slikts sapnis

slikts sapnis

slikts

[	website	\|	untu.ms	]
[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

vienkāršība	[Jan. 7th, 2020\|06:10 pm]
pasaule ir sarežģīta, un attiecīgi liekas, ka patiesiem priekšstatiem par pasauli būtu jābūt sarežģītiem, bet stulbums traucē tikt galā ar sarežģītību, tāpēc it kā varētu atlikt samierināties, ka pārliecinātība par savu pasaules skatījumu un viedokļiem visticamāk būs iedomības kā stulbuma paveida izpausme, bet tas neņem vērā to, cik lielā mērā novērojamā pasaule sastāv no atkārtotiem un attiecīgi vienkāršojamiem ritmiem vai rakstiem visdrošāk ir būt pārliecinātam par gaumi: neviens īsti nevar apstrīdēt, vai tev, piemēram, vislabāk patīk kāda krāsa, un tam arī nav tādas nozīmes, lai kāds to ņemtos īpaši apstrīdēt. pretstatā, visgrūtāk ir būt pārliecinātam par dzīvības un nāves jautājumiem: pat cilvēki, kam "tas ir tikai tavs viedoklis" frāze liekas kā pārliecinošs galavārds vairumā sarunu (īpaši, ja nepatīk sarunas virzība), atkāpjas no tās, ja runa ir par, piemēram, ķirurgiem vai lidmašīnas pilotiem, jo tad ir pārāk skaidrs, ka ne visi viedokļi ir vienlīdz vērā ņemami piemēram, medicīnas gadījumā ārstiem ir specializēta lietpratība, kas ir pieejama tikai ilgstošas un prasīgas izglītības gaitā, bet medicīnas pašā pamatā ir vienkāršas, vispārēji piemērojamas un pieejamas atziņas par higiēnu, uzturu un dzīvesveidu, jo cilvēku ķermeņi lielā mērā seko tam pašam plānojumam. līdzīgi, pamata jautājumiem par pasaules izziņu ir vienkāršas un vispārīgi piemērojamas un pieejamas atbildes, un nozīmīgākā no tām ir zinātniskais skepticisms (to sauc arī citos vārdos, bet es izvēlos šo). tas ir ietverams vienkāršos, pieejamos jēdzienos, bet vienlaicīgi vada visu zinātnes gaitu un var vadīt arī prozaiskākas lietas gaita ir atslēgvārds, jo tai ir lielāka nozīme par iznākumiem. zinātne mēdz tikt pārprasta kā pastāvošu zināšanu kopums, kura nozīme balstītos īpašā zinātnes priesteru kastā, bet dziļākā un patiesākā izpratnē zinātne ir kaut kas notiekošs: drošticamu, prognozētspējīgu zināšanu veidošanas un labošanas gaita, un iznākums šai gaitai ir tikai pakārtots. gaitas nozīme pār iznākumiem ir vienkārša doma, bet ir ārkārtīgi plaši pārprasta, un galveno lomu tajā spēlē stulbuma kaitīgākā izpausme jeb iedomība domāšana kā nopietna nodarbe vairumam cilvēku pastāvošajā kārtībā ir sabiedrības piešķirta priekšrocība un tāpēc ir atkarīga no sabiedrības priekšstata par to, kas sabiedrībai no šīs nodarbes atlektu. izplatītais priekšstats par nopietnas domāšanas iznākumu kā noteikti sarežģītu rada virspusējus dzinuļus, un izteikts piemērs tādu dzinuļu augļiem ir zinātnes t.s. replicējamības krīze, jo uzlabot esošās zināšanas, mēģinot atkārtot iepriekšējos iznākumus, liekas pārāk vienkārši un attiecīgi retāk saņem finansējumu vai izcilības. tā vietā tiek uzspiesta sarežģītība, veidojot jaunas zināšanas uz esošo nepilnīgo zināšanu pamata ar sagaidāmi nepilnīgu iznākumu. vērtēt domāšanu pēc iznākumu sarežģītības ir kārtējais apburtais loks, jo tam ir vienkāršs cēlonis (iedomīgs stulbums) un vienkāršs risinājums (uzsvars uz gaitu pār iznākumiem), bet šī vienkāršība nozīmē zemu vērtējumu un liedz uzmanību un atbalstu. tāpēc, piemēram, arī šim ierakstam labākajā gadījumā būs 0,5 lasītāju, jo šādā sabiedrībā no tā neatlec pietiekams prestižs. pastāvošā pasaules kārtība ir postoši nejēdzīga, un tā pamatā ir sevi nopietni uztverošo cilvēku izgāšanās, nenovērtējot savu un citu stulbumu. risinājumi tiek meklēti samudžinātās domās, bet tikpat labi varētu mēģināt atrast pareizos buramvārdus. intelektuāļu izdevumos turpinās būt Nopietno Cilvēku Sarežģītās Domas un pasaule virzīsies dziļākā grāvī, bet it kā banālais aicinājums atzīt un tieši risināt stulbumu tikmēr paliks vairāk kā veids kā izslēgt sevi no Nopietno Cilvēku loka.
Link	2 krepši\|dot krepsi

