![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
prtg @ :
Manuprāt fobija pret svešādo, tostarp rasisms, sakņojas pieredzē un traumās, kas bērnībā izpaudās kā "mēs ar mūsējiem uzcēlām skaisto smilšu pili, bet tad atnāca tie svešie un visu izārdīja".
Jāņem vērā, ka vēstures traumas, kas ir pietiekami plaši postījušas ģimenes, vēl pāris paaudzes te būs dzīvas. Biju pārsteigts, aprunājoties Labietī ar vidusskolniekiem, kas teica, ka viņiem baigi cērt fakts, ka vienam vecmāmiņa nomira izsūtījumā, bet abus vectētiņus iesauca karot vienam pret otru. Pārsteigts, jo man likās, ka šai paaudzei vairs nevar būt šādi argumenti. Tieši tāpat jūtas krievi par vāciešiem, kas negaidīti iebruka viņu skaistajā, plašajā darbaļaužu vienlīdzības valstī un nokāva tēvus, tagad jau vectēvus, un tāpēc vien viņiem ir svēts pienākums aiznest 9. maijā tos ziedus.
Ikkatrai nācijai, kas savu īpatnumu apzinās kā vērtību par sevi (līdzīgi kā dabā sugu milzīgā daudzveidība ir intuitīvi nojaušama vērtība bez redzama racionāla izskaidrojuma), ir bail zaudēt savas kultūras pozīcijas, atšķirīgām kultūrām ņemot virsroku kvantitatīvi vai kvalitatīvi, strauji vai pamazām. Vēsturē tādu gadījumu ir papilnam, un vai to ignorēt nebūtu vieglprātība?
Latviešu-nelatviešu savstarpējā rezervētība vai atsevišķos gadījumos arī diskriminācija mazināsies, kad kopīgi būs celts kaut kas labs un tas būs noticis pietiekami ilgi, lai, piemēram, lielkrievu imperiālisma sentiments un tā teritoriālās ambīcijas uz Baltiju būtu kļuvis pretīgs pilnīgi visiem, kas te dzīvo, tieši tikpat kā diskurss par "okupantu pēctečiem, kam jāvācas prom uz Krieviju" vai "melnajiem atpakaļ uz savu <valsts, kontinents>".
Tādēl, ja mērķis ir kultūru integrācija bez ciešanām, tai jābūt pakāpeniskai, lēnai un bez izolācijas patvērumu meklētāju centros, ar lielu iejūtību un atbalstu pret katru likumpaklausīgu iebraucēju no uzņemošās nācijas puses, un saņemot cieņu un vietējās kultūras pieņemšanu no iebraucēju puses, kas, kā minimums, apgūst vietējo valodu.
Tad viss būs labi un nebūs jādusmojas. Tikai līdz tam vēl kādus 20 gadus būs jāspēj nodzīvot miera laikos. Lai Dievs dod, un arī pacietību sagaidīt.
Jāņem vērā, ka vēstures traumas, kas ir pietiekami plaši postījušas ģimenes, vēl pāris paaudzes te būs dzīvas. Biju pārsteigts, aprunājoties Labietī ar vidusskolniekiem, kas teica, ka viņiem baigi cērt fakts, ka vienam vecmāmiņa nomira izsūtījumā, bet abus vectētiņus iesauca karot vienam pret otru. Pārsteigts, jo man likās, ka šai paaudzei vairs nevar būt šādi argumenti. Tieši tāpat jūtas krievi par vāciešiem, kas negaidīti iebruka viņu skaistajā, plašajā darbaļaužu vienlīdzības valstī un nokāva tēvus, tagad jau vectēvus, un tāpēc vien viņiem ir svēts pienākums aiznest 9. maijā tos ziedus.
Ikkatrai nācijai, kas savu īpatnumu apzinās kā vērtību par sevi (līdzīgi kā dabā sugu milzīgā daudzveidība ir intuitīvi nojaušama vērtība bez redzama racionāla izskaidrojuma), ir bail zaudēt savas kultūras pozīcijas, atšķirīgām kultūrām ņemot virsroku kvantitatīvi vai kvalitatīvi, strauji vai pamazām. Vēsturē tādu gadījumu ir papilnam, un vai to ignorēt nebūtu vieglprātība?
Latviešu-nelatviešu savstarpējā rezervētība vai atsevišķos gadījumos arī diskriminācija mazināsies, kad kopīgi būs celts kaut kas labs un tas būs noticis pietiekami ilgi, lai, piemēram, lielkrievu imperiālisma sentiments un tā teritoriālās ambīcijas uz Baltiju būtu kļuvis pretīgs pilnīgi visiem, kas te dzīvo, tieši tikpat kā diskurss par "okupantu pēctečiem, kam jāvācas prom uz Krieviju" vai "melnajiem atpakaļ uz savu <valsts, kontinents>".
Tādēl, ja mērķis ir kultūru integrācija bez ciešanām, tai jābūt pakāpeniskai, lēnai un bez izolācijas patvērumu meklētāju centros, ar lielu iejūtību un atbalstu pret katru likumpaklausīgu iebraucēju no uzņemošās nācijas puses, un saņemot cieņu un vietējās kultūras pieņemšanu no iebraucēju puses, kas, kā minimums, apgūst vietējo valodu.
Tad viss būs labi un nebūs jādusmojas. Tikai līdz tam vēl kādus 20 gadus būs jāspēj nodzīvot miera laikos. Lai Dievs dod, un arī pacietību sagaidīt.