ja ir viena lieta, kas manī izsauc neproporcionāli spēcīgas dusmas, tad tā ir apgalvošana, ka es meloju. precīzāk, šāds apgalvojums bez jebkāda pamatojuma vai patiesības grauda, vienkārši pliks, nepamatots "tu melo par to un to." es tūlīt aizdedzināšu gaisu ap sevi ar domu spēku. piedrāzt jūs kretīnus, lieciet man mieru!

sveik sveik, saules. nākampirmdien, tai, kas divdesmit astotajā, prasās tējas ballīti. ko jums atvest? tikai ne ponijus.

Jau kādu laiciņu solos dažādiem cilvēkiem dot ziņas par to, kā man klājas, bet slinkums un tamlīdzīgi attaisnojumi kavēja to darīt. Tātad, esmu Oksfordā, mācos Foundation Art & Design pavisam parastā koledžā, veidoju portfolio, šoziem jau pieteikšos luniversitātēm un esmu diezgan lielā sajūsmā par to, kurp virzās mana izglītība. Nu, es mācos to, ko gribu mācīties un kas man ir ļoti interesanti, nevis mocos ar to, kā nolikt vidusskolas matemātikas eksāmenu.

( Nogriezu, lai ērtāk. )

Kurš saulstariņš nāks ar mani svētdienās dejot tango?

Vecaimammai vārdadiena, sacepusi pīrādziņus un biezpienkūku (Anek, tas ir neuzkrītošs mājiens, ka tev jābrauc ar tramvaju uz manu pusi), uz brīdi bija ienācis ciemos vecaistēvs. Ieraudzījis mani, sāk dot padomus par puišiem. Nezin kāpēc, jo izskatos pieklājīgi kā parasti un neizstrāvoju nekādus "meklēju piedzīvojumus" starojumus, cik zinu. Ieteica meklēt tādu puisi, kurš būtu man tā aptuveni līdz plecam, jo liels cilvēks ar lielu cilvēku neizskatoties labi. Tikmēr vecāmamma protestē, ka es vispār tādām lietām vēl esot krietni par jaunu. Māte stāv malā ar kafijas krūzi un mēģina nesmieties. Vai arī neviebties, nevar saprast.

Un man nebija taisnība par vienu lietu. Katrīn, tu esi ļauna, jo izmantoji mani kā piemēru, sastādot definīciju, un tādejādi man atņēmi cerības, ka iekšā esmu robots.

vakar bija sestdiena no elles! dabīgi, ka vainīgs bija ielējējs, nevis es. tam nebija arī nekāda sakara ar sākšanu dzert sešos no rīta.

bet šorīt ir dzīvesprieks un es varu droši lēkāt un skraidīt, nebaidoties, ka no pārāk straujas kustēšanās paliks atkal slikti, tāpēc es lēkāju un skraidu pa māju un nepacietīgi gaidu piknikupiknikupikniku pie jūras! un es taisos ņemt līdzi pūķi un lidojošo šķīvīti un likt citiem arī skraidīt un lēkāt, vūt vūt vūt! pēc tam pokers, vūt vūt vūt!

bet nakts no piektdienas uz sestdienu bija jauka un es ar sesto maņu jūtu, ka sākšu justies mazāk neveikli ap visādiem jaukiem cilvēkiem, ja vēl satikšu, protams. vienkārši viss ir jauki.

Snieg-o-dēlis ir jautri, tikai tagad sāp asteskauls. Un ceļgali. Un sāni (no pacēlāja). Un piere (no durvīm).

Ja es visu darīšu un darīšu labi, varbūt daži sapnīši piepildīsies.

Vēl neesmu izdomājusi, vai lokšķēres ir kūfīgāk par matu ruļļiem, jo ar lokšķērēm sanāk tādas mazas, kūfīgas čirkas, bet tās ātrāk iziet, bet ar ruļļiem sanāk kūfīga retro frizūra, toties tas aizņem daudz vairāk laika, un taimings arī ir nozīmīgāks. Vajag tālākus eksperimentus.

Labprāt uzspēlētu volejbolu un vēl mazliet pasāpinātu ceļgalus.

Preses Bāra smirdoņa moca vēl vairākas dienas pēc tā apmeklēšanas. Nākamā misija - atrast tusvietu, kas ir derīga visos nosacījumos.

Mēs tā arī neko neierakstījām par to, kā mēs miglā 13. piektdienā nonācām paralēlajā dimensijā un atradām slepenos kapus, kuri pēc tam uzreiz izzuda.

Sāp īkšķi un ir pārāk sausa āda.