stulbums

[Jan. 6th, 2020|08:11 pm]

chungus

Liepnieks ir liels lohs, bet nejauši uzdūros, ka viņš ir sakopojis domu fragmentus par stulbuma tēmu. pieklājības politikas ietvaros (resp., miera par katru cenu labad) par stulbuma problēmu izvairās runāt tieši, bet ar stulbumu ir jācīnās katram cilvēkam gan personīgi, gan saistībā ar citiem

sākuma solis problēmu risināšanā ir tās apzināt, bet problemātiskums ir atkarīgs no konteksta: dažādos kontekstos viens un tas pats var būt vai nebūt problēma, un tieši stulbums nav noteikti traucēklis, bet var būt arī smieklīgs, noderīgs, utt. stulbums ir problemātisks, ja tas nesaskan ar interesēm; ja tas ir ierobežojošs; ja ir kaut kas dalāms un nepietiekošs; ja stulbums noved pie nejēdzībām

par nejēdzībām tiek skaļi runāts visu laiku, bet pret stulbumu kā cēloni izturas daudz piesardzīgāk un apraksta eifēmistiski, lai neaizskartu. tādai piesardzībai ir daļēji dabiski cēloņi, jo tikt vērtētam nav patīkami, un cilvēki grib patikt citiem, bet tas kalpo kā uzpūsts patiesības grauds mākslīgi radītā pieklājības politikā, kas ir izdevīga ieguvējiem no pastāvošajām nejēdzībām, jo traucē spert pirmo soli to risināšanā, apzinot cēloņus.

es parasti biju mēdzis domāt par stulbumu kā kaut ko nosodāmu, kad tas izpaužas iedomībā, bet plašākā mērā iedomība ir ietekmējamības izpausme; stulbums ļauj iebarot domas un liedz no tām vēlāk atbrīvoties, un iedomība jeb nepamatots priekšstats par būšanu labam ir tikai viena no šādām domām, ko citi un/vai pats sev var iebarot.

pieklājības politika ir bijusi ilgstoša un iedarbīga propagandas kampaņa, jo vairums cilvēku to ir internalizējuši kā Sakarīgus Uzskatus, bez kuriem nevar būt Nopietns Cilvēks. pieklājība ir pieņemta norma visiem politiskajiem pretstatiem, izņemot visgalējākos, bet tā nāk vairāk par labu stulbākajai pusei, jo politiskās puses nav vienlīdzīgas; gan tāpēc, ka viena puse ir stulbāka; gan tāpēc, ka stulbums ļauj neņemt vērā pieklājību un citas it kā pieņemtās normas, kad tas nav izdevīgi; gan tāpēc, ka pieklājība kalpo kā aizsegs stulbākās puses nepelnītajai (un reizēm augošajai: sk. Trampu, Breksitu utt.) ietekmei pastāvošajā lietu kārtībā.

neminot konkrētus piemērus stulbumam, vairums cilvēku var māt līdzi ar galvu, ka stulbums ir problemātisks, bet Trampa pieminēšana daudziem liktu iebilst, un pat tiem, kas spēj atpazīt trampismu kā debilu parādību, pieklājības politikas ietvaros ir neērti neattiecināt kaut kādu samocītu cieņu pret Trampu un trampistiem.

