| krindž |
Jan. 7th, 2020|08:58 pm |
garos, krindžīgos rakstu darbus neviens tāpat nelasa, un to jēga ir sakārtot savas domas un varbūt kādreiz pārrakstīt (lai gan tāpat ieguldu pūles valodas skaidrībā, izņemot lielos burtus); saīsinātais krindžīgais tulkojums ir pamatojums tam, kāpēc man ne tikai neliekas vērtīgi pievērst uzmanību nepārdomātā gaitā veidotiem pasaules skatījumiem, bet kāpēc tas var būt izteikti kaitīgi
ērti iekārtoties pasaulē nenozīmē, ka cilvēks to saprastu: tas pats ir skaidrojams ar pārmantotām priekšrocībām vai veiksmi. spēt virknēt vārdus nenozīmē noteikti paust saturīgas domas, un vēl mazāk to nozīmē atsaukties uz citu vārdiem. spriest par citiem nav jauki, bet tas var būt taisnīgi, un es pēc noklusējuma izturos labvēlīgi un dodu iespēju Nopietnajiem Cilvēkiem pašiem atklāties. norakstīt cilvēkus, kas sevi tver pārmēru nopietni, nav aprobežotība, un virspusēja, izpatīkoša laipnība patiesībā ir necieņa, jo vērtē citus kā nespējīgus uz būtiskām domstarpībām nevis kā līdzīgus
nav jāaicina savā mājā viesi ar riebīgiem vai stulbiem uzskatiem, lai par tiem zinātu, jo cilvēki tāpat runā citur, un tie it kā garām laistie vērtīgie domugraudi tur iztrūkst. mūžīgos skaidrojumus par to, cik apgaismots ir atvērts prāts, reti pavada pielīdzināms pārmetums aprobežotajam stulbumam, kam it kā būtu jāpievērš uzmanība atvērtības vārdā: noklusētais pieņēmums ir, ka gudrākais piekāpjas. nav arī atbildes uz to, kāda būtu saprātīga robeža atvērtībai, ja ne kaitīgs stulbums
Nopietnos Cilvēkus vada ticība "neredzamajai rokai", kas vadītu "ideju tirgu", bet tā ir vienkārši vakara pasaciņa pieaugušajiem par to, ka dārziņš koptu pats sevi un nebūtu jāsmērē rokas, raujot nezāles. atgādinājums par to, cik dārziņš jau ir aizaudzis, ir īstā vaina, kas vērš Nopietno Cilvēku uzmanību, jo tajā ir ietverts nosodījums par nolaidību
minētā kaitīgā stulbuma sekas nav arī tikai tēlainas, jo tas ir troksnis, kas liedz runāt par lietām, un kas neļauj labot visus ietekmējošo rīcībpolitiku
cibas nacīgajai smakai nav īstas nozīmes; tā vienkārši ir izdevība par to runāt ar konkrētiem piemēriem. es par to izvērsti esmu rakstījis, bet ikdienā atceros tikai tad, kad draugu sarakstā kādam komentāros sāk ost. smaka tam liekas trāpīgs salīdzinājums, jo es tāpat justos, ja būtu ciemos un kāds cits viesis bradātu apkārt ar kakainiem zābakiem |
|