Laikam nakts vidū pārbīdīt mēbeles tikai tāpēc, ka īsti nenāk miegs, nav tā labākā ideja. Rakstāmgaldu viena pati pakustināt nevaru un tādēļ istaba nav tādā stāvoklī, ka pa to varētu pārvietoties, nekāpjot uz krēsla. No vienas puses, tagad drusku sāp mugura un vecāmamma no rīta sabīsies, kad nāks mani modināt; no otras puses, pacelt vertikāli, pārbīdīt un tad atkal nolaist horizontāli pasmagu gultu, nepamodinot suni aiz plānas sienas, ir diezgan veiksmīgs pasākums, un man tāpat vajadzēja pārmaiņas - kāpēc gan ne nakts vidū? Tikai no rīta būs jāpiedabū kāds, lai palīdz ar galdu.

Sāp kakls.

Kurpes ir jāglabā grāmatplauktos starp grāmatām.



Edit: Izņēmu visu smago no atvilktnēm un pārbīdīju arī galdu. Aiz tā bija sakrājies daudz jo daudz putekļu, nav brīnums, ka bieži šķaudu.

Virtuvē ir zaļā tēja, kura nepārprotami ož pēc hennas. Arī uzvārīta. Un arī garšo kā smaržo. Es nezinu, ko ar to iesākt.

Nez kas ir ar to sliežu posmu. Skaidri atceros, ka iepriekšējoreiz, kad redzēju tramvaja sabrauktu cilvēku, tas bija tieši pie tās pašas mājas, tur ir "laimētava", tādēļ viegli iegaumēt. Varbūt tā ir likumsakarība? Kāds "laimētavā" pakāsa daudz naudas, devās prom un neiedomājās skatīties uz sliedēm? Vēl zinu, ka, kad biju mazāka, braucot ar tā maršruta tramvaju, vienmēr stāvēju pie vadītāja kabīnes un laika kavēšanas nolūkos skatījos, ar kādu ātrumu tramvajs kur brauc. Un tieši tur tas brauc visātrāk, dažreiz ar 50km/h, kas priekš lielas dzelzs lietas nav joka lieta. Varbūt to bija izpētījis arī kāds no tiem, kas tur pakļuvis apakšā?

Tie orgāni droši vien bija vēl silti, kad gāju garām.

Tā arī pēc pāris nedēļām nav skaidrs, vai esmu pieradusi pie īsākiem matiem vai nē. Neveseli un gari ir viena lieta, bet ar tiem īsajiem ir trīsreiz sarežģītāk tikt galā, jo tie saguļas pa nakti un tad stāv gaisā, tie nekrīt kā vajag, lien mutē un degunā tikko kā uzpūs vējš, un, dies' pasarg, tos neizķemmēt ik pēc pāris stundām. Ar garajiem matiem bija vienkārši, tos varēja ķemmēt ik pēc pāris dienām, un tie tāpat vienkārši sakrita taisni un izskatījās okei, jo tiem bija uz leju velkošs svars.

Šovakar jācepj kūka vai cepumi, jo šodien ir tāda diena, kurā ir jācepj kūka vai cepumi.

Ā, un ar īsākiem matiem ir vieglāk izskatīties badass, man liekas. No otras puses, šī frizūra vienkārši izskatās pēc pāris gadus negriezta, pāri pleciem atauguša ezīša.

Ik pa laikam tirpst kreisajai rokai zeltnesis un labajai zeltnesis un mazais pirkstiņš, neatkarīgi no tā vai sēžu, vai stāvu, vai guļu.

Man ir aizdomas, ka vakardienas opera man no smadzenēm ir izsitusi pēdējo spēju argumentēt, kāpēc es kur lieku komatus.

Galda spēļu vakarus skolā turpmāk noteikti mēģināšu apmeklēt. Tēja, cepumi, cirks, domino un prāta mežģīšanas rotaļlietas ir vienāds ar jauki.

Šorīt pieturā satiku paziņu no vecās skolas, viena no lietām, ko viņa stāstīja, bija tas, ka mana iepriekšējā angļu valodas skolotāja vēl tagad mani ik pa laikam pieminot kā "manu Lindu". Tas ir smieklīgi, jo viņa man neiemācīja pat to, cik daudz tādu lietu, ko es vēl nezinu, precīzāk, viņas angļu valoda nebija ne par matu labāka kā manējā.

Bija vairākas lietas, kuras gribēju uzrakstīt, bet vairs īsti neatceros, kādas tieši. Mēģināšu pamazām.