pašā Cibā ir piemēri, ka ne tikai stulbums var būt tik sakāpināts, ka zināmi cilvēki nespēj atpazīt savus uzskatus kā nacīgus, bet ka viņiem tiek izdabāts ar pieklājīgu attieksmi. Nopietnie Cilvēki tikmēr dalās Sakarīgajos Viedokļos par to, cik būtiski būtu tas, kā no malas izskatās nelaipna valoda par parādībām kā nacīgums. tas ir vienkārši cits debilisma paveids, ka pat vēsturiskais nacisms tiek minēts kā morāli neviennozīmīgs, jo pretējā iespēja būtu dogmatisms.

pieklājības politika ir apburtais loks, jo tā liedz skaidri runāt par saviem augļiem; lietā liekamu risinājumu vietā tiek rakstītas slejas, kas tikai aplinkus pieskaras stulbuma problemātikai; it kā sakarīgā sabiedrības daļa žņaudz rokas un vaid, bet nesaskata lietā liekamus risinājumus

Link

16 krepši|dot krepsi

semantika

[Sep. 18th, 2019|07:48 pm]

[Tags

racionāļi

]

manā nemīļāko pseido-argumentu topā ir "tā ir tikai semantika". ar šo frāzi tiek domāts, ka tā būtu tikai pedantiska piekasīšanās vai matu skaldīšana par valodu, bet šī doma pārāk pietuvojas citai domai, ka valodas nozīmei (semantikai) nebūtu nozīmes, un tas ir piemērs parādībai, ko var saukt par intelektuālu paviršību

intelektuāla paviršība ir, piem, neuzņēmība domāt par vārdu nozīmi; minētajā gadījumā par "semantika" nozīmi. tā ir izglītības aizvietošana ar sagrābstīšanu; ātras sagūglēšanas, tekstam pārskriešanas pāri stutēta viszinība; grāmatu un rakstu nelasīšana; paļaušanās uz 'veselo saprātu'

intelektuāli šortkati ir noderīgi, un es arī nelasu katru grāmatu no vāka līdz vākam, bet atšķirība ir, ka es biežāk būšu vispār iegājis libgen pēc kaut kā; biežāk pamainījis gūgles atslēgvārdus; vismaz mēģinājis noskaidrot lietpratēju viedokli, utt.

labs piemērs šādai paviršībai ir tas, ka būt Racionālim(tm) nozīmē tikai izmantot racionalitātes žargonu un pasludināt sevi par racionālistu. cits līdzīgs piemērs ir tas, ka visiem liekas, ka viņiem piemistu pamatzināšanas par svarīgām lietām kā, piem, kas ir zinātne, jo viņi zin par zinātnisko metodi, bet šī izpratne neiztur vienkāršu pārbaudi – spēt atpazīt zinātni no ne-zinātnes (pseidozinātnes; aka demarkācijas problēma)

saistīta parādība ar Racionāļiem ir skeptiķu kustība, kas cieš no tās pašas iedomības: skeptiķi pārliecina sevi par savu pārākumu, vēršoties pret neizaicinošiem mērķiem kā kreacionisti, un sāk sevi pārāk nopietni uztvert, lai gan būtībā vairāk tikai atražo žargonu bez dziļākas izpratnes. skepticisms dziļākā izpratnē ir kaut kas cits, un ir iespējams nošķirt, piem, t.s. klimata "skeptiķus" no zinātniskā skepticisma. zinātniskais skepticisms šajā gadījumā ir (vienkāršojot) savas spējas kļūdīties uztveršana nopietni jeb intelektuāla pieticība, un zinātne ir uz šādas pieticības balstīts sadarbības process ar mērķi veidot drošticamas zināšanas

zinātniskais skepticisms ir noderīgs arī ikdienā; tā ir, piemēram, spēja izvērtēt avotus – piem, saprast pierādījumu hierarhiju, kur zin. literatūras apskats ar labiem kritērijiem un pieejamo literatūru ir etalons, bet anekdotiski piemēri ir tā pretstats. tāpat kā zinātnes veidoto zināšanu pamatojums ir process, kas ir vērsts uz kļūdu atpazīšanu (kas izpaužas tajā, ka par zinātnes kļūdām ir zināms, pateicoties pašai zinātnei, nevis kādai ārējai autoritātei), tāpat arī ikdienā cenšoties sekot zinātniskajam skepticismam ir pamats vairāk uzticēties savām zināšanām kā tad, ja pieeja būtu balstīta uz tējas biezumu interpretāciju

