nopietni spriedumi ir kā ieroči, tāpēc, tēlaini izsakoties, pirkstu ar tiem nevajag turēt uz mēlītes, ieroci tēmējot nevajag to griezt sāniski vai vērst pret citiem pat nepielādētu, un vēlams ieročus turēt aiz atslēgas, ja mājās ir bērni

nacīguma smacīguma jautājumi ir drūmi, tāpēc līdzsvaram pievienots pacilājošs attēls, kas iemieso zināma cibas lietotāja iedomāto 'gangsta' attieksmi pret spriedumiem, tādiem kā par citu it kā totalitārajām vēlmēm

domāšanas tipoloģijā šis lietotājs ietilpst pie Racionāļiem: saprātīgas domāšanas jēdzieni (fakti, loģika, objektivitāte, utt.) tiek lietoti vairāk kā cienījamas kopas simbols, un līdzīgi simbolisks ir arī nicināmo jēdzienu lietojums: iespējamais segums, ja tāds pastāv, ir apslēpts

citplanētieši patiešām pastāv un komentē Cibā:

Zīmīgi, ka lieto smaržas metaforu - kaut ko nesalīdzināmi subjektīvu un gadījuma raksturu. Dažiem kāda smarža izsauc organisku riebumu tīri dzīvnieciskā līmenī, dažiem tā pati smarža ir fascinācijas objekts.

piemēram, degošiem matiem un puvušām olām nav smaržas, bet ir ožas sajusto vielu noteikta riebīga smaka. riebums ir uzticams brīdinājums par vielu sastāvu ar kaitīgām īpašībām, ar atsevišķiem izņēmumiem kā zviedru pūdētās siļķes, bet šo ēdienu tāpat apzināti pasniedz ārā, lai telpas nesāktu smirdēt

vajadzība skaidrot vispārējo smaku un smaržu atšķirību iespējamam citplanētietim atgādina par noārdītu vispārēju īstenības segumu: es nevaru atpazīt savu pasaules skatījumu cita paustajā, it kā mums būtu dažādas maņas, un nespēja sarunāt atkāpties uz kopēju pamatu pirms iespējamas sadursmes ir draudīga

it kā vēsāks prāts varētu ieteikt apsvērt, vai es pats neesmu citplanētietis: man nepatīk lakrica, bet tas nav labs iemesls to liegt citiem; varbūt vēlēties nacīgāku pasauli ir līdzīgi kā spēt izbaudīt pūdētas siļķes: vispirms jātur ciet deguns, bet ar laiku sāk patikt

kā būtu ar: nē? mēs esam kopējā īstenībā, tāpēc man šodien ir piektdiena, bet visiem citiem arī ir piektdiena, pat ja daļai ar laika nobīdi. man nacīgums ož pretīgi un visiem citiem arī, pat ja viņi melo par to sev. naids vienmēr prasa turēt ciet degunu

noderīgi rīki

salīdzinājumu loma valodā ir paskaidrot nezināmo līdzībā ar zināmo: salīdzinājums var attiekties uz priekšmetu īpašībām vai attiecībām, un sliktiem salīdzinājumiem šīs īpašības vai attiecības būtiski atšķiras, bet pat slikti salīdzinājumi bieži ir pārliecinoši vai novirza sarunu no sliedēm

sliktu salīdzinājumu iedarbīgums izriet no salīdzinājumu kopējā iedarbīguma. rīkus ir iespējams izmantot rūpīgi vai pavirši, bet uztvert to kā iemeslu atteikties no noderīgiem rīkiem ir neprātīgi. es esmu ieguldījis rūpīgu uzmanību pārliecināšanas jautājumos, tāpēc pavirši salīdzinājumi mani pastāvīgi kaitina, taču es neesmu atteicies no salīdzinājumiem kā tādiem

naida uzskatu salīdzinājums ar riebīgas smakas avotu nav slikts, jo uzskatu attiecības ar telpu ir būtiski līdzīgas: esot telpā, tie turpina izplatīties. tāpat, naida uzskatu raisītās riebīgās sajūtas brīdinājums ir pamatots: tie ir kaitīgi

naida uzskatu jēdziens ir tik nopietns, ka būtībā ir ierocis, tāpēc spriedumi par naida uzskatiem prasa rūpīgu spriestspēju. tajā pašā laikā par cilvēku spriestspēju valda cinisms, kas ir lielā mērā mākslīgi izplatīts, lai spriedumi netiktu veikti par iekārtas nejēdzībām. ieguvēju vēlmēs ir atbruņot zaudētājus, paturot spēju pārliecināti veikt nozīmīgus spriedumus tikai sev. tāpat kā īstajiem ieročiem, pietiekami nozīmīgiem spriedumiem vajag iekārtas atļauju

spriestspēja ir cilvēka nozīmīgākais rīks pasaules un sevis izziņā, un pārmēru ierobežot to ir postoši cilvēcībai kā arī pilsoniskajai sabiedrībai. cilvēkam nav iespējams pa īstam novelt no sevis slogu kopt savu spriestspēju, jo kļūdaini spriedumi atspoguļojas apkārtējā iekārtā