Biju atkal spēlēt burvju kārtis veikaliņā pie skolas, un atkal apstiprināju, ka:
puiši defaultā ir nūģīgāki nekā meitenes, pat ja šad tad erudītāki;
jo vairāk ir apkārt cilvēku, jo mazāk es runāju, neatkarīgi no potenciālo sarunu tēmu daudzuma;
es esmu lēnīga gan runā, gan spēlē;
jāsakārto kava.

Skolotāju diena bija interesanta arī šogad. Uz nākamo gadu, kad mums tas būs jātaisa, jāizplāno kaut kas negants, lai nebūtu garlaicīgāk par iepriekšējiem. Un nekādas vairs Liepiņa tēlošanas, ja vien atkal neatrodas kāds ar lielisku aktiera talantu. Divus gadus pēc kārtas redzot līdzīgas, bet tomēr tik atšķirīgas performances, rodas augstākas prasības.

Ir tādi daži cilvēki, ar kuriem ir tikai jāpasēž pāris stundas divatā pļāpājot pie tējas, lai justos pavisam mierīgi un oukei. Un vairs nav sevišķi bail, tas ir pat labāk kā justies oukei.

Pēcpusdienā pieturā redzēju vecus paziņas, kuri bija mainījušies gandrīz līdz nepazīšanai, joprojām paliekot tādi paši kā bija, bet izskatījās kaut kā satriecoši labi. Kādu brīdi bezkaunīgi blenzu virsū, bet, kamēr atskārtu, ka es tos cilvēkus pazīstu un nebūtu par nāvi sasveicināties, jau cēli aizsoļoja/aizčāpoja garām. Es gan laikam pa pāris gadiem esmu mainījusies uz neuzkrītošo pusi, kas gan laikam arī bija tas, ko vienmēr mēģināju panākt.

Vienmēr interesē tieši tās lietas, kuras nekad nevarēs uzzināt, piemēram, vai kāds garāmgājējs uz ielas vai skolā ir pamanījis piekariņu un piespraudes pie somas un padomājis, ka tur aiziet kaut kāds animefrīks. Vai šajā pleķītī kāds kādreiz jau ir stāvējis, skatījies mākoņos un domājis. Vai es visu esmu atcerējusies izdarīt vai nē. Tās lietas, kuras var vienkārši kādam pajautāt vai izlasīt enciklopēdijā, nav ne uz pusi tik interesantas.

Jāpāriet uz auksto gadalaiku, tas ir, jāizdomā, kā pielikt pie somas ziemas asti, kurai noplīsis āķītis.

Man ir maz mūzikas šobrīd. Tikpat, cik iepriekš, bet es to visu jau zinu, un tas nozīmē, ka tās ir mazāk. Ja kāds grib man sūtīt vēl, es zinu, ka noteikti kādam nav nekā darāma, tad skaipā es tikai slēpjos.

Šonedēļ sāku kavēt skolas sākumu gandrīz katru dienu. Ir pagājis tikai mēnesis, bet gribasspēks jau izsīcis. Vajag atpūtiņu un sakrāt to izvairīgo spēku atpakaļ.

Ā, un drīz jau mācēšu rakstīt un lasīt, kaut arī testā uzrakstīju tikai... 68 no 214. Nu ok, nožēlojami, tiešām nožēlojami, bet lietām, kas man dara prieku, man gribasspēka pietiek, tātad es labošos un iemācīšos visus 214. Kaut kad drīz.

Un man vienkārši patīk šis jūzerpikčers, bet šeit vēl neesmu gana dusmojusies, lai to lietotu, bet gribējās to palietot tik un tā. Tik un tā raksta kopā vai atsevišķi?

Šodien man sāk likties, ka mani mēģinājumi saskaņot drēbes sāk izskatīties kaut kā smieklīgi.

Un vēl es skolas direktorei pateicu, ka melnas drēbes nedrīkst mazgāt, jo tad tās izbalē. Viņa to uztvēra kā joku.

Vakar biju pie Džeinas, noskatījāmies divas labas filmas. Šorīt viņiem uzcepu pankūkas, piena vietā liekot jogurtu, un bija gluži labi, bet nākamreiz tomēr jānopērk piens.

Jūtos maģiska, vai vismaz veiksmīga, jo visu laiku apkārt izrādās saslimuši un vīrusaini cilvēki, bet man nekas neķeras. Kam tur bija tas ticējums, ka stulbeņi nevar saaukstēties.

Biju uz pirmo (no mana relatīvā skatījuma) nodarbību, gluži oukei skolotāja, sakarīgi māca un neizraisa haosu ar pārāk daudz informācijas (un smuka pēc suņa, vismaz manai acij), grupiņa gan tādi krutāki un mazāk kruti nūģīši, tātad lieliski iederos. Vienīgi pirmdien jau ir pārbaudes darbs par alfabētiem, nē~!

