcija? cilvēkiem, kuriem ir mazi ienākumi, nav jāuztraucas par to, kā ir dētas viņu ēstās olas? jums liekas, ja sāp vienam, tas neatstāj ietekmi uz visiem?
Treškārt, protams, ka visiem nevar palīdzēt, jo nepietiek mentālo resursu, pat ne lai aktīvi raizētos, jo jāraizējas ir par kaut ko, kas tevi skar daudz tiešāk, fiziskāk, un arī emocionālās robežas ir ļoti svarīga lieta, bet kādas tieši problēmas ir būt neitrālam, labticīgam, ticēt, ja citi cilvēki saka, ka viņi nevar paelpot? piekrist, ar prātu, ka tas ir bēdīgi, un tāpat, ar prātu, novēlēt visu to labāko, kaut nu tas uzlabotos? izskatās, ka šajā jomā latviskā dzīvesziņa ir proaktīva agresija, ražot negatīvo enerģiju, nespēja pretoties vajadzībai ar labiem jokiem sevi paaugstināt pār citu ciešanām? tas ir latvieša velns?
es esmu pizģec dusmīga un man šobrīd ir grūti atcerēties kādu latviskuma pazīmi, kas man šķistu simpātiska.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
lūdzu uzraksti kaut ko par rasismu, jo nevienam nav tik laba praktiska ieskata šajā jautājumā kā tev.
(Reply to this) (Parent)
Piekrītu teiktajam.
(atskaitot pēdējo teikumu, jo pagaidām vēl mācos saprast, kas īsti ir latviskums, interesantais un savdabīgais šajā kultūrā)
(atskaitot pēdējo teikumu, jo pagaidām vēl mācos saprast, kas īsti ir latviskums, interesantais un savdabīgais šajā kultūrā)
tas gan ir tikai viens no naratīviem. ir arī daudz saprātīgu komentāru, bet visvairāk, man liekas, ir tādu, kam par to ir pofig un pat nedomā par to.
(Reply to this) (Thread)
|
man šobrīd ir grūti atcerēties kādu latviskuma pazīmi, kas man šķistu simpātiska
latviešu viensētnieciskums man šķiet simpātisks. dziļa iekšēja nepatika dzīvot sādžu tipa māju puduros vai daudzstāvenēs un pavadīt dzīvi, pagalmā tenkojot. šī arī imho latviešu galvenā atšķirība no slāviem.
latviešu viensētnieciskums man šķiet simpātisks. dziļa iekšēja nepatika dzīvot sādžu tipa māju puduros vai daudzstāvenēs un pavadīt dzīvi, pagalmā tenkojot. šī arī imho latviešu galvenā atšķirība no slāviem.
(Reply to this) (Thread)
Tieši par šo nezinu, jo individuàlisms vs kolektīvisms paši par sevi nav ne labi ne slikti; vienkārši atškirīgi temperamenti, un nešaubos ka ir daudz arī dzīvi apliecinošu, uz mīlestību nevis svešā nīšanu vērstu nacionālo īpašību, vienkārši karstumà nespēju tās atcerēties.
|
man par "rasismu ASV" nav viedokļa, bet vispārīgi palīdz doma (N.N. Taleba), ka ksenofobija (1) kā principiāla "svešā nīšana" un attiecīgi reāla diskriminēšana ir reti sastopama - tā drīzāk ir patoloģiska novirze. daudz izplatītāka un gandrīz visiem cilvēkiem piemītoša ir homofīlija (2): gribēšana būt kopā ar savējiem, ar savu rasi un tautu, cik vien iespējams, - darbavietā, skolā, rajonā, svētku pasākumos. latviešu ilggadīgās problēmas ar krievu asimilāciju, manuprāt, ir (2) nevis (1), lai gan (1) var skaļi izpausties ļaunos anonīmos komentāros un soctīklos. paradoksālās attiecības starp (1) un (2) var redzēt, piemēram, tajā, ka, teiksim, man pazīstamie franči, kas skaļi un aktīvi darbojas pretrasisma organizācijās, nedzīvo un arī netaisās ievākties dzīvot tajos Parīzes rajonos, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir alžīrieši vai nigērieši.
manuprāt, nav vajadzīgs ienīst svešos, lai mīlêtu savējos. Tas ir milzīgs pārpratums par mīlestības dabu. Es daudz ko nesaprotu, bet emocijas, manuprāt, lasu diezgan precīzi.
Citreiz ir daudz vieglāk mīlēt svešo nekā savējo, jo savējo labāk pazīsti un viņu shortcomings pie sirds ķeras daudz vairāk.
