Par turpceļiem un atpakaļceļiem es neko nezinu, bet mājupceļi ir šausmīgi gari.

Vakar ap diviem pabeidzu tos divus kvadrātmetrus lakata, kurus iesāku... pirms pusotra gada? Mēģinu būs sajūsmā, bet to taisot pārāk daudz iemācījos (no savām kļūdām), lai būtu ar to apmierināta. Vienīgi prieks, ka varēšu piespraust pie sienas un būs omulīgi. Un es tāpat nemāku nēsāt lielus lakatus.



Vienmēr var uz savu istabā nosēdēto bērnību novelt visus manus trūkumus, bet ikdiena un skolas dzīve norāda, ka es nekam nederu kā labs draugs, jo nepanesu ideju, ka draudzība nozīmē, ka esmu parādā savu sabiedrību, kura tāpat neko nemaina, jo tas, ka es runāju (pēdējā gadā es to tiešām cenšos darīt) nenozīmē, ka kaut ko saku (bet to es arī mēģinu darīt). Paldies vecās skolas latviešu valodas skolotājai, ka varu salikt komatus ap palīgteikumiem.

Vakar klasei visu ko stāstīja meitene, kura pēc šīs skolas studē Skotijā. Galva atkal sprāgst pušu, jau tagad atkal ir tāda sajūta kā pagājušopavasar, kad vajadzēja izvēlēties vidusskolu, kaut arī tagad vēl divi gadi priekšā.

Klases ekskursijā nopirku beidzot vienādus auskarus, bet šodien daži nelieši sāp. Kāpēc, ak kāpēc man ir tāda reakcija pret bižutēriju?

Pabeidzu lakatu, izgludināju un likos uz snaudu. Tumsā, klusumā guļot uz muguras un nekustoties nemaz nešķiet, ka manas pēdas būtu tik tālu no galvas. Viena pati es neesmu ne gara, ne simetriska, ne asimetriska, ne pārāk daudz runāju, ne arī parāk daudz noklusēju - es vienkārši esmu. Tāpēc laikam nemaz necenšos būt labu labais draugs.

Un kas vispār ir normāls jūzerpikčers?