Nekad laikam nesapratīšu, kādā veidā man apkārt ir cilvēki, kuri daudz runā. Varbūt vienkārši tiem, kas daudz runā, apkārt vajag kādu, kurš klausās un nerunā?

Dziesmas SoFaDā ir sakārtojušās alfabēta secībā, fui. Tas ir slikti; un es neatceros visu pareizo secību, un ir slinkums internetēt.

Aizvien biežāk pēdējā laikā pēkšņi aizmirstu, ko nupat grasījos teikt. Vidēji trīs reizes dienā, ja biežāk, tad neatceros. Katrā ziņā tas, ka tā notiek tikai vairāk un vairāk, mani biedē. Nemaz nerunājot par to, ka aizmirstu un jaucu, ko ir teikuši citi cilvēki; un es bieži atkārtojos.

Drusku smieklīgāk ir pēc svarīga mājasdarba uzrakstīšanas nevarēt aizmigt, jo neatceries, vai uzrakstīji pareizajā valodā.

Ar svaigi nokrāsotiem matiem sev patīku daudz labāk, jūtos svarīgāk un priecīgāk. Un hennas smarža lieliski piestāv rudenim, tiesa gan, tagad mati smaržo pēc pankūkām, nevis hennas. Bet arī tas, kā es jūtos, nepalīdz pret to, ka liekas, ka ir pārāk daudz ko darīt, un viss - skola, pēcskola, sports, māte, pašapliecināšanās - prasa no manis pārāk daudz ko darīt. Un pat tad, ja es izjūtu aizvien lielāku un lielāku vainas sajūtu, piemēram, par 2'031 epi, nebūs nekādas motivācijas visu darīt. Tikai tikvien, lai izvairītos no nepatīkamākajām nepatikšanām.

Jau kādu laiku eju gulēt ļoti laicīgi, ceļos laicīgi un skolā tikpat kā neaizmiegu. Kaut gan - pagājušonedēļ rakstīju vienu kontroldarbu pa miegam un dabūju astoņi (par rokrakstu, kurš bija šaušalīgs visām, visām mērauklām, pat kreiļu mērauklām, un dažām neaprakstāmi debilām kļūdām), tā ka gulēt stundās nav nemaz tik traki. Slikti vienīgi ir tad, ja mēģini salasīt savus stundas pierakstus un saproti, ka tā svarīgā tēma, kuru mēģināji pierakstīt, pretojoties miegam, ir pierakstīta sapludinot dažādus teikumus, izlaižot lielāko daļu vārdu un tas viss izskatās pēc mežģīņu rakstiem, nevis burtiem. Un tad apraujas pavisam. Ieskenēšu kādu piemēru no vēstures klades, kad to atradīšu, šad tad izskatās tiešām smieklīgi.

Un trešdien pirmoreiz dzīvē prezentēju klasē prezentāciju un nestomījos ļoti traki, un neaizmirsu visu, kas bija jāstāsta, un nesāku histēriski smieties līdz asarām, utml. Izrādās, ka triks ir iepriekš izmēģināt visu norunāt, nevis tikai izdomāt un izmēģināt prātā. Man likās, ka pat drusku sanāca tas smieklīgums, kurš vienkārši ir nenopietns un tādēļ smieklīgs, kaut gan es īpaši necentos. Vajadzēs turpmāk arī izmēģināt visu iepriekš, varbūt paliks aizvien mierīgāk un mierīgāk prezentēt.

Ā, un daži smieklīgie, kurus pierakstīju no klasesbiedru prezentācijām:
"Scars make a man more beautiful, braver, stronger... more beautiful!" Tas bija džekam, kurš visu prezentācijai atvēlēto laiku iztērēja uz savu ievainojumu vēsturi. Un stāstītu vēl, ja varētu.
"My favourite way to hit my kindergarten mates was to sit on them, take a brick and hit their heads with the brick." Tagad viņš ir ļoti mierīgs.
Bija vēl daži smieklīgie, bet ne tik smieklīgi.