Un no svešā tu jebkurā brīdī vari nošķirties, bet ar savējo baru tu esi saistīta forever un tu pārdzīvi vairāk, ja viņi nav tik lieliski kā kāds cits bars.
Nu ja vien neizdodas pilnībā ignorēt rasi, tautību, dzimumu un visu vērtēt cilvēka līmenī. Un man liekas, ka tad arī latvieši, ja katru vērtē atsevišķi kā cilvēku, nemaz tik slikti nav.
Man arī liekas, ka ļoti svarīgi ir nevis tikai norādīt, kādi citi ir rasisti, u.tml., bet saprast arī iemeslus, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Jo tad var dusmoties konstruktīvāk un varbūt arī rīkoties, lai novērstu tos cēloņus, kuru dēļ šīs problēmas pastāv.
Un no svešā tu jebkurā brīdī vari nošķirties, bet ar savējo baru tu esi saistīta forever un tu pārdzīvi vairāk, ja viņi nav tik lieliski kā kāds cits bars.
Nu ja vien neizdodas pilnībā ignorēt rasi, tautību, dzimumu un visu vērtēt cilvēka līmenī. Un man liekas, ka tad arī latvieši, ja katru vērtē atsevišķi kā cilvēku, nemaz tik slikti nav.
Man arī liekas, ka ļoti svarīgi ir nevis tikai norādīt, kādi citi ir rasisti, u.tml., bet saprast arī iemeslus, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Jo tad var dusmoties konstruktīvāk un varbūt arī rīkoties, lai novērstu tos cēloņus, kuru dēļ šīs problēmas pastāv.
Rasismam ir loti dzili, individuāli iemesli, kas saistīti ar neuzticēšanos citiem un vēl dzilāk ir bailes zaudēt kontroli pār savu dzīvi un neuzticēšanās sev. Bet kamēr mēs visi darām darbu lai sevi uzlabotu, terrapijā vai garīgās praksės, tikmēr sabiedrības iekārtu var sakārtot ar pavisam vienkāršām, racionālām darbībām, kas vērstas uz to, lai cilvēki mazāk darītu cits citam pāri
(Reply to this) (Parent)
"Un no svešā tu jebkurā brīdī vari nošķirties". Nu re. Ja tas ir dzīvokļa biedrs, turklāt ja tas vēl izrādītos ļoti ekstraverta rakstura, nemaz tik viegli nevarēsi vis nošķirties! Tātad piemērs par indieti, ka viņa nav uzņemta par biedreni vairākos dzīvokļos- īstenībā tas obligāti nenorāda, ka vietējie grib ienīst vai speciāli diskriminēt indiešus, var būt arī tā, ka viņi vienkārši grib dzīvot kopā ar savējiem. Tā tomēr ir dzīvesvieta.
(Reply to this) (Parent)
Asv neesmu bijis, taču man radies iespaids, ka tur pastāvošais laikmeta gara fõns ir Bailes Tikt Apvainotam Rasismā un tas tas klātesošais visā komunikācijās - privātās un publiskās.
Un dzīve sev komfortablā burbulī, kas var ietvert arī nacionālas kopienas vērtības tagad pie mums ir sociāli akceptējama dzīvesveida izvēle. Nu bez aktīvas agresijas un augstprātības. Rasisms kā modīga sociālā distancēšanās un piesardzīga pašizolēšanās
Un dzīve sev komfortablā burbulī, kas var ietvert arī nacionālas kopienas vērtības tagad pie mums ir sociāli akceptējama dzīvesveida izvēle. Nu bez aktīvas agresijas un augstprātības. Rasisms kā modīga sociālā distancēšanās un piesardzīga pašizolēšanās
(Reply to this) (Parent)
|
es Tev piekrītu, kad Tu piemini reliģiskās ētiskās sistēmas. ja ir tāds mērķis - tikt galā gan ar (1), gan arī ar (2), tikai reliģiskais universālisms to reāli un fundamentāli var izdarīt. tāds universālisms, kas paģēr sistemātisku garīgu praksi.
vienīgie cilvēki, kurus es esmu satikusi un kuros nebija (2) un nebija vispār nekādas "cilvēku šķirošanas", arī ne pēc viedokļiem, arī ne pēc pagātnes kļūdām vai intelekta, vai jebkā cita, bija poļu franciskāņi, kurus uzreiz pēc noviciāta aizsūtīja misijā uz Zairu.
vienīgie cilvēki, kurus es esmu satikusi un kuros nebija (2) un nebija vispār nekādas "cilvēku šķirošanas", arī ne pēc viedokļiem, arī ne pēc pagātnes kļūdām vai intelekta, vai jebkā cita, bija poļu franciskāņi, kurus uzreiz pēc noviciāta aizsūtīja misijā uz Zairu.
