Interesanti, vai ar noskatīto multeņu daudzumu ir jālepojas.

Ja es pamanu, ka kāds uz mani paļaujas, mani pārņem panika un es cenšos visiem spēkiem to paļaušanos neattaisnot. Atbildība ir pārāk baisa un biedējoša, vienalga kā vārdā, bet es negribu to uzņemties. Nīkulīgi, jā.

Un, jo vairāk/biežāk cilvēki ir apkārt, jo vientuļāk jūtos, pat tad, ja tie ir pazīstamie un svarīgie cilvēki. Tieši tāpēc es neiegaumēju skolasbiedriem vārdus, jo, ja atceras viņu vārdus, viņu klātbūtne arī sāk šķist sajūtama un pie zemes velkoša. Es ar prieku būtu "šaura redzesloka" cilvēks, kam sarunāties sanāk ar labi ja vienu vai diviem cilvēkiem, tas liekas tā droši un "pati par sevi". Un tad man arī nevajadzētu nevienam uzkraut savu paļaušanos, jo nebūtu, uz ko. Izklausās pēc debesīm, jo es nejustos nevienam parādā.

Otras mugursomas kabatās atradu nežēlīgu kaudzi ar matu gumijām, latu, nazi un diezgan daudz neapēstas paikas, kas tur stāv kopš rudens.

izvēle starp "ir pareizi" un "nav nepareizi", un tā nav manās rokās.

varbūt man self-awareness mainījās, bet šķiet, ka līdz ar matu krāsas maiņu pilnīgi iznīcināju "maza un neuzkrītoša" imidžu, tāpat arī "melna un baismīga" imidžu, tagad vairs nevaru sevi ieraudzīt no malas, bet jūtos uzkrītoša.

maita miegs.

varbūt man tikai rēgojas, bet hennoti mati tiešām pēc krāsošanas oksidējas un paliek tumšāki; vakar šķita, ka tie ir drīzāk oranži, tagad jau tie izskatās tumši sarkanbrūni, kā arī vajadzētu būt.

jē jē, pirmoreiz pavisam nokrāsot matus, plus vēl iegūt veselīgas galvas sajūtu, ir uzmundrinoši :3

viņa smieklus pielīdzina vemšanai

pazaudētā grāmata izrādījās pie mammas

tas ir, viena no pazaudētajām grāmatām

es sāku izvarīties no stabiem

dabūju muļķu atzīmi par zpd priekšaizstāvēšanu, stostījos, toties nelasīju no lapas

man ir gari mati, kādā krāsā tos krāsot?

zīmulis ir idiotisma simbols, vismaz tas konkrētais zīmulis

sērkociņus pareizi aizdedzina ar šķiltavām

un es esmu baigi kulturāla, ja nu kas

un es apskatījos vārdnīcā un mans skaipniks visu laiku bija nepareizi uzrakstīts, es ar to pat paguvu kaut kur piereģistrēties, tāpēc es palikšu pie nepareizā

Neviena, izņemot mani, nav mājās. Neparasti.

Beidzot sapratu, kam ir domātas plastmasas mušmires un dīvaini veikaliņi.

( Blusainīte Plus un... Benjamiņš? )

Bet vai manu Eko grāmatu Mysterious flame of queen Loana kāds nav redzējis? Man šķiet, ka tas ir tas nenosakāmais tukšais laukums plauktā.

Domāju par Zinātniski pētniecisko darbu, lasīju, ko Eko rakstīja par diplomdarbu rakstīšanu un atcerējos, ka tai grāmatai arī bija jābūt, to ir pagrūti aizmirst, ja tā padomā. Atdodiet, gribu pārlasīt un nolikt plauktiņā.

Es nevaru iztikt, neizliekot savas negatīvās emocijas virsū kādam citam un nepadarot tās par kāda cita negatīvajām emocijām. Sasuga watashi!

Un vēl man ir aizdomas, ka sunis kaut kur zem manas gultas ir piekakājis, jo šausmīgi smird, tikai es nevaru atrast, kur.

Man ir iekavētas mācības tiktāl, lai katru dienu konsultācijās sanāktu rakstīt vismaz divus kontroldarbus vēl nedēļu; man ir ārstnieciskā vingrošana pirmdienās, otrdienās, trešdienās un ceturtdienās; man ir adatu spilventiņš, kurš makten atgādina webkameru (vai otrādi); man ir viens pabeigts 130x35cm lakats, lillā, pleķaināk lillā un dzeltens; man ir (nav) vēstures referāts, kas, lai notiek, kas notikdams, jāuztaisa līdz rītdienai; man ir pazudis auskarkociņš, tāpēc tā vietā es nolauzu skaidu no zīmuļa, vienīgi jāuzmanās nedabūt skabargu auskarcaurumā; man ir blūzes bantīte; man ir jāsadzejo ZPD ievads; man kopš šodienas ir gōtisks 0,5l termoss, kurš mani turpmāk pavadīs ikdienas gaitās ar tēju. Ja man ir ziemassvētki vai kas tamlīdzīgs, dāviniet tēju.