cilvēki nevar izvēlēties, par ko piedzimt, bet var izvēlēties uzskatus. uzskati ir kā apģērbs, un naida uzskati ir kā pilnas bikses. Nopietnie Cilvēki citu pilnās bikses aicina risināt, turot ciet savu degunu vai piedāvājot viņiem autiņus. es aicinu iet mājās pārģērbties un nomazgāties

kas ir sliktāks

šodienas raidījumā centristam (attēlā) salūzt smadzenes, atduroties pret apstākli, ka vārdu saturam var būt nozīme – ne tikai piederībai noteiktai cienījamu cilvēku kopai

toreiz negaidīti sliktu iespaidu atstāja kritiskās domāšanas pasniedzēja Arta Sveces raksts par šo jautājumu. tas beidzās šādi:

Vai Radzobes izteikums par to, ka skatītājiem nevajag apmeklēt izrādi, bija bezatbildīgs? Es nevaru noteikti apgalvot, ka tas bija nepamatots, es neesmu redzējis izrādi. Es arī neteiktu, ka tas bija tik patvaļīgs, ka kritiķes izteikumus nevarētu uzskatīt par uzticamiem. Tomēr būtu interesanti pajautāt Radzobes kundzei, vai viņa nešaubās par sava vērtējuma pareizumu. Un, ja viņa atbildētu: “Nē, nešaubos,” es teiktu, ka šeit ir problēma.

pirmkārt, Radzobe ir teātra lietpratēja, bet Sveces lietpratība teātra jomā nekur nav atrunāta, un tam ir nozīme, jo lietpratību var pārbaudīt citi lietpratēji, bet cilvēki no malas var tikai pateikt vai piekrīt un vai mākslas darbs atbilst savai gaumei. viena no neformālās loģikas pamata kļūdu kategorijām ir ‘atsauce uz [nepamatotu] autoritāti’, tāpēc šāda būtībā augstprātība no kritiskās domāšanas pasniedzēja gan toreiz, gan tagad griežas ausīs.

otrkārt, kritiķa loma ir veikt lietpratīgus spriedumus, tai skaitā noraidošus. sašutums par to, ka kritiķis dara savu darbu, ir dziļi stupīds.

runājot tieši par to, cik godīgi vai negodīgi ir būt noraidošam pret citu darba augļiem, ir jāņem vērā kritiķa atbildība arī pret skatītājiem un pret kritizēto mākslas veidu kopumā. cilvēku laiks ir ierobežots un recenzijas ir veids kā to ieguldīt vērtīgāk, tāpēc izskaistinātas atsauksmes pieviļ skatītāju uzticību. nepelnīti augsts vērtējums ir arī negodīgs pret labākiem darbiem, kas būtu pelnījuši salīdzinoši augstāku vērtējumu.

Sveces tēlainā pirksta kratīšana Radzobei man radīja vilšanos. mācība no šī atgadījuma ir, ka arī zinoši cilvēki nestāv pāri domāšanas nosliecēm un nevar nebūt vērīgi

krindža brīdinājums, aiz griezuma ir 10 tūkstoši zīmju par politekonomiku; maz joku un nemaz bildīšu( ... tālāk ... )

vēl gribēju pieminēt par lokiem, ka dzīve ir apmetusi pilnu loku atpakaļ līdz bērnībā lasītajai "Mazā filozofija Berenīkei". tā ir skaidri sarakstīta grāmata bērniem par to, ko es tagad sauktu par jēdzienisko problēmu risināšanu, un toreiz es it kā to sapratu, bet tāpat neuztvēru nozīmi, jo bērnībā valda nepamatota uzticība vecākajām paaudzēm un ticamāk liekas nevis ka jēdzieniskas neskaidrības ir tik dziļas un izplatītas, bet ka tu vienkārši vēl nebūtu kaut ko uzzinājis vai sapratis

vēlāk sāka veidoties priekšstats par parādību, ko mūsdienās sauc par būmeriem: nevis kā vecuma grupu, bet nedomāšanas veidu. man tādā ziņā īpaši simpatizē šis jēdziens, jo būmeru atbilde uz to ir pat poētiska savā pašu izvēlētajā neizpratnē un mēģinājumā nostādīt sevi aizspriedumu upura lomā, jo pasvītro, ka būmeri neieklausās un vienlaicīgi domā, ka zinātu labāk, un ka lietderīgāk ir pat nerunāt ar viņiem ārpus "ok"

man ir iespiedies atmiņā kā tepat Cibā būmeri (tie paši, kuri joprojām šeit rosās) mēģināja pamācīt par "jaunības maksimālismu" jeb uzpūst kārtējo puspatiesību, vienlaicīgi noveļot atbildību no sevis. tā ir puspatiesība, jo daļa zināmu cilvēku ir iejutušies vai iejūtas būmera ādā (kādam no jums var gadīties pat šo lasīt), bet es pagaidām nesaskatu to savā vai vairuma pazīstamo nākotnē

būmerisms ir ietverts iepriekš minētajā nepārdomātajā pasaules izziņā

postošākais būmeru veikums ir izglītības sistēmas uzturēšana, kas ir vairāk vērsta uz pakļāvīga darbaspēka izglītošanu kā uz pašpilnveidi. bērniem piemīt iekšējs dzinulis pilnveidoties, bet tas tiek aizvietots ar ārējiem dzinuļiem kā atzīmes un darbs.