Link

1 krepsis|dot krepsi

	[Sep. 18th, 2019\|07:40 pm]
katru reizi, braucot uz būvcienības veikalu pēc kāda štruņa, es mēģinu apzināti iedomāties, ko varētu būt aizmirsis vai sajaucis, un gandrīz katru reizi tāpat pēc tam ir jādodas atpakaļ. parasti izklaidību var mēģināt atsvērt ar sarakstiem, bet reizēm risināmais ir pārāk miglā tīts, lai saraksti palīdzētu piem, vakar es biju pēc skrūvēm, bet mājās atklāju, ka vairākas no tām ir brāķētas un ir mazliet par garu vai vītne ir mazliet par īsu. šodien atgriezos veikalā un pat gribēdams nevarēju vairs atrast nevienu brāķētu skrūvi
Link	5 krepši\|dot krepsi

cieņa	[Sep. 8th, 2019\|05:25 pm]
cieņu parasti iedala pamatcieņā vai vērtējošā cieņā. piemērs pamatcieņai ir cieņa pret dzīvību un saprātu, un piemērs vērtējošai cieņai ir noteiktas attieksmes vai rīcības morālā statusa piešķiršana vai ieturēšana. pamatcieņa ir apriora, vispārēja, vienlīdzīga un nevērtējoša; tā ir atziņa par saprātu kā vērtības kā tādas izcelsmes avotu. pamatcieņa ir apgaismības ideja, kas ir pasaules cilvēktiesību iekārtas un humanitārisma pamatā. vērtējoša cieņa ir noteiktu gadījumu morālās vērtības izsvēršana. piešķirt vērtību nozīmē cienīt vai pat apbrīnot, un ieturēt vērtību nozīmē būt vienaldzīgam vai nicinošam. cieņas loma sabiedrībā ir uzvedības un attieksmes pielāgošana vērtībām; tā ir morālas sabiedrības pamats. cieņas komponents ir arī godīgums; manipulatitīva, uz pašlabumu vērsta cieņa nav cieņa šī ieraksta izpratnē. iemesls runāt par cieņu ir tas, cik izplatīta ir vienkāršota argumentācijas teorija (sistemātisks priekšstats par valodisku saskaņas veidošanu), kurā diskusija būtu no nevērtējošas, centristiskas cieņas izrietošs pašmērķis. šāda argumentācijas teorija ir pieklājības politikas pamatā patiesības grauds pieklājības politikā ir cieņa kā vardarbību un polarizāciju neitralizējošs līdzeklis. necieņa ir uzbrukums cita morālajai stājai, un uzbrukumiem ir tendence saasināties: diskusijām pārvērsties strīdos, strīdiem kautiņos, utt. tajā pašā laikā šī politika ir uzskatāmi un atkārtoti stratēģiski izgāzusies, nespējot izskaidrot Trampu, Breksitu un spīta un naida politikas augošo ietekmi kopumā. pieklājības politikas kontekstā ir pamats runāt par krīzi; par ielaistu, neatzītu kaiti. pieklājības politika pieņem diskusijas dalībnieku labticību kā pieklājīgu izdomājumu (polite fiction); mikrokosma piemērs tam ir saviesīgas vakariņas, kur var tikt pārkāpta etiķete, bet atbildē tikai pārmīti zinoši skatieni, lai saglabātu saskanīgu vidi. esošā situācija gan vairāk līdzinās tam, ka pieklājības politika ir tik ierasta, ka izdomātās pieklājības būtība ir aizmirsta; vakariņu vai sarunas dalībnieki var kāpt citiem uz galvas, un norādīt uz to tiek nosodīts kā patiesā nesaskaņu celšana. kritiskās domāšanas daļa ir labvēlīgas atvērtības princips, kas piešķir pagaidu cieņu atšķirīgiem uzskatiem, lai dotu iespēju paplašināt savu pasaules skatījumu. atslēgas vārds ir "pagaidu", jo daudzi uzskati ir pelnījuši nicinājumu un ir pielīdzināmi lepni valkātiem netīriem autiņiem. izturēties cieņpilni pret lepnu vārtīšanos savos netīrumos ir piešķirt tam nepelnītu ticamību un izturēties netaisnīgi pret labticīgākiem uzskatiem, kas tiek pielīdzināti ļaunticīgiem kā vienlīdz cienījami. centristi mēdz vismaz vārdos atbalstīt kritiskās domāšanas priekšrakstus, bet tas nesniedzas līdz to konsekventai piemērošanai, sliktākajos gadījumos pat izmantojot savu Nopietnā Cilvēka veidolu neslēptu naida sludinātāju piesegšanai. tā ir savas spriestspējas kā saprātīgam cilvēkam noliegšana; neuzņēmības attaisnošana ar pašapmānu par saskaņas uzturēšanu. tā ir arī piesedzamo infantilizēšana kā nespējīgiem atbildēt par saviem uzskatiem. paust nicinājumu ir cieņa pret citu spēju patstāvīgi noteikt savu "es", pat ja šis "es" ir atbaidošs. cibas kopējie autiņi ir pilni, un man ir kauns gan par to, cik naids un iedomība (ļaunticība) ir parasti, gan par to piesedzējiem. piemēram, šis ieraksts pilnīgi ikdienišķi pauž naidu pret citu neizvēlētām iezīmēm un pārstāv pasaules skatījumu, kurā cilvēkiem ar neizvēlētām iezīmēm sistemātiski tiek liegta pašcieņa. es varētu uz to atbildēt, bet iedomībai un stulbumam ir pārāk iedarbīgi pašsaglabāšanās un domu apturēšanas paņēmieni. tā vietā, sakarīgas sabiedrības atbildei būtu jābūt kopējai, ka naids tajā nav aicināts
Link	1 krepsis\|dot krepsi

