atmiņas par domām

teja @ 01:42 pm: #russianlivesmatter
viens no galvenajiem latviskās dzīvesziņas elementiem ir demonstratīva "tās nav mūsu problēmas" nostāja, un man tur kaut kas nereāli rezonē no 90-ajiem.

"tas kas notiek instagramā ir boring. mums nav afroamerikāņu, un ja jūs izliekaties, ka jūs uztrauc rasisms amerikā tad jūs vai nu tēlojat vai esat pārāk pareizi un tas arī ir boring"

pirmkārt, tas, ka medicīnas studentei no Indijas ir jāmeklē fb S.O.S palīdzība, lai kāds viņu izmitina, jo 4 dzīvokļu īpašnieki atteikuši izīrēt tāpēc ka viņa ir indiete... tas nav rasisms?

otrkārt. vai pienākums ar savām izvēlēm, runu un darbību ieguldīt visu dzīvo būtņu ciešanu mazināšanā (izmantoju budistu formulējumu, jo tas manuprāt ir precīzākais, bet ko līdzīgu jūs atradīsiet visās ētiskajās sistēmās) beidzas ar valsts robežām vai kontinenta (vai rases, dzimuma, sugas, seksuālās orientācijas, ģimenes stāvokļa, reliģiskās pārliecības) robežām? vai gadījumā šī robeža, aiz kuras sākas "couldn't care less" teritorija, nav rasisma definīcija? cilvēkiem, kuriem ir mazi ienākumi, nav jāuztraucas par to, kā ir dētas viņu ēstās olas? jums liekas, ja sāp vienam, tas neatstāj ietekmi uz visiem?

Treškārt, protams, ka visiem nevar palīdzēt, jo nepietiek mentālo resursu, pat ne lai aktīvi raizētos, jo jāraizējas ir par kaut ko, kas tevi skar daudz tiešāk, fiziskāk, un arī emocionālās robežas ir ļoti svarīga lieta, bet kādas tieši problēmas ir būt neitrālam, labticīgam, ticēt, ja citi cilvēki saka, ka viņi nevar paelpot? piekrist, ar prātu, ka tas ir bēdīgi, un tāpat, ar prātu, novēlēt visu to labāko, kaut nu tas uzlabotos? izskatās, ka šajā jomā latviskā dzīvesziņa ir proaktīva agresija, ražot negatīvo enerģiju, nespēja pretoties vajadzībai ar labiem jokiem sevi paaugstināt pār citu ciešanām? tas ir latvieša velns?

es esmu pizģec dusmīga un man šobrīd ir grūti atcerēties kādu latviskuma pazīmi, kas man šķistu simpātiska.