es biju slikts skolnieks ar daudz kavējumiem un nepildītiem darbiem un skola un apkārtējie tāpēc bija mokoši, un varbūt visu atlikušo mūžu vienīgie sliktie sapņi, kurus es nevēlos, būs par neizpildīto skolā, iespēju to nepabeigt un atsvešinātību no citiem, kam iet labāk. es būtu gribējis toreiz zināt, ka būt sliktam var būt labi

vēl es būtu gribējis zināt, ka Pitagora teorēmas nozīme nav atzīmēs, bet ka tas ir gan saistoši pats par sevi, gan ļoti noderīgi; vai arī, ka es nevarēšu vēlāk iemācīties svešvalodas bez akcenta. es būtu gribējis arī zināt, cik lielā mērā cilvēki mēdz būt par sevi pārāk augstās domās, un ka nevajag kaut kur pazaudēt "Mazā filozofija Berenīkei"

apburtais loks ir viena no tēmām, kas atkārtojas, jo tā ir vienkārša, bet nozīmīga un plaši piemērojama. man par to ir bijis lieks iemesls domāt kopš vidusskolas, kad bija Jaunā Ateisma vilnis un es lasīju attiecīgo autoru darbus un daudz strīdējos ar ticīgajiem.

fundamentālistu un it īpaši kreacionistu gadījumā domāšanas loks, kas uztur absurdu pasaules skatījumu, ir kā uz delnas, jo šaubas (jeb veids kā labot aplamus uzskatus) ir atklāti un stingri noraidītas: ticība ir tikums, un neticīgais Toms ir sliktais piemērs.

pat ja uzskati ir tik absurdi kā evolucionārās bioloģijas vai ģeoloģiskā zemes vecuma noliegšana (kreacionisms iedomājas pamatā nemainīgus dzīvnieku "veidus" un zemes vecums var būt mērāms tūkstošos gadu), pārliecināšana ar loģiku un pierādījumiem darbojas reti. fundamentālistu uzskati ir projektēti uzturēt paši sevi, jo tie ietver domāšanas nosliecēm pielāgotus un attiecīgi pārliecinošus skaidrojumus neticībai.

neviens nestāv pāri domāšanas nosliecēm, un tās ir kopējs apstāklis visiem cilvēkiem, tāpat kā nespēja apgriezt kaklu ap savu asi, tāpēc šīs noslieces labākajā gadījumā var tikai atsvērt. šīs noslieces ir iedarbīgas un pārliecinošas, jo tās ir caurredzamas: pat zinot, kur skatīties, var tikai nojaust to aprises.

vairums cilvēku, kas nav īpaši pievērsušies domāšanas noslieču tēmai, atrodas apburtajā lokā, tikai tas nav tik uzskatāmi absurds kā kreacionisms vai aktuālāki piemēri kā plakanā zeme vai antivakcionisms. plašākā raksturojumā tā ir nezināšana par nezināmo: tukšums zināšanās neizskatās pēc nekā, jo tas ir tukšums.

bez skaidra priekšstata par domāšanas nosliecēm cilvēki nespēj iejusties uzskatāmi aplami domājošo ādā. katru reizi, kad šī tēma tiek cilāta, atradīsies kāds, kas ironiski pārliecināti paudīs ticību loģikas un pierādījumu pārliecinātspējai. reizēm cilvēki pat netic, ka minētie absurdie uzskati patiešām būtu nopietni.

saziņas laikmets saasina apburto loku problēmu divējādi: uzskatu aprite ir daudz plašāka un ātrāka, un saziņas rīki ļauj daudz iedarbīgāk veidot informācijas burbuļus. hrestomātisks piemērs abiem saasinājuma veidiem varētu būt @Apvaarsnis lietotājs, kas, pēc visa spriežot, ir ievilkts ASV izcelsmes īpaši trulas alternatīvās īstenības atvarā.

par to, kā parasti, varētu jautāt, kāpēc mana īstenība man liekas mazāk alternatīva, un atbilde uz to ir iepriekšējajā ierakstā par gaitu pār iznākumiem: mana pasaules skatījuma veidošanās gaita ir skeptiska un apzināti ietver iejušanos citu ādā. es varētu pārliecinoši notēlot pretējos uzskatus, dažos gadījumos labāk par pašiem īsteni ticīgajiem, bet īsteni ticīgie pierādāmi nespēj pretējo, jo viņu teiktais nesavienojas ar manis teiktā būtību.

nav izslēgts, ka es kļūdos vai esmu maldināts, bet vismaz es varu skaidri pamatot uzticību savai izziņas gaitai, un tas ir labākais, uz ko vispār var cerēt, ņemot vērā cilvēka ierobežojumus