Es ik pa laikam kaut ko šeit parakstu un izdzēšu, jo viss jau ir pateikts, kaut arī gribas vēl runāt.

Kāds manai kreisajai ausij ir uzlicis ļaunu aci, jo visu laiku sāp augšējais auskarcaurums, neatkarīgi no tā, cik to ir - kad sestais aizaug un vairs nesāp, sāp piektais. Kad sesto atkal izduru, piektais vairs nesāp, bet sāp sestais. Kādreiz tā bija ar otro un trešo. Laikam būs jāapjautājas, ko par to visu saka otra auss.

Klausos mūziku, kuru sen jau esmu izklausījusi pavisam beigtu un tukšu, tā vairs nenozīmē it neko, tikai atgādina visādus cilvēkus, kurus tagad, satiekot uz ielas, varbūt arī neatpazītu.

Novērojums - šeit, šajā skolā, kur angļu valodu visiem katru dienu pacietīgi iedzen aknās, cilvēki to nepielieto bezjēgā. Nemētā nevietā iepītus vārdeļus un neizrādās ar to, ka nepieciešamības gadījumā var runāt tā, ka nevar noprast, kura ir dzimtā valoda. Vismaz vidusskolā, mazās klasītes gan esmu redzējusi tā darām. Ja vien pēkšņi neizdomāju runāt ar mazajām klasītēm, esmu valodas paradīzītē, jo nekas nekaitina. Patīkami apzināties, ka mācos klasē, kas ir pilna ar snobiem, kuri paši to arī apzinās. Mierīga un droša sajūta.

Pirmā matu stīpiņa, kura man patīk un der reizē. Industriāli. Nē, vienkārši kūfīgi.

Ja es kaut kad esmu teikusi, ka man vislabāk patīk būt ziemā un ka manis pēc visu laiku varētu būt ziema - laikam samelojos. Es gribu gulēt zālē ar tikai kaut kādu vienu tēkreklu mugurā, plāniem svārkiem kājās un basām pēdām, un skatīties, kā debesis mainās un pārvietojas aiz koku lapām, kamēr es palieku uz vietas un nesalstu. Tagad es tikai pazustu sniegā.

Interesanti, ko tagad dara tie cilvēki, kurus es kādreiz domāju pazīstam.

Kaut kad agrāk, kad es nemēdzu sazināties ar cilvēkiem, biju pilnīgi apradusi ar tikai savu sabiedrību. Tad atklāju, ka cilvēki ir un ka sazināšanās tomēr nav neiespējama, nepatīkama un dīvaina - un tad es sāku slāpt pēc komunikācijas, un tā tas vairāk vai mazāk turpinājās līdz nesenam brīdim, kad sajutu, ka man ir iestājusies komunikāciju pārslodze. Sāku ilgoties pēc tā, kas agrāk bija ikdiena - pēc pastaigām, darbiem un sarunām vienatnē ar sevi. Un galvenais - pēc nerēķināšanās ar citu patiku vai nepatiku, ērtumu vai neērtumu. Tāpēc arī ir dzirdami tādi dīvaini dialogi kā:
- Ko tu vēlies Ziemassvētkos?
- Lai visi mani liek mierā.
Vienkārši noguru mēģināt būt cilvēks. Tagad šeit rakstīt kaut kādu izskaidrojumu arī savā ziņā izgāž to, ka es necenšos darīt neko, kas nogurdina psiholoģiski, bet ir nepieciešams - bet es jutīšos kaut nedaudz attaisnojusi savu dīvaino uzvedību pēdējā laikā. Jutīšos nedaudz attaisnojusi un izskaidrojusi un atgriezīšos pati pie savas sabiedrības uz kādu laiciņu. Kamēr būšu atpūtusies no pasaules, lai vai kā pasaule to neuztvertu.

Pag, man nav vienalga par to, kā neliela daļiņa pasaules uztver manu atpūtu no pasaules. Sasodīts.

Divatā vēl var atpūsties.

