vēl nav sanācis laika tikt pie lielāka ekrāna nekā netbuka defaultais, tāpēc nevaru čakarēt un likt internetos daudzās raw bildītes, jo raw čakarēšanas menu nelien ekrānā, bet kaut ko tomēr gribas ielikt.
( bildu paraudziņi )

agnese par to ierakstīja, un tad es atcerējos, ka gribēju ierakstīt, ka tad, ja kāds domā, ka man vajag kaut ko dāvināt ziemassvētkos un nevar izdomāt, ko tieši, tad man var dāvināt jauku lūpu krēmu vai smaržīgu higiēnisko lūpukrāsu un es būšu priecīga visu nākamo gadu.

šonedēļ pabeidzu rakstīt vēstuli, bet tā arī neaizsūtīju.
tas, ka ēdiens sprūst rīklē, netraucē pierīties.
(vecaistēvs teica, ka viņi ekonomējot, lai krātu bērēm.)
sūdzos, ka nav laika, ka esmu ļoti aizņemta, bet tad, kad laiks ir, nevaru savākties neko padarīt un noderīgākajā gadījumā kaut kur atlūstu.
vēders sāp, jo tā ir lemts.
zilonis uz papīrnaža.
tāpat kā savu benchmade izmantoju tikai zīmuļu asināšanai, visus pārējos rīkus un resursus tērēju niekiem.
resursu ir līdz kaklam. pāri galvai. krietni vairāk, nekā varētu pagūt izmantot pat tad, ja aktīvi kaut ko darītu. man veicas, resursiem ne.
pele guļ.

pirmkārt, es tikko braucu ar auto kā satiksmes dalībnieks, otrkārt, es šonedēļ biju uz universitātes debašu klubu un iešu vēl, treškārt, <3

Fu~ck yeah. Dators. Okei, netbuks, bet tik un tā. Dzīvot bez datora jūtas kā dzīvot bedrē mežmalā, skaņas līdz manīm atnāk un pabļaut pretī varu, tāpat arī ir vieta, kur vicināt rokas, bet neko īsti labi neredzi, ja vien tas nav pārkarināts pāri bedres malai. Dzīvot ar internetu telefonā ir kā dzīvot kastē. Savukārt lietot citu vai bibliotēkas datorus ir kā vēlu vakarā iekulties viesnīcā, atlūzt un rīta gaismiņā tīties tālāk, veiksmīgā gadījumā izlietnē ar roku ziepēm izmazgātās zeķes izžūst pa to laiku. Savs dators, lai vai cik maziņš, ir neaizstājams, tā ir sava istaba, kura ir pietiekami maza, lai to ieliktu somiņā, bet arī pietiekami liela, lai piekrautu ar saviem krāmiem, izgulētos un vajadzības gadījumā arī sasēdinātu pusduci cilvēku un pasniegtu tēju. Mazs dators ir labs dators, neskaitot spēļu vajadzībām.

Tagad tāpat spēlēm nav laika. Izņemot... Jāatrod, kur un kad var pieteikties RTU kiberspēļu turnīram, jāsatrenējas tetris.

rokas ir apbrūnējušas pēdējās nedēļas nogales laikā, nupat griežot un līmējot tās uz acumirkli neatpazinu kā savējās. vēl mazliet laika ir palicis, lai darītu to, kam man bija pusvasara laika, lai krāsotu, šūtu, mācītos zīmēt un septiņas reizes izmērīt pirms griezt. izdarīti ir tikai kaut kādi salīdzinoši sīkumi, dators ir nogalināts, vienīgā pelde ir bijusi burbuļvannā un daudz laika ir izšķiests visādām laiku slepkavojošām izklaidēm. bet tas viss ir lieliski, jo šovasar ir tik daudz kas redzēts, tik daudz laika ir pavadīts gozējoties un līksmojoties par šķietamu neko, ir uzcelta smilšu pils (pats labākais grāvracis ir magic_raddish) un uzpūsti ziepju mega burbuļi. galu galā lielāko daļu laika ir licies, ka pārplīsīs seja no stulbas smaidīšanas, un nupat arī medikamenti būs ārā no sistēmas un beigsies arī random frīkauti no mēģinājumiem tos atmest. protams, pilns ar lietām, kas nemainās, piemēram, joprojām neprotu uzvesties kompānijās, kas lielākas par trim četriem cilvēkiem, bet varētu, kamēr neviens neskatās, mazliet padejot.

nesen tomēr nācās izsecināt, ka, lai gan viss sliktais ir pagājis un pazudis no dzīves kā pērno gadu iedegums, galvā šis un tas ir ieaudzis uz ilgu laiku. atliek tikai netīšām uzklīst kādam trigerim negaidītā vietā un tas slēptais sliktais ir viss, viss. tas mutuļo un nelāgi ož. un, kad tas ir pārgājis un rokas vairs netrīc, bet nav vēl aizmirsies, ir tādas dusmas. uz sevi, jo neklausīju mammu, uz citiem, kas bija tik iecietīgi/vienaldzīgi, bet galvenokārt tomēr uz sevi. es izaugšu par tādu histērisku tanti, kas vienmēr zinās, kā ir labāk jādara, un jauksies citu dzīvēs, bet pati neko nedarīs.