reakcionārisms	[Sep. 5th, 2019\|08:08 pm]
reakcionārisms ir vēlme atgriezties pie mītiskas, idealizētas pagātnes. reakcionārisms nav konservatīvisms, jo konservatīvisms ir pret izmaiņām, bet reakcionārisms vēlas izmainīt sabiedrību un tādā ziņā ir progresīvisma, reformisma spoguļattēls. reakcionārisms tiek vērtējoši saprasts kā atpakaļrāpulība, kas neņem vērā vai pat vēlas atjaunot pagātnes tumšās puses. tiešs piemērs tam ir uzskatīt apgaismību par kļūdu. reakcionārismu raksturo arī iedomība un spīts; iedomība tādā ziņā, ka reakcionārs pagātnes sabiedriskajā kārtībā sevi iztēlojas neparasti augstā vietā (piem., ne kā dzimtcilvēks feodālismā); spīts tādā ziņā, ka mērķis ir ierādīt citiem viņu vietu, novilkt lejup literārs reakcionārās mentalitātes portrets ir Dons Kihots, un vietējais spilgtais piemērs ir lietotājs kikerigors, kura reakcija uz necieņu un ņirgāšanos par viņa atpalicīgajiem uzskatiem ir tik klajš spīts, ka pat it kā domubiedri novēršas. pasaules politikas piemērs ir MAGA sauklis minētie piemēri parāda reakcionārisma afektīvo psiholoģiju: reakcija ir neapmierinātība ar savu vietu pasaulē, rūgtums; jušanās ielenktam sabiedrības nodevēju izraisītā lejupslīdē, bet redzot cauri tās maldiem. reakcionārs sargā patiesību par zudušo zelta laikmetu, tāpēc likmes ir pat apokaliptiski augstas un kļūt ļaundarim ir attaisnojami; pieturēšanās pie saprāta, īstenības, spēlēšanas pēc noteikumiem ir greznība, ko nevar atļauties, un tas noved pie spīta politikas spīta politikas būtību apraksta Sartra citāts, kura konteksts ir nacisma apoloģētika: Never believe that anti-Semites are completely unaware of the absurdity of their replies. They know that their remarks are frivolous, open to challenge. But they are amusing themselves, for it is their adversary who is obliged to use words responsibly, since he believes in words. The anti-Semites have the right to play. They even like to play with discourse for, by giving ridiculous reasons, they discredit the seriousness of their interlocutors. They delight in acting in bad faith, since they seek not to persuade by sound argument but to intimidate and disconcert. If you press them too closely, they will abruptly fall silent, loftily indicating by some phrase that the time for argument is past. kikerigors ir galējs šādas ļaunticīgas zaudētāju argumentācijas piemērs; viņa ieraksti ir šļura, kurā vārdi vairs neko nenozīmē (piemēram, šeit ir skaidri izteikts mēģinājums padarīt valodu bezjēdzīgu, un šeit ir skaidri izteikta īstenības noraidīšana) saistīts jēdziens ir bulšita asimetrijas princips: novērojums, ka bulšitošana prasa daudz mazāku ieguldījumu kā bulšita atspēkošana. bulšitošana, atšķirībā no meliem, ir pilnīga necieņa pret patiesību, un tās zināmākais iemiesojums pasaulē šobrīd ir Tramps godīgākais reakcionāru valodā ir savas piederības signalizēšana. veids kā cīnīties pret viņu zaudētāju taktiku ir atpazīt to un neielaisties debatēs lielākā mērā kā vien lai ļautu tiem sevi atmaskot; dot priekšroku izsmieklam vai neņemšanai vērā.
Link	30 krepši\|dot krepsi