Vairs nevaru interesanti rakstīt, domrakstā dabūju pieci. Es gan arī necentos, bet es pēdējā laikā vispār necenšos.

no avenēm rokas paliek jocīgā krāsā, dažiem džinsas arī

jāpieraksta, lai neaizmirstu: "Mums ir slapjas ne tikai zeķes". filmu festivāli ir laba lieta, tikai jāatceras iet.

izšķīru sev celiņu matos pa vidu un tagad liekas jocīgi.

vispār šis ir ieraksts, lai svinētu 2000 epizodu sasniegšanu! jē!

matē tējai tika novērots savāds efekts: to dzerot, gredzeni krīt no pirkstiem nost un jostu var ciešāk savilkt.

rozā pidžamas labi silda!

gāju pirkt darba burtnīcu ekonomikā, tā vietā iekritu uz kladēm ar pūkainiem dzīvnieciņiem. un no trim grāmatu veikaliem tikai pašā Rakā bija tā burtnīca, bet viņi nepieņēma kartes un taisījās ciet.

papļāpāt ar kādu, kas nevar apstāties runāt, vienmēr uzmundrina ^^ tagad mundrums.

pēdējā laikā jūtos garlaicīga - nevaru sasiet kopā divus vārdus, lai tas izklausītos sakarīgi, izrādīt interesi un neko teikt īsti nemaz negribas. gribas tikai klausīties un skatīties.

noslimoju aptuveni 12 stundas skolas sporta pasākumā. brīnumainā kārtā, nonākot temperatūrā, kas ir augstāka par āra temperatūru, atveseļojos.

ak jā, biju Itālijā pāris dienas. smirdīgās liepilsētas kā parasti smirdīgas, bet mazpilsētas ir diezgan sapņainas. un tas vienmēr ir interesanti, ja kādam, kas nav tu, ir bail no augstuma, tikai pēc kāda laiciņa vertigo kļūst drusku lipīgs, un tad ir... interesantāk.

rudens gaiss atkal liek gribēt kaut ko zīmēt un rakstīt, bet nesanāk jau pašā saknē, pirmajā teikumā, pirmajā līnijā. vajag paraugu.

šodien pamēģināju mācīties skolai un pildīt mājasdarbus, tas izrādījās baisi garlaicīgi.

sākot ar rītdienu eju sportot, yo! citādāk esmu kļuvusi pārāk tizla pat priekš sevis.

tāda sajūta, ka citur ir drāma, kurā man būtu jāuzņemas kāda atbildība, bet es sēžu un mēģinu sevi piespiest kārtot istabu. būtu tā kā jāceļas kājās. ā, nē, es visu droši vien jau esmu nokavējusi un palaidusi garām. pa radio skan dikti drūms regejs (tam noteikti ir kāds savādāks nosaukums), vairs jau ne, bet pie datora sēžu ar segu, nevis zeķēm. kurš te viegli iespaidojas, ko? man nav nekā, ko piedāvāt, bet nepamietiet mani, dārgie draugi. jābeidz uzvesties kā meitenei un skaļi jāsaka, ko domāju. turos, jā, es turos. un, lol, egocentriska kā parasti, tad jau viss būs labi, tikai jāieiet ritmā un nevajag pazaudēt sevi.

"you didn't ask" ir vistizlākā lieta, ko laikam jebkad esmu pateikusi. bet es tik un tā nevaru izdomāt, ko vēl es būtu varējusi teikt, lol.

gribu piedzerties matē un sēdēt ar kati goijā, spēlējot galda spēles. atkal. vispār jau man šķiet, ka prom brauc visi, kurus gribu paturēt tuvumā, vienkārši tā ir kaut kāda ļauna sazvērestība pret mani. tikai daži paliek, un tos grūti satikt.

kurbijkurne ir visur, es vienkārši vairs negaidu, ka tad, kad nākamreiz mani ar kādu garāmejot iepazīstinās, tas nebūs kāds no turienes. šodienas rēķinā trīs cilvēki. vismaz prieks, ka neatpazīstu visu kurbeli - un noteikti nav tik daudz turieniešu, kas atpazītu mani, lai es varētu justies atkal sazvērestības vidū.

skolā šogad varēšu tikai mācīties un klausīties, ko ķīselis runā (viņai stāstāmā nekad neaptrūkstas), pusdienu starpbrīžos iet uz ludo spēlēt burvju kārtis un mēģināt atkalatdzīvināt pa vasaru aizmirsto pārliecību, ka brendi un nosauļojums nav vienīgās cilvēku raksturojošās pazīmes.

tagad man ir burvīgs auskarcaurumu skaits.

jātrenējas rakstīt, savādāk būs sliktas atzīmes, ja pēkšņi nāksies rakstīt kādu domrakstu skolā. un kā izteikties arī esmu aizmirsusi.

katrīn ;_;

kad man teica, ka "tava likteņa līnija apstājas pie tavas sirds līnijas," es padomāju: "bāc!"