šodien redzēju vēl vienu ar dzeltenām šņorēm garajos zābakos. šim gan bija zila grebene uz galvas, bet tas nemazina manu aso sāpi dvēselītē :(

zinu, ka kaut ko tādu vispār var padomāt tikai un vienīgi manā vecumā, bet nebiju vēl nekad tik rūpīgi domājusi, ko rakstīt vēstulē, vai tas sagādātu, piemēram, mātei vairāk problēmu nekā atvieglojuma, vai ir reinkarnācija, vai es pa ceļam nepārdomātu, vai mani atcerētos kā gļēvu idioti, vai viņš vienkārši noskurinātos, padomātu, ka tomēr esmu neaprakstāmi dumja un to interpretētu tā, ka viņam no tā ir trauma un izmantotu kā iemeslu, lai visi viņu žēlotu par manu nelietību tā darot.

jā, jā, nav man drosmes, lai to vajadzētu uztvert nopietni, bet es gribu, lai man būtu vairāk drosmes nekā tagad un es spētu mainīt kaut ko. jo tagad man liekas, ka esmu tik ļoti nekam nederīgs cilvēks, ka balsstiesības man nedotu pat tad, ja būtu drosme kaut ko vēl teikt.

velns, ko es vēl vispār drīkstu darīt ar savu dzīvi? atdodiet man manas izvēles iespējas, es negribu samierināties ar savu dzīvi, es gribu dzīvot.





bet viss ir labi, septiņpadsmit drīz jau pāries un kaut kas mainīsies uz labo pusi. man vienkārši vajadzēja izlikt žulti.

Viss tas "skaistums prasa upurus" ir muļķības. Nekad neepilējiet kājas.

Trāpījās ļoti savāda ūdenspīpes ogle, viena tāda neparasta visā paciņā. Vai nu vairāk piesūkusies ar to ķīmiju, no kuras tā aizsvilst, vai kā, bet uz kādu sekundi es biju pārliecināta, ka tā sprāgs. Pat folija palika balta momentā, un tagad decimetra attālumā plauksta sajūt diezgan stipru karstumu - sānos, ne augšā, lol.

Es totāli izgāžos kā pusaudzis, bet arī kā pieaugušais.

Man joprojām uz galda stāv divas podiņpuķes un divas vāzespuķes, esmu joprojām par to priecīga. Un rudzupuķes ir ļoti skaistas arī vecas.

Garšoja pretīgi, noņēmu ogli - folijas abos slāņos izdedzis caurums. Kas pie velna?

gribēju teikt paldies labajiem ļaudīm, kuri atnāca uz pikniku. zinu, ka neko sevišķu nedarījām, bet neizskatījās arī, ka būtu briesmīgi garlacīgi. katrā ziņā man ir prieks, un septiņpadsmit gadu dzimšanas dienu es atcerēšos.

un es nekad vairs neteikšu, ka esmu gana atbildīga un ka man ir gana daudz gribasspēka, lai izdarītu visu, ko vienmēr plānoju izdarīt. gribas palīst zem segas un nekad nelīst ārā, bet tas laikam neizdosies, kur nu vēl palīdzēs kaut kādā ziņā.

auskaru atkal ir pāra skaits. domāju atstāt vai nu šādi, vai nu vēl vienu, lai būtu deviņi - jo mazos rinķīšus es kopā iegādāju astoņus, un tas, ko šodien izdūru, nav maināms.

varbūt nav laba ideja saaicināt tik ļoti dažādus cilvēkus, bet ko nu vairs - galvenais, lai būtu ēdiens, tēja un galdaspēles. cerams.

ja es neatceros nevienu laimīgu savu jubileju, tas nozīmē, ka tādas nav bijis, vai arī, ka tās neatbilst manam šī brīža laimīguma standartam? tagad mana laimes izpratne ir sirdsmierā klausīties cilvēkus, kuru sabiedrība man tīk, runājam savā starpā un neko nedarīt, lai kaut ko apkārtnē mainītu, vēl jo mazāk liecinātu par savu klātbūtni. ja es būtu spoks, es droši vien būtu visai laimīga.