stulbā otrā pasaules mala, varētu padomāt, ka internets ļauj sazināties neatkarīgi no atrašanās vietas, bet kā likums tad, kad es esmu pie datora, visi, ar ko mēģinu runāt, vai nu guļ vai dara nezin ko. vai man tiešām būs jāceļas agri no rīta, lai varētu kādam kaut ko pateikt onlainā? fui, nu.

aļaskā nav nakts

tas ir drusku pirms pusnakts
un līdz galam tumšs nemaz nepaliek

ja ir viena lieta, kas manī izsauc neproporcionāli spēcīgas dusmas, tad tā ir apgalvošana, ka es meloju. precīzāk, šāds apgalvojums bez jebkāda pamatojuma vai patiesības grauda, vienkārši pliks, nepamatots "tu melo par to un to." es tūlīt aizdedzināšu gaisu ap sevi ar domu spēku. piedrāzt jūs kretīnus, lieciet man mieru!

sveik sveik, saules. nākampirmdien, tai, kas divdesmit astotajā, prasās tējas ballīti. ko jums atvest? tikai ne ponijus.

Jau kādu laiciņu solos dažādiem cilvēkiem dot ziņas par to, kā man klājas, bet slinkums un tamlīdzīgi attaisnojumi kavēja to darīt. Tātad, esmu Oksfordā, mācos Foundation Art & Design pavisam parastā koledžā, veidoju portfolio, šoziem jau pieteikšos luniversitātēm un esmu diezgan lielā sajūsmā par to, kurp virzās mana izglītība. Nu, es mācos to, ko gribu mācīties un kas man ir ļoti interesanti, nevis mocos ar to, kā nolikt vidusskolas matemātikas eksāmenu.

( Nogriezu, lai ērtāk. )

Kurš saulstariņš nāks ar mani svētdienās dejot tango?

Vecaimammai vārdadiena, sacepusi pīrādziņus un biezpienkūku (Anek, tas ir neuzkrītošs mājiens, ka tev jābrauc ar tramvaju uz manu pusi), uz brīdi bija ienācis ciemos vecaistēvs. Ieraudzījis mani, sāk dot padomus par puišiem. Nezin kāpēc, jo izskatos pieklājīgi kā parasti un neizstrāvoju nekādus "meklēju piedzīvojumus" starojumus, cik zinu. Ieteica meklēt tādu puisi, kurš būtu man tā aptuveni līdz plecam, jo liels cilvēks ar lielu cilvēku neizskatoties labi. Tikmēr vecāmamma protestē, ka es vispār tādām lietām vēl esot krietni par jaunu. Māte stāv malā ar kafijas krūzi un mēģina nesmieties. Vai arī neviebties, nevar saprast.

Un man nebija taisnība par vienu lietu. Katrīn, tu esi ļauna, jo izmantoji mani kā piemēru, sastādot definīciju, un tādejādi man atņēmi cerības, ka iekšā esmu robots.

vakar bija sestdiena no elles! dabīgi, ka vainīgs bija ielējējs, nevis es. tam nebija arī nekāda sakara ar sākšanu dzert sešos no rīta.

bet šorīt ir dzīvesprieks un es varu droši lēkāt un skraidīt, nebaidoties, ka no pārāk straujas kustēšanās paliks atkal slikti, tāpēc es lēkāju un skraidu pa māju un nepacietīgi gaidu piknikupiknikupikniku pie jūras! un es taisos ņemt līdzi pūķi un lidojošo šķīvīti un likt citiem arī skraidīt un lēkāt, vūt vūt vūt! pēc tam pokers, vūt vūt vūt!

bet nakts no piektdienas uz sestdienu bija jauka un es ar sesto maņu jūtu, ka sākšu justies mazāk neveikli ap visādiem jaukiem cilvēkiem, ja vēl satikšu, protams. vienkārši viss ir jauki.

Snieg-o-dēlis ir jautri, tikai tagad sāp asteskauls. Un ceļgali. Un sāni (no pacēlāja). Un piere (no durvīm).

Ja es visu darīšu un darīšu labi, varbūt daži sapnīši piepildīsies.

Vēl neesmu izdomājusi, vai lokšķēres ir kūfīgāk par matu ruļļiem, jo ar lokšķērēm sanāk tādas mazas, kūfīgas čirkas, bet tās ātrāk iziet, bet ar ruļļiem sanāk kūfīga retro frizūra, toties tas aizņem daudz vairāk laika, un taimings arī ir nozīmīgāks. Vajag tālākus eksperimentus.

Labprāt uzspēlētu volejbolu un vēl mazliet pasāpinātu ceļgalus.

Preses Bāra smirdoņa moca vēl vairākas dienas pēc tā apmeklēšanas. Nākamā misija - atrast tusvietu, kas ir derīga visos nosacījumos.