zinu, ka kaut ko tādu vispār var padomāt tikai un vienīgi manā vecumā, bet nebiju vēl nekad tik rūpīgi domājusi, ko rakstīt vēstulē, vai tas sagādātu, piemēram, mātei vairāk problēmu nekā atvieglojuma, vai ir reinkarnācija, vai es pa ceļam nepārdomātu, vai mani atcerētos kā gļēvu idioti, vai viņš vienkārši noskurinātos, padomātu, ka tomēr esmu neaprakstāmi dumja un to interpretētu tā, ka viņam no tā ir trauma un izmantotu kā iemeslu, lai visi viņu žēlotu par manu nelietību tā darot.

jā, jā, nav man drosmes, lai to vajadzētu uztvert nopietni, bet es gribu, lai man būtu vairāk drosmes nekā tagad un es spētu mainīt kaut ko. jo tagad man liekas, ka esmu tik ļoti nekam nederīgs cilvēks, ka balsstiesības man nedotu pat tad, ja būtu drosme kaut ko vēl teikt.

velns, ko es vēl vispār drīkstu darīt ar savu dzīvi? atdodiet man manas izvēles iespējas, es negribu samierināties ar savu dzīvi, es gribu dzīvot.





bet viss ir labi, septiņpadsmit drīz jau pāries un kaut kas mainīsies uz labo pusi. man vienkārši vajadzēja izlikt žulti.