viltus pašpretrunība	[Sep. 3rd, 2019\|08:08 pm]
viltus pašpretrunība ir manis dots nosaukums argumentācijas kļūdu kategorijai, kurā princips tiek interpretēts kā beznosacījumu (neierobežots, pašmērķis), padarot to atgriezenisku un pretrunā ar principa pašsaglabāšanos. viltus pašpretrunība bieži tiek attiecināta uz pacifismu, pieticību, prāta atvērtību un it sevišķi iecietību pacifisma gadījumā beznosacījumu miermīlība un otra vaiga pagriešana liedz aizstāvēties ar spēku. pieticības, atvērtības un iecietības gadījumā nosacījumu trūkums nozīmē pasīvu attieksmi pret šo principu saglabāšanu. pašpretrunība minēto principu gadījumā ir viltus, jo balstās uz nepamatoti seklas interpretācijas. pacifisma konteksts ir apsvērumi par vardarbību kā postošāko strīdu risināšanas paņēmienu, atstājot to kā pēdējo iespēju. prāta atvērtības mērķis ir izvairīties no kļūdām un pašapmāna; pieņemt kļūdainas idejas padara atvērtību par bezjēdzīgu. iecietība ir cieņa pret cilvēka dzīvības neatņemamo vērtību; pieņemt cilvēku vērtības noliegumu ir iecietības principa pievilšana. tipiska motivācija apiet, relativizēt minētos morālos principus ir roku rokā ejošais naids un centrisms. vietējs piemērs tam, kā centrisms jeb izvairīšanās pieņemt lēmumu kalpo kā aizsegs naidam, bija diskusija par to vai nacisms būtu viennozīmīgi slikts pieņemot cilvēka dzīvības vērtību kā neatņemamu, genocīds paliek par viennozīmīgu ļaunumu. centrisms izvairās izdarīt šādu pieņēmumu un izvairās atpazīt nacismu kā genocidālu nāves kultu, un šo izvairīšanos motivē vai nu neuzņēmība un vēlme nešūpot laivu, vai ļaunprātīga izlikšanās. centrisma dzinulis normalizēt situāciju kalpo naida piesegšanai, tāpēc godīgi centristi ir naidam noderīgi idioti, un negodīgs centrisms ir veids kā izvairīties no nosodījuma par naidpilniem uzskatiem es neesmu atvērts diskusijai ar naida sludinātājiem, jo tas leģitimizē naidu. diskusijas instrumentālā vērtība domstarpību risināšanai nav neierobežota. tāpat, ja cilvēciskās vērtības mēģina vērtējoši aprakstīt kā dogmu, tas vairāk izsaka par vērtētāja morālo attīstību; jo īpaši, ja tas pats vērtētājs, kā iepriekšējā minētajā piemērā, ir atturīgs naida vērtējumā
Link	23 krepši\|dot krepsi

