| vienkāršība |
[Jan. 7th, 2020|06:10 pm] |
pasaule ir sarežģīta, un attiecīgi liekas, ka patiesiem priekšstatiem par pasauli būtu jābūt sarežģītiem, bet stulbums traucē tikt galā ar sarežģītību, tāpēc it kā varētu atlikt samierināties, ka pārliecinātība par savu pasaules skatījumu un viedokļiem visticamāk būs iedomības kā stulbuma paveida izpausme, bet tas neņem vērā to, cik lielā mērā novērojamā pasaule sastāv no atkārtotiem un attiecīgi vienkāršojamiem ritmiem vai rakstiem
visdrošāk ir būt pārliecinātam par gaumi: neviens īsti nevar apstrīdēt, vai tev, piemēram, vislabāk patīk kāda krāsa, un tam arī nav tādas nozīmes, lai kāds to ņemtos īpaši apstrīdēt. pretstatā, visgrūtāk ir būt pārliecinātam par dzīvības un nāves jautājumiem: pat cilvēki, kam "tas ir tikai tavs viedoklis" frāze liekas kā pārliecinošs galavārds vairumā sarunu (īpaši, ja nepatīk sarunas virzība), atkāpjas no tās, ja runa ir par, piemēram, ķirurgiem vai lidmašīnas pilotiem, jo tad ir pārāk skaidrs, ka ne visi viedokļi ir vienlīdz vērā ņemami
piemēram, medicīnas gadījumā ārstiem ir specializēta lietpratība, kas ir pieejama tikai ilgstošas un prasīgas izglītības gaitā, bet medicīnas pašā pamatā ir vienkāršas, vispārēji piemērojamas un pieejamas atziņas par higiēnu, uzturu un dzīvesveidu, jo cilvēku ķermeņi lielā mērā seko tam pašam plānojumam.
līdzīgi, pamata jautājumiem par pasaules izziņu ir vienkāršas un vispārīgi piemērojamas un pieejamas atbildes, un nozīmīgākā no tām ir zinātniskais skepticisms (to sauc arī citos vārdos, bet es izvēlos šo). tas ir ietverams vienkāršos, pieejamos jēdzienos, bet vienlaicīgi vada visu zinātnes gaitu un var vadīt arī prozaiskākas lietas
gaita ir atslēgvārds, jo tai ir lielāka nozīme par iznākumiem. zinātne mēdz tikt pārprasta kā pastāvošu zināšanu kopums, kura nozīme balstītos īpašā zinātnes priesteru kastā, bet dziļākā un patiesākā izpratnē zinātne ir kaut kas notiekošs: drošticamu, prognozētspējīgu zināšanu veidošanas un labošanas gaita, un iznākums šai gaitai ir tikai pakārtots. gaitas nozīme pār iznākumiem ir vienkārša doma, bet ir ārkārtīgi plaši pārprasta, un galveno lomu tajā spēlē stulbuma kaitīgākā izpausme jeb iedomība
domāšana kā nopietna nodarbe vairumam cilvēku pastāvošajā kārtībā ir sabiedrības piešķirta priekšrocība un tāpēc ir atkarīga no sabiedrības priekšstata par to, kas sabiedrībai no šīs nodarbes atlektu. izplatītais priekšstats par nopietnas domāšanas iznākumu kā noteikti sarežģītu rada virspusējus dzinuļus, un izteikts piemērs tādu dzinuļu augļiem ir zinātnes t.s. replicējamības krīze, jo uzlabot esošās zināšanas, mēģinot atkārtot iepriekšējos iznākumus, liekas pārāk vienkārši un attiecīgi retāk saņem finansējumu vai izcilības. tā vietā tiek uzspiesta sarežģītība, veidojot jaunas zināšanas uz esošo nepilnīgo zināšanu pamata ar sagaidāmi nepilnīgu iznākumu.
vērtēt domāšanu pēc iznākumu sarežģītības ir kārtējais apburtais loks, jo tam ir vienkāršs cēlonis (iedomīgs stulbums) un vienkāršs risinājums (uzsvars uz gaitu pār iznākumiem), bet šī vienkāršība nozīmē zemu vērtējumu un liedz uzmanību un atbalstu. tāpēc, piemēram, arī šim ierakstam labākajā gadījumā būs 0,5 lasītāju, jo šādā sabiedrībā no tā neatlec pietiekams prestižs.
pastāvošā pasaules kārtība ir postoši nejēdzīga, un tā pamatā ir sevi nopietni uztverošo cilvēku izgāšanās, nenovērtējot savu un citu stulbumu. risinājumi tiek meklēti samudžinātās domās, bet tikpat labi varētu mēģināt atrast pareizos buramvārdus. intelektuāļu izdevumos turpinās būt Nopietno Cilvēku Sarežģītās Domas un pasaule virzīsies dziļākā grāvī, bet it kā banālais aicinājums atzīt un tieši risināt stulbumu tikmēr paliks vairāk kā veids kā izslēgt sevi no Nopietno Cilvēku loka. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}