| intelektuāla pieticība |
Sep. 2nd, 2019|06:51 pm |
intelektuālā pieticība ir apziņa par savu spēju robežām kopā ar uzticību citu cilvēku saprātam (labvēlības princips).
piemērs apziņai par nepilnībām ir analoģijā ar autovadīšanu: labs autovadītājs apzinas, ka aiz auto ir spoguļos neredzamas zonas. domāšanas gadījumā tā ir savu domāšanas noslieču, zināšanu trūkuma un kļūdīguma uztveršana nopietni
piemērs uzticībai citu cilvēku spējām patstāvīgi un uzmanīgi domāt ir atsauksmju uztveršana nopietni, pat ja tās nepauž autoritātes; tā ir atvērtība jaunām domām, padomiem un pretējai informācijai.
intelektuāla pieticība nav pakalpība; tā neizslēdz domstarpības, un tā nav sevis nepamatota noniecināšana. tā ir pieticība kā sava pašsvarīguma noliegšana un citu nozīmes atzīšana tādā mērā kā tas ļauj neiekrist iedomības slazdā un ļauj veidot atvērtu intelektuālo sabiedrību
iedomība parasti ir vieglāk atpazīstama kā pieticība, un sliktākajā gadījumā iedomība ir assholisms – valdonīga, rupja un nepamatota izjūta par it kā pelnīto cieņu. iedomība ir perspektīvas trūkums par sevi attiecībā pret citiem, un labs veids kā pie tās nonākt ir salīdzināties tikai sava pīļu dīķa (piem, cibas) ietvaros
izplatīts viltus arguments pret pieticību ir mēģināt to uzdot par pašmērķi, bet labvēlības princips nenozīmē, ka uzticību citu cilvēku saprātam nevarētu zaudēt. godīgi uzklausīt citus ir izejas punkts, bet, piemēram, iepriekš minēto racionāļu gadījumā var pārliecināties, ka domāšana ir vērsta uz stāvēšanu pāri kritikai, ka tiek prasīta īpaša attieksme, un ka tas pamatā ir mēģinājums izmantot intelektuālus shortcutus; spriest par lietām, nepapūloties izglītoties par tām. pieticība atšķiras no vienkārši laipnības ar to, ka nepietiek to tēlot; tai ir jābūt godīgai. |
|