un vispār man nav jēgas uztraukties, jo savā dzimšanas dienā es tiešām neko nedarīšu - ja nu vienīgi paņemšu riteni un mīšos, kurp deguns rāda.

es nupat tramvajā redzēju kaut kādu pusaudzi, kurš garajās kērzās bija ievēris dzeltenas šņores, nē~!!!

man nav iebildumu, vienkārši mans ego ir aizskarts, jo tas vairs nav oriģināli, lol. briesmīgākais, ka tam blondīnim tas izskatījās daudz piestāvelīgāk kā man T_T

kāds nočiepa manu vienīgo usb vadu un tādēļ es nevaru uzlādēt mazo mūzikas kastīti.

labie draugi un paziņas, vai kādam ir gana droša roka, lai izdurtu man vēl pāris auskarcaurumu? loms maksāt daudz naudiņu par kaut ko tik vienkāršu, bet pašai drošas rokas nav.

kamēr nācu mājās ar motiļiem barībai, vajadzēja jau rakt mazu kapiņu, bāc.
laikam nākamreiz jāatstāj tādi mazi, pamesti čiepstuļi kaķiem, vismaz būtu mierīgāks prāts.

Tā kā Trents Reznors jaunībā fanoja par Kiss, es uzskatīju par savu svētu pienākumu izmantot brīvbiļeti un aiziet uz koncertu. Tas bija tiešām interesanti un šovīgi, pirotehnikas vairāk kā visādās Rīgu un Latviju jubilejās, un viņiem visiem bija spīdīgas platformenes! :O No vienas puses, es joprojām atpazīstu tikai vienu, un to pašu - populārāko dziesmu, bet no otras puses, tas man netraucētu fanot līdzi un lēkāt, ja tikai nebūtu bijusi sēdvietā. Vispār jaukas mūziciņas.

Bāc, spīdīgas platformenes ir ti~ik stilīgi! Es arī tādas gribētu :(

Par turpceļiem un atpakaļceļiem es neko nezinu, bet mājupceļi ir šausmīgi gari.

Vakar ap diviem pabeidzu tos divus kvadrātmetrus lakata, kurus iesāku... pirms pusotra gada? Mēģinu būs sajūsmā, bet to taisot pārāk daudz iemācījos (no savām kļūdām), lai būtu ar to apmierināta. Vienīgi prieks, ka varēšu piespraust pie sienas un būs omulīgi. Un es tāpat nemāku nēsāt lielus lakatus.
( Klakats. )

Man tagad tā gribas smaidīt, un es to arī daru, sēžot pie monitora. Gandrīz viss ir pavisam labi, sekmes šobrīd ir krietni labākas, kā biju gaidījusi, ja piepūlēšos, tikšu sveikā cauri bez pārcelšanas eksāmeniem. Un es laikam biju ļoti viltīga gada sākumā, kad kā izvēles priekšmetu paņēmu arī vizuālo mākslu, tas krietni vien ceļ vidējo atzīmi uz augšu (kaut arī vidējai atzīmei tagad vienīgā nozīme ir, lai ātri un neiedziļinoties varētu atbildēt uz jautājumu radiem par to, kā es mācos). Un man vēl ir jāuzzīmē uzstādījums, lai atzīme būtu pavisam skaidra - vai kūstu no prieka tikai aiz tās apziņas, ka ir tāds uzdevums, kaut arī man ir cītīgi, cītīgi jāmācas atlikušo laiku līdz skolas beigām, un laika zīmēt īsti nemaz nav. Drusku žēl, ka RMS jau pabeidzu, tomēr pietrūkst sēdēšanas pie tukša papīra, trokšņošanas un mētāšanās ar labi noasinātiem zīmuļiem. Aizrakstīju viņai, tad uznāca smaidums, pat šķiet, ka zviedru valoda vairs nav bezcerīga.

Lol, vai tiešām viņa iedvesmo mācīties? Šaušalas :3

Mistērija, kas mani mocīja bērnībā, nu ir atšķetināta: austrumnieki var ēst rīsus ar irbulīšiem tāpēc, ka tie rīsi savā starpā līp! Jē! Stokmanā bija pareizie, pat trīs veidu, jē. Nav perfektas formas un ar jūraszāli, bet man ir onigiri ar zivi iekšā, jē!