intelektuāla pieticība	[Sep. 2nd, 2019\|06:51 pm]
intelektuālā pieticība ir apziņa par savu spēju robežām kopā ar uzticību citu cilvēku saprātam (labvēlības princips). piemērs apziņai par nepilnībām ir analoģijā ar autovadīšanu: labs autovadītājs apzinas, ka aiz auto ir spoguļos neredzamas zonas. domāšanas gadījumā tā ir savu domāšanas noslieču, zināšanu trūkuma un kļūdīguma uztveršana nopietni piemērs uzticībai citu cilvēku spējām patstāvīgi un uzmanīgi domāt ir atsauksmju uztveršana nopietni, pat ja tās nepauž autoritātes; tā ir atvērtība jaunām domām, padomiem un pretējai informācijai. intelektuāla pieticība nav pakalpība; tā neizslēdz domstarpības, un tā nav sevis nepamatota noniecināšana. tā ir pieticība kā sava pašsvarīguma noliegšana un citu nozīmes atzīšana tādā mērā kā tas ļauj neiekrist iedomības slazdā un ļauj veidot atvērtu intelektuālo sabiedrību iedomība parasti ir vieglāk atpazīstama kā pieticība, un sliktākajā gadījumā iedomība ir assholisms – valdonīga, rupja un nepamatota izjūta par it kā pelnīto cieņu. iedomība ir perspektīvas trūkums par sevi attiecībā pret citiem, un labs veids kā pie tās nonākt ir salīdzināties tikai sava pīļu dīķa (piem, cibas) ietvaros izplatīts viltus arguments pret pieticību ir mēģināt to uzdot par pašmērķi, bet labvēlības princips nenozīmē, ka uzticību citu cilvēku saprātam nevarētu zaudēt. godīgi uzklausīt citus ir izejas punkts, bet, piemēram, iepriekš minēto racionāļu gadījumā var pārliecināties, ka domāšana ir vērsta uz stāvēšanu pāri kritikai, ka tiek prasīta īpaša attieksme, un ka tas pamatā ir mēģinājums izmantot intelektuālus shortcutus; spriest par lietām, nepapūloties izglītoties par tām. pieticība atšķiras no vienkārši laipnības ar to, ka nepietiek to tēlot; tai ir jābūt godīgai.
Link	4 krepši\|dot krepsi

racionālisms

[Sep. 2nd, 2019|05:00 pm]

[Tags

racionāļi

]

man samērā regulāri tiek piedēvēta "racionālista" birka, lai pārmestu it kā saprātīguma ideālu pievilšanu, esot pārāk nelaipnam vai pārliecinātam

racionālisms (saprātīgums) izriet no humānisma kā ticība cilvēka saprāta spējai izzināt pasauli (pretstatā reliģiskām atklāsmēm), un tādā ziņā es esmu racionālists, bet es sen izvairos no racionālisma birkas, jo racionālisms pieklājības politikas ietvaros ir pārmērīgi izvazāts pa dubļiem.

runa ir par parādību, ko varētu apzīmēt par racionāļiem(tm), kuri izmanto racionālisma žargonu, lai pieprasītu cieņu pret sevi, un, attiecīgi, neseko intelektuālas pieticības pamatprincipam. būt racionālim(tm) ir lēts veids kā pacelt savu intelektuālo prestižu un signalizēt gudrību: vajag pieklājīgā tonī atkārtoties par loģiku, faktiem, pierādījumiem ("evidenci") un domāšanu, un pieklājības sabiedriskā norma padara domstarpības par it kā nepieklājīgām, jo tādas domstarpības būtībā balstās uz pieklājīgā racionāļa prāta spēju vai godprāta apšaubīšanu

piemērs advancētam racionālim un alt-domātājam ir bens "fakti un loģika" šapirons, kurš pieklājīgi un racionāli pauž naidu

vietējais piemērs ir šis un šis; lietotājs, kas nerimtīgi un didaktiskā tonī atkārtojas par domāšanu, saskaras ar izplatītu (t.sk. akadēmiskā literatūrā) saistītu jēdzienu, bet neuztver to nopietni. racionālim(tm) nav patiesas cieņas pret intelektuālo sabiedrību, ar kuras prestižu tas cenšas sasaistīties; racionālis no racionālisma atlasa tobrīd ērtākās daļas, un šajā gadījumā neatkarīgu domāšanu, kas pašmērķīgā kontekstā pārtop par vienkārši spēju neatkarīgi 'izloģikot' patiesību, t.i., ķēmīgu kartēzismu

nākamie ieraksti būs par intelektuālo pieticību, viltus pašpretrunām kā kļūdu kategoriju, radikālismu un pieklājības politiku

