maz kas ir dīvaināk kā atskatīties pagātnē. vakarnakt jautāju anekai, kad tas bija, kad satikāmies? izrādās, pagājis jau vairāk par astoņiem gadiem. tā nav tikšanās, ko labi atceros, jo kādā brīdī viņa vienkārši sāka vienmēr kaut kur būt, un viss pārējais, ko ir vērts mēģināt atcerēties, ir noticis pēc tam. labi atceros tikai tās tikšanās, kas izraisījušas spēcīgas wtf sajūtas. bet vispār, vispār ir labi, ka ir tādi blogi, kuros reizi kādā laikā sagribas kaut ko ierakstīt, un tad vēlāk var pēc tā atcerēties, kā ir gājis, jo viss, kas ir bijis pirms pavisam nesen, ir diezgan miglā tīts. vienā no ierakstu vietām atradu vēstuli sev no pagātnes es, un tas bija briesmīgi, jo es nevaru aizrakstīt viņai atbildi. pat lietas pirms gada un diviem liekas tik ļoti senas, ka to būtu varējis rakstīt cits cilvēks, bet kaut kā tomēr izdodas atminēties aprakstītās sajūtas, un tad liekas, ka laba doma varētu būt aprakstīt tagadējās, ja gadījumā piemirstas. jau tagad ir tā, ka gribas, kaut būtu turējusi kaut vai privātu dienasgrāmatu ar notikumiem un iespaidiem, kas gadījušies pirms mēneša. diezgan rūpīgi uzturu ierakstus plānotājā, bet bieži vien ieraksts "netīšām satikt x" vai "y ciemos" neatsauc atmiņā notikumu, kaut arī tā ir bijusi bagātīga un vērtīga pieredze. visdrīzāk, ka anekai atkal ir taisnība, un man vajag vairāk fotogrāfēt cilvēkus, citādi bilžu folderos ir tikai ainavas un klusās dabas, no kurām labākajā gadījumā viena no simts kaut ko tiešām atgādina. jāpieraksta, kamēr atceros, jo diezgan daudz ko negribas aizmirst. nav tā, ka ir žilbinoši balti plankumi atmiņā, bet vairāk vienkārši nekā nav, kamēr par to konkrēti neatgādina. bez atgādināšanas atceros tikai tās lietas, kuras negribu.
pārsteigums par to, cik salds var būt miegs uz šaura, maza, netīra matracīša;
dažādu autoru rīta pankūkas un rīta the guild;
peldēties lielā pelēkumā un nesalt;
vienmēr noder lietusmētelis, asfalta krītiņi un lukturītis;
braukt naktī un pieturēties;
krāsainas, draudzīgas plastmasas karotītes;
mītiskas lokācijas pēkšņi naktī iznirst no nostāstiem un kļūst īstas;
ar jaunu otu trauciņu pietiek, lai atgrieztos vēlme gleznot un parādītos apjukums;
cik jums viss ir vienkārši;
plapsa;
pamosties ar kāda cita fona mūziku;
mainīties ar sīkumiem;
mainīties ar mūziku;
laika bedre;
cīklīši un pludināts krīts;
grāmatas, senas kā rīga;
pazaudēt cepuri, bet atrast nākamo bāru;
izteikta patika;
can haz lunch;
īss balansa mirklis statistikā;
slikti, slikti, slikti, kebabs;
zefīru mistērija;
jāizkrāso laiks;
štrihot svešas sejas, kamēr tās pazīsti;
informatīva ekskursija ar konfektēm;
ja visa grīda būtu matracis;
surprise roadtrips;
salst deguns, bet ir silti;
četri zobu komplekti, neskaitot manējo;
iepazīties ar dzidrajām dzirām;
skatās, kā zīmēju;
pēkšņi elīza a better world;
ķirbju zupa;
nixie dust;
bojāt sliktu lietu sacītāja reputāciju;
iekārtoties ērtāk lamatās;
rakstlaukumi un tumsā spīdēšana;
betona plākšņu segums;
runā ar mani kā proti, runā ar mani dzejā;
zefīriem pildītas pankūkas;
bailīgi sēdēt un gaidīt, kad viss atkal būs pazīstami un slikti;
apsveicama nelietību piesegšana;
divi kaķi un trīs vīrieši;
sieviete, kura ar savu pēkšņi pūlī atpazīto smaidu liek man iztaisnot muguru;
iedomu kērzas.
pēdējā laikā ir tik daudz sajūtu, ka grūti noticēt. nezināju, ka man var būt tik daudz sajūtu, un lielākā daļa no tām ļoti, ļoti labas. tas izraisa aizdomas, satraukumu un mazliet arī bailes, bet, šādi atskatoties uz nesenatni, liekas, ka, pat ja būs sliktāk kā jebkad iepriekš ir bijis, jau sakrātās labās sajūtas būs tā vērtas. viss ir lieliski.