(Reply to this) (Parent)
|
Individuālisms vs kolektīvisms ir ļoti problemātisks nošķīrums. Rietumu izdomājums, lai (īstenībā, kā tas te tiek precīzi demonstrēts) apgalvotu, ka individuālisms ir kaut kādā veidā labāks un pārāks.
Un arī ideja, ka vispār ir tādas kopīgas nacionālās īpašības, kas visiem piemīt, ir mākslīgi konstruēta.
Es esmu latviete, bet man principā nav nekādas vēlmes dzīvot viensētā, pagalmā aprunāt kaimiņus neinteresē, bet rasisms liekas mega svarīga strukturāla problēma.
Un arī ideja, ka vispār ir tādas kopīgas nacionālās īpašības, kas visiem piemīt, ir mākslīgi konstruēta.
Es esmu latviete, bet man principā nav nekādas vēlmes dzīvot viensētā, pagalmā aprunāt kaimiņus neinteresē, bet rasisms liekas mega svarīga strukturāla problēma.
Piekrītu par ind.vs.kol;
Viensēta man iepatikusies tikai tagad, izolācijā, un laukos vienmēr loti priecājos satikt kaiminus; patīk arī dzīve komūnās bet ne ar mērki kādu aprunāt bet gan pieredzēt cilvēkus kas ir atškirīgi no manis
Viensēta man iepatikusies tikai tagad, izolācijā, un laukos vienmēr loti priecājos satikt kaiminus; patīk arī dzīve komūnās bet ne ar mērki kādu aprunāt bet gan pieredzēt cilvēkus kas ir atškirīgi no manis
(Reply to this) (Parent)
jā, man arī, tikai šī īpašība un "ne mana cūka, ne mana druva" ir radniecīga svešā dehumanizācijai un "kā man nepatīk šitie melnie"(c) Siguldas rimi pārdevēja pircējai, kamēr iepriekšējais pircējs, pakistāņu viesstrādnieks, turpat krāmē savus pirkumus
Es atceros pircējas komentāru veikalā Lats (Rīgā). "Tie bija indieši? Labi vīrieši - nepīpē, nedzer":D
(Reply to this) (Parent)
|
Tavi uzskati par dzīvi ir aprobežotāki par izolētāko no viensētas iedzīvotājiem.
|
"tās nav manas problēmas" uzskats jau spilgti izpaužas arī pašā Latvijas sabiedrībā, t.i. nespēja saprast, kāpēc būtu jāiestājas par grupām, kurām es nepiederu, vai problēmnām, kas mani tieši neskar. Lielākā daļa cilvēku nav spējīgi saskatīt, kā viņu rīcības un izvēles vairo nevienlīdzību tepat blakus. Kur nu vēl raizēties par kaut ko tik tālu un "nesvarīgu" kā notikumi ASV.
Rasisms un citas nevienlīdzības izpasumes nav individuālā līmenī atrisināmas problēmas, tās ir daļa no sistēmas, kurā mēs dzīvojam (domājam); citādi būtu grūti būt situācijā, kad vardarbība pret citiem cilvēkiem šķiet vienaldzīga.
Rasisms un citas nevienlīdzības izpasumes nav individuālā līmenī atrisināmas problēmas, tās ir daļa no sistēmas, kurā mēs dzīvojam (domājam); citādi būtu grūti būt situācijā, kad vardarbība pret citiem cilvēkiem šķiet vienaldzīga.
[Error: Irreparable invalid markup ('<valsts,>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
Manuprāt fobija pret svešādo, tostarp rasisms, sakņojas pieredzē un traumās, kas bērnībā izpaudās kā "mēs ar mūsējiem uzcēlām skaisto smilšu pili, bet tad atnāca tie svešie un visu izārdīja".
Jāņem vērā, ka vēstures traumas, kas ir pietiekami plaši postījušas ģimenes, vēl pāris paaudzes te būs dzīvas. Biju pārsteigts, aprunājoties Labietī ar vidusskolniekiem, kas teica, ka viņiem baigi cērt fakts, ka vienam vecmāmiņa nomira izsūtījumā, bet abus vectētiņus iesauca karot vienam pret otru. Pārsteigts, jo man likās, ka šai paaudzei vairs nevar būt šādi argumenti. Tieši tāpat jūtas krievi par vāciešiem, kas negaidīti iebruka viņu skaistajā, plašajā darbaļaužu vienlīdzības valstī un nokāva tēvus, tagad jau vectēvus, un tāpēc vien viņiem ir svēts pienākums aiznest 9. maijā tos ziedus.