Link

11 krepši|dot krepsi

centrisms	[Aug. 31st, 2019\|06:38 pm]
centrisms parasti tiek saprasts kā zelta vidusceļa ievērošana, saprātīga mērenība, piezemētība, kompromisa māksla u.c. tikumiski uzlādētas frāzes, un tas rada iespaidu par centrismu kā tikumu pašu par sevi, bet pamatā centrisms ir tikai atturēšanās no spriedumiem, un šādas atturēšanās saprātīgums ir atkarīgs no apstākļiem atturēties no nepamatota sprieduma par nezināmo ir saprātīgi: nespriest par vīru pēc cepures, par grāmatu pēc vāka utt. savukārt, atturēties no svarīga sprieduma ar zināmu pamatojumu ir nesaprātīgi (vai pat amorāli, ja runa ir par morālu spriedumu) biblisks piemērs centrismam kā šķietami pašmērķīgam kompromisam ir Zālamana lēmumā sadalīt bērnu uz pusēm, lai noskaidrotu, vai kādai strīda pusei uzvara ir pašmērķis tikumīga "atšķirībā no jums, es esmu saprātīgs un neizdaru nepamatotus spriedumus" pārākuma nostāja ir vilinoša, un to ir viegli ieņemt, balstoties uz viltus premisu, ka lemjamais jautājums būtu nenozīmīgs vai neskaidrs. šāds viltus centrisms tiek izsmiets xkcd 774: "galvenais, ka esi atradis veidu, kā justies pārākam par abām pusēm". apzināts viltus centrisms par svarīgiem jautājumiem ir nicināma parādība, jo jauc gaisu ļaunprātīgu vai savtīgu (slinkuma, pašapmierināšanās) mērķu vārdā. piemēram, dedzīgi politiskie centristi aizstāv pastāvošās netaisnības, jo atsakās tās atpazīt vai spriest par to morālo statusu. politiskais centrisms ir viltus centrisms, jo tas balsta savu nostāju uz politiskās ainavas galējībām, neiedziļinoties tajās. politiskais centrisms ir arī manipulējams, palielinot galējības. piemēram, ASV gadījumā Overtona logs ir pārbīdīts tik tālu pa labi, ka politiskais centrs pārstāv izteikti labēju politiku, vienlaicīgi ļaujot šķietami norobežoties no galēji labējās politikas vainām politiskā centrisma izplatība ir skaidrojama ar to, ka vairumam vēlētāju ir izplūdis priekšstats par notiekošo, un centrisms ir slinks un virspusēji saprātīgs veids kā joprojām piedalīties politikā.
Link	14 krepši\|dot krepsi

	[Aug. 9th, 2018\|10:13 pm]
Poll #21237 Open to: All, results viewable to: All View Answers posts 4 (57.1%) negals 3 (42.9%)
Link	3 krepši\|dot krepsi

	[Oct. 16th, 2016\|03:16 pm]
Poll #20852 Open to: All, results viewable to: All View Answers virtuālā izdoma 2 (20.0%) reālā izdoma 3 (30.0%) reālā realitāte 5 (50.0%)
Link	dot krepsi

	[Nov. 1st, 2015\|01:47 am]

Link	dot krepsi

	[Oct. 31st, 2014\|01:17 pm]

Link	12 krepši\|dot krepsi

	[Oct. 30th, 2014\|02:35 am]

Link	5 krepši\|dot krepsi

	[Jul. 20th, 2014\|11:26 pm]

Link	dot krepsi

	[Feb. 14th, 2014\|03:12 pm]
Poll #19968 Open to: All, results viewable to: All View Answers Back Street Boys 7 (36.8%) Spice Girls 12 (63.2%)
Link	dot krepsi

veltījums BF3	[Nov. 27th, 2013\|12:05 am]
video
Link	2 krepši\|dot krepsi

	[Nov. 20th, 2013\|08:40 pm]
I. Every member shall communicate his address to the Secretary once in six months. II. If this communication is delayed beyond twelve months, it shall be taken for granted that his relatives had shut him up as insane. III. Every effort, legal and illegal, shall be made to get him out of the mad-house. Hence the name of the club–The Extractors. IV. Every candidate for admission as a member shall produce six certificates–three that he is sane, and three others that he is insane.
Link	3 krepši\|dot krepsi

	[Nov. 16th, 2013\|10:03 am]
Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. ~ Mat. 5:37
Link	2 krepši\|dot krepsi

navigation

[	viewing	\|	120 entries back	]
[	go	\|	earlier/later	]