Labi, es absolūti izgāzos mēģinot pagatavot onigiri, toties vismaz rīt skolā no "bentō" kastītes ēdīšu rīsus. Bet vai kaut kur šeit nevar nopirkt olu formītes? Es totāli gribu vārītu olu zivtiņas vai mājiņas formā :(

Ewz, Sawljas! Ceturtdienas rīta pusē (nu, kādos desmitos) es sēdēšu aiz mājas vai tuvējā bunkurā un piknikošu, un tāpat darīs arī Aneksawlja. Tējiņas termosiņos, sviestmaizītes, utml. Ja kāds no labajiem ļaudīm, kas lasa manu klabi, domā, ka tā būs laba sabiedrība līksmai nekā nedarīšanai, tad drīkst piekāpt.

Un vārds pavasaris ir pilnīgi nepareizs. Ir jābūt pavasaule.

Un eksistē, laikam, nu jau trešā vai pat ceturtā fotogrāfija, kurā es smaidu. Ļoti dīvaini pašai tādu redzēt, nezināju, ka mēdzu smaidīt tā plati un priecīgi.

Edit: Aizmirsu pieminēt cepīšus! Cepīši!

Vakar es viņai tā starp citu teicu, ka esmu laimīga kā ir, bet šodien man liekas, ka esmu salti samelojusies. Kaut kas pašā saknē liekas sašķobījies, vai varbūt mans skatpunkts ir novirzījies. Cita viņa, šķiet, ir mani pavisam norakstījusi, bet vēl arī ir viņa - nav ne jausmas, kā viņa mani uztver, un vai vispār uztver, un tas brīžiem mani padara īgnu un netaisnu. Šķiet, ka Ķīselis ir vienīgā stabilā un nemainīgā persona, kura vienmēr būs neitrāla un nemainīs viedokli par mani tikai tādēļ, ka izpaužu tikai nīgrumu vai neko. Un, pat ja mainīs, tad ne man, ne viņai tas neko nenozīmēs.

Vajag biežāk uzvilkt smagos zābīšus un doties garā pastaigā, tad pārgurušai likties uz auss un izbaudīt īslaicīgu garīgu modrumu snaužot.

Un šodien atkalatcerējos, ka manas vienīgās garās bikses patiesībā nav diez ko garas, tikai es tās visu ziemu biju valkājusi zābakos un to aizmirsusi. Un veikalos tagad ir bikses it kā manā garumā, bet kaut kādiem sērkociņtieviem ļaudīm, tā ka jaunas īsti tagad nespīd.

Pēc ziemas joprojām lielākā daļa muskuļu ir atrofējušies - pirmdien stundā skraidīju ap stadionu un kārtoju vēderpreses ieskati, tagad sāp kājas tā, ka krītu pa kāpnēm, nevis kāpju, un vēders sāp tā, ka nošķaudīties ir nāvīgi, nemaz nerunājot par vienkāršu muguras iztaisnošanu. Bet šodien vispār jau paliek labāk, un ceru sevi uzturēt tādā kārtībā, lai līdz nākamajam pavasarim vairs nebūtu tādu tizlību.

Vai ir vērts ievērt dzeltenās šņores atpakaļ zābakos? Vai pavasaris tās sauc?

Visu gadu biju domājusi, ka šī skola vienkārši ir normāla, bet pēc šodienas sēdēšanas apbalvojumu dalīšanas pasākumā nonāku pie secinājuma, ka tālu no tā, un ir kārtīgs pamatojums vismaz daļai šejienes cilvēku būt augstprātīgiem snobiem. Man šķiet, ka vienīgā olimpiāde, kurā nebija ne pirmās, ne otrās un trešās vietas, bija matemātikas, kurā bija tikai atzinības. Un pārējām cilvēku bija dučiem, ZPD bija, šķiet, pirmās vietas katrā mācību priekšmetā, kas tikai nāk prātā, tsk valsts mērogā un olimpiādēs arī - ja ne valsts, tad Rīgas mērogā gan. Tāpat arī cilvēki, kam vidusskolu beidzot zemākā atzīme ir viens vienīgs astotnieks, utt.