Ikkatrai nācijai, kas savu īpatnumu apzinās kā vērtību par sevi (līdzīgi kā dabā sugu milzīgā daudzveidība ir intuitīvi nojaušama vērtība bez redzama racionāla izskaidrojuma), ir bail zaudēt savas kultūras pozīcijas, atšķirīgām kultūrām ņemot virsroku kvantitatīvi vai kvalitatīvi, strauji vai pamazām. Vēsturē tādu gadījumu ir papilnam, un vai to ignorēt nebūtu vieglprātība?
Latviešu-nelatviešu savstarpējā rezervētība vai atsevišķos gadījumos arī diskriminācija mazināsies, kad kopīgi būs celts kaut kas labs un tas būs noticis pietiekami ilgi, lai, piemēram, lielkrievu imperiālisma sentiments un tā teritoriālās ambīcijas uz Baltiju būtu kļuvis pretīgs pilnīgi visiem, kas te dzīvo, tieši tikpat kā diskurss par "okupantu pēctečiem, kam jāvācas prom uz Krieviju" vai "melnajiem atpakaļ uz savu <valsts, kontinents>".
Tādēl, ja mērķis ir kultūru integrācija bez ciešanām, tai jābūt pakāpeniskai, lēnai un bez izolācijas patvērumu meklētāju centros, ar lielu iejūtību un atbalstu pret katru likumpaklausīgu iebraucēju no uzņemošās nācijas puses, un saņemot cieņu un vietējās kultūras pieņemšanu no iebraucēju puses, kas, kā minimums, apgūst vietējo valodu.
Tad viss būs labi un nebūs jādusmojas. Tikai līdz tam vēl kādus 20 gadus būs jāspēj nodzīvot miera laikos. Lai Dievs dod, un arī pacietību sagaidīt.
Jāņem vērā, ka vēstures traumas, kas ir pietiekami plaši postījušas ģimenes, vēl pāris paaudzes te būs dzīvas. Biju pārsteigts, aprunājoties Labietī ar vidusskolniekiem, kas teica, ka viņiem baigi cērt fakts, ka vienam vecmāmiņa nomira izsūtījumā, bet abus vectētiņus iesauca karot vienam pret otru. Pārsteigts, jo man likās, ka šai paaudzei vairs nevar būt šādi argumenti. Tieši tāpat jūtas krievi par vāciešiem, kas negaidīti iebruka viņu skaistajā, plašajā darbaļaužu vienlīdzības valstī un nokāva tēvus, tagad jau vectēvus, un tāpēc vien viņiem ir svēts pienākums aiznest 9. maijā tos ziedus.
Ikkatrai nācijai, kas savu īpatnumu apzinās kā vērtību par sevi (līdzīgi kā dabā sugu milzīgā daudzveidība ir intuitīvi nojaušama vērtība bez redzama racionāla izskaidrojuma), ir bail zaudēt savas kultūras pozīcijas, atšķirīgām kultūrām ņemot virsroku kvantitatīvi vai kvalitatīvi, strauji vai pamazām. Vēsturē tādu gadījumu ir papilnam, un vai to ignorēt nebūtu vieglprātība?
Latviešu-nelatviešu savstarpējā rezervētība vai atsevišķos gadījumos arī diskriminācija mazināsies, kad kopīgi būs celts kaut kas labs un tas būs noticis pietiekami ilgi, lai, piemēram, lielkrievu imperiālisma sentiments un tā teritoriālās ambīcijas uz Baltiju būtu kļuvis pretīgs pilnīgi visiem, kas te dzīvo, tieši tikpat kā diskurss par "okupantu pēctečiem, kam jāvācas prom uz Krieviju" vai "melnajiem atpakaļ uz savu <valsts, kontinents>".
Tādēl, ja mērķis ir kultūru integrācija bez ciešanām, tai jābūt pakāpeniskai, lēnai un bez izolācijas patvērumu meklētāju centros, ar lielu iejūtību un atbalstu pret katru likumpaklausīgu iebraucēju no uzņemošās nācijas puses, un saņemot cieņu un vietējās kultūras pieņemšanu no iebraucēju puses, kas, kā minimums, apgūst vietējo valodu.
Tad viss būs labi un nebūs jādusmojas. Tikai līdz tam vēl kādus 20 gadus būs jāspēj nodzīvot miera laikos. Lai Dievs dod, un arī pacietību sagaidīt.
(Reply to this) (Thread)
dzēs tik vēsturi. ar šādu ticamības momentu es varētu labāku uzrakstīt (vents palīdzēs ja kas, viņam ir dažas idejas)
(Reply to this) (Parent)