Ai, cik var taisnoties.

izlaižu nagus un svinamās dienas

( Ak jā, pašportrets ar klases telpu fonā. )

Vai kāds neatceras, kam es iedevu Kafka on the shore? Atmiņa gļuko, bet gribas palasīt, un šķiet, ka grāmatai vajadzētu tomēr būt pie kāda, ko es pazīstu.

Varbūt man acis nerāda vai kā, bet kaut kad pēdējās dienās, ķemmējot matus pie spoguļa, šķita, ka čolkā ir pāris sirmu pavedienu.

Bet atpūtu kā faktu sajūtu tikai tad, kad pavadu laiku tumsā un klusumā. Labprāt tur paliktu mūžīgi, un galvenais - viena pati. Bet nekā nebija, nogurums mani māc jau kuro nedēļu.

Ziemassvētku dāvanas ir diezgan izplānotas, tikai jāķeras pie darba. Ja vēl kāds atļausies manā klātbūtnē nomelnot handmade dāvanas, tiks momentāli pārrakstīts vai nu uz "nepienākas" sarakstu, vai arī uz "vajagekstrakūfīguhandmadelaipierādītupretējo" sarakstu.

Un man noteikti ir jāuzraksta, ka es ļoti gaidu pasaules galu, lai pierādītu savu gōtizzzkumu.

Bet tiešām.

Un vispār viss ir pilnīgā pakaļā, un man pat nav neviena cita, ko par to vainot, tikai es.

Jā, banalitāte ir tas, kas man padodas, aizveries, reini.

Es nopirku cepumu smaržu.

nekad neviens nevarēs pārspēt mani spējā vainot citus savās problēmās un nespējās.

viņa un viņa ir vienīgie cilvēki, kurus saucu par draudzenēm, un, ja tā padomā, tad cik nesen tas tomēr bija, kad viņas satiku? vienmēr varu teikt, that she doesn't suck at being a friend, it's just that i suck at having friends. burvīgi, es atkal varu sevi attaisnot. bērnība praktiski bez cilvēcīgām attiecībām man ir iemācījusi tikai to, ka mana atklātība visiem var tikai kļūt par apgrūtinājumu, un pēdējos pāris gadus mēģinu sev iegalvot pretējo, bet tā rādās, ka bez panākumiem.

man ir ļoti bail kļūt par morālu apgrūtinājumu, bet šādi es to daru daudz asāk nekā tad, ja to darītu normāli.

es biju sev tā nosolījusies nevienu neapgrūtināt, bet nekad nevaru turēt pat sev dotos solījumus. un vienīgie brīži, kad vismaz priekš sevis pildu solījumu, ir tad, kad izliekos, ka manis nav, kaut arī tas droši vien būtībā ir pretējais.

urā, es atkal pažēloju sevi. nekāda progresa šādā ziņā nav kopš dzimšanas, absolūts egocentrisms. jē.

es uzrakstīšu, tu vēl redzēsi. es uzrakstīšu kaut ko nebūt.

linda labosies un garā augs.

Nesvinu helovīnus un neko tamlīdzīgu, bet šogad mani piespieda vismaz grebt ķirbi. Ķirbja nebija, tāpēc Frank the Bunny izgrebu melonē.

Tikai pēc kāda laika svecītes dedzināšanas viņa piere palika pagalam ļumīga un melones virsa drusku svila.

ja es būtu kāds cits tad es pieliektos un salasītu no zemes gabaliņus ar savu personību kas mētājas apkārt izsvaidīti kā pēc zobenzobu viesuļvētras uzklupiena bet es neesmu kāds cits tāpēc turpināšu mētāties uz netīras grīdas sīkās skrandainās drusciņās ieķeršos paklājā un neiešu prom kā izlietotas dzēšgumijas kripatiņas kuras vajag tikai aizslaucīt vai aizpūst kaktā vai pagultē lai viss atkal būtu tīrs un kārtīgs nevaru saprast vai vēlme dzīvot drumstalojas vai varbūt to var aizstāt ar vienkāršu nevēlēšanos mirt

laikam esmu drupatās atkal sasodīts lai kāds cits mirst pirmais es vēl gribu padzīvot drusku kāpēc es neesmu kāds cits es vismaz gribu būt labāka es ja ne kāds pavisam cits un negribu lai kāds mani pazīst vispār jo mani pazīt nozīmē zināt kas es iekšā esmu un nevienam tas nav jāzina

kaut man būtu vienalga tā pavisam vienalga

jā es runāju tikai absurdu un pretrunas pati zinu neko nevaru darīt

nē man nav mugurkaula un nekad arī nav bijis

nothing can stop me now
'cause i don't care
anymore

nothing can stop me now
'cause i just don't care