Varbūt vajadzēja palikt savā kakuskolā un justies gudrai.

Gribu arī, lai man būtu, ko aizrakstīt īsziņā, bet nav. Vienkārši nekā nav, ko atbildēt. Ka te ir jauks laiks?

Atkal pietrūkst cilvēku, kuri nekad nav bijuši īsti tuvi, tas vienkārši dzen. Un, pat ja es kādu pēkšņi satiktu, kas sen neredzēts, man nebūtu nekā īsti, ko labu vai interesantu pastāstīt.

Mati it kā bija nokrāsojušies ar hennām un basmām gandrīz melni, bet palika atkal tumšbrūni nez kāpēc. Varbūt par žiglu izmazgāju, bet tagad es vismaz nejūtos kā mazā, gōtiskā meitenīte.

Un man nav pavasara mūzikas, tas arī dzen.

un man it kā nav prāts, kurš nebūtu ar mieru pieņemt uzskatu un redzesloku dažādību, it kā esmu toleranta, bet

atgādiniet nekad vairs neiet uz Džilindžera lugām.

lēti triki un nekā estētiska, pat nekā pretīgi estētiska, manuprāt, pats Džilindžers ir izdevies Kaligula.

bet vai kāds nezin, kas izpilda to dziesmu, kura skanēja, kad viņš sēdēja auto un dejoja kā Venēra?

man vakar nenācās viegli aizmigt, jo, tikko kā es aizvēru acis, man rādījās audiosurfs, un, kas ir vēl ļaunāk- patapon ritmā.

nupat konstatēju, ka ieraksti par to, ka es gribu kļūt par cilvēku, uz kuru var paļauties, manā klabē atkārtojas gandrīz nepieklājīgi bieži, un tie neizrāda, ka šī mērķa sasniegšanā būtu noticis kāds progress pēdējo divu gadu laikā. mēģināšu vairāk neatkārtoties, vismaz kamēr nejutīšu, ka šajā ziņā ir notikušas jel kādas izmaiņas.

vēl es konstatēju visādus senus, saulainus komentārus, kuri izraisa ilgu, mierīgu smaidu.

uz rakstāmgalda ir rekordliels kinderolu mantiņu skaits - jau veselas divas.

iegaumēšu Lielā Cepuma visas trīs sastāvdaļas un tad cepšu visur, kur vien iešu. tas, ka tas ir viens liels cepums, ir gandrīz tikpat forši kā daudzi mazi majonēzes cepumiņi.

un tos svešos cilvēkus man tiešām nevajag, kaut arī kādreiz likās, ka vajag - pilnīgi lieks apgrūtinājums. dažu labu pietrūkst, bet viņa ir mistēriski izgaisusi no apvāršņa. gluži vai žēl, ka neieķēros viņai kājā un nevilkos līdzi, kamēr vēl varēju, bet arī tagad man būtu bail tā darīt, jo viņa devās uz dīvainām vietām, kurās bija man nevajadzīgi sveši cilvēki.

vismaz vadu mudžeklis ir koncentrēts vienā galda stūrī, nevis pa visurieni.

drīz būs gads, kopš man ir 4.-7. auskarcaurums, un jau kaut kādu laiku nav astotā. gribas beidzot atrast pietiekamu skaitu ar vienādiem, glītiem auskariem un tad palielināt to skaitu līdz kaut kam pieklājīgākam. piemēram, divpadsmit vai trīspadsmit, bet tikai pa ausīm, jo tās jau ir tik daudz piedzīvojušas, ka tās nekas nevar pārsteigt. pārējā galva gan nedomā neko draudzīgu par lieku dzīšanu.

semagic kaut kā drusku gļuko šodien.

bildītes ar kūkām vienmēr izskatās kārdinošas.

bet no otras puses es gribu būt cilvēks, uz kuru var droši paļauties