No savas puses esmu pilnīgi pieradusi uzmanīt galvu, lai kaut kur neietriektos, bet nejūtu, ka tuvāko 100 gadu laikā pieradīšu pie komentāriem par šo neveiksmīgo fizisko īpašību. Vienīgie, ko es puslīdz pieņemu, nesākot justies (ļoti) neērti un nevietā, ir "pazaudēju tevi pūlī" un "paslēp mani". Pieradums un pozitīvas asociācijas.
Gribu puskilogramu apelsīnu matē, lai varētu ar mierīgu prātu (un nepārtraukti kaut ko saldu negremojot) mācīties.
Vēl es gribu... ko es vēl gribu? Izdurt vēl kādus trīs caurumus tajā ausī, kur šobrīd ir pieci. Un salikt visu to vietā kārtīgus, nopietnus sudraba riņķīšus, visus vienādus, lai nebūtu kā tagad, ka katrs savādāks un duras galvā.
Vēl es gribu nopirkt blūzi, pie kuras bez jušanās kā no laukiem varētu vilkt klāt savus jaunos bikšturus.
Vēl es gribu skaisti zīmēt.
Vēl es gribu perfekti mācīties un zināt visu, ko vajag un nevajag.
Vēl es gribu mācēt diskutēt un bez liekas vārdu piemeklēšanas varēt izteikt savas domas, kurām nav noteikti jābūt racionālām un perfekti argumentētām.

Bet es nekādā gadījumā negribu, lai mani atceras kā "to garo meiteni". Tādos brīžos labprātāk neeksistētu ārpus interneta.

Tfu, salasījos to veco forumu par kuruturtodaudzo Jubileju. Šo sestdien.

Nupat uzrakstīju un nepiepostoju ļoti garu un ļoti īmo ierakstu, jo tas bija pārāk personisks un lasīšanai nepiemērots. Bet tajā bija divas vērtīgas lietas:
1. Atradu durvju kliņķi.
2. Agnes, man ir nauda, kuru vajag kaut kur lietderīgi ieguldīt. Ejam dzert pie tevis? Pēc iespējas drīzāk, kad tev ir laiks?

Saruna bija briesmīga. Nepalika mierīgāk, vismaz man. Tas jautājums "kāpēc" bija reti riebīgs, un ne jau tāpēc, ka es nevarētu atbildēt, bet gan tāpēc, ka atbildei bija jābūt pašsaprotamai. Bet ja es sāktu uz tādiem jautājumiem atbildēt visu, ko domāju, tad droši vien viss būtu pavisam savādāk.

Man ir brālis un tas ir forši.

Lielais Debesu Zobrats ir špaktelēts ar krāsu, jo otiņu nevienam nekad nav, kad tās vajag. Bet es jau aizmirsu, kā tas izskatās. Vai tas griežas un groza Debesis? Vai tas spīd?

Nopirku sev lētas smaržas un atradu vecas vilnas zeķes. Tas rada tādu pareizāku sajūtu, it kā viss būtu kārtībā.

Gribas uzdot jautājumus, kuri ir pilnīgā pretrunā ar "esmu jau pieaudzis" politiku, kurai ļoti cītīgi centos pieturēties. Gribas uzdot savtīgus jautājumus, kurus nemaz nedrīkst jautāt.

Šausmīgi negribas būt vienatnē, bet tad atkal būtu jādzird jautājums "kāpēc", un tas nav tā vērts. Nu jā, es no jautājumu uzdošanas izvairos, bet viņš nē. Vai tie, kurus viņš uzdod, arī ir klasificējami kā savtīgie jautājumi?

Vajag sadzerties siltu pienu un mēģināt aizmigt. Pēc iespējas mierīgāk.

Jaunas mapītes. Lillā.

Paldies viņai. Viņām. Jauka diena un nav alerģijas.

Jā, man patīk likt šeit fotogrāfijas.

Šitā ( ir mazāka par iepriekšējo. )

Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē.

Un drusku liels foto, ( bet man pašai patīk un ir desktopā. )

Pārsteidzoši, cik ātri var satrīdēties, salabt, atkal sastrīdēties un atkal salabt.

Interesanti, cik ilgi es varētu izturēt skatīšanos pilnīgi svešās acīs? Pēc cik ilga laika tādas acis paliek nesvešas? Pēc cik ilga laika tā vairs nav skatīšanās izturēšana, bet gan vienkārši skatīšanās?

Atradu pareizo zaļo nagu laku pareizajā zaļajā krāsā, kura piestāv pareizi zaļajiem svārkiem.

Un man arī vajag rudenīgo sēņu jūzerpikčeru! ^_^ Tagad man arī tāds ir!

Nožēlojami saprast, ka tad, kad visvairāk gribas dziedāt, nevari atcerēties mīļākās dziesmas tekstu.

Labi, ja kāds pilda manu matemātikas mājasdarbu.

Un šajā skolā patīkami daudz ir A4 kopēti izdales materiāli. Tiem vajag visādas foršas mapītes, un mapītes man sagādā prieciņu. Prieciņš ir labi!

Vajag mācīties. Varbūt vajag zīmēt? Katrā ziņā ir jāpiebremzē ar matē tēju.

Bet es šodien jūtos diezgan labi un droši, un patīkami. Tas ir neparasti, bet laikam tomēr ne nepareizi. Priecāties ir labi, it īpaši priecāties par citiem.

Ja ārā būtu silts un saulains, es labprāt paņemtu lāpstu, izraktu bedri un apraktos siltās smiltiņās.

Sajūta ir tāda, ka teorētiski man nevajadzētu varēt izrunāt pat ne vienu skaidru vārdu, bet, dīvainā kārtā, es varu pat pateikt aizsmakušu teikumu. Vai pat vairākus! Bet sāp pēc suņa.

Iepazinos ar otaku meiteni. Varbūt viņa klausīsies anekdoti par kaķīti, varbūt nē. Ar dažām stundām pļāpāšanas nepietika, lai saprastu, ko saprast.

Jaunajā skolā cilvēki ir dīvaini atsaucīgi. Un pat cilvēku blondums šeit ir savādāks.

Pirms aizbraušanas uz pārāk garo ekskursiju, aizlīmēju un atstāju uz galda aploksni, jo grasījos to nosūtīt. Tagad sēžu un spēlējos ar šķiltavām. Aploksne pilna ar dūmiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. To visu, ko es biju sarakstījusi trīs lapās, varēja pateikt trīs teikumos un trīs skatienos. Vēstules ir sarežģīta lieta.

Ne man čību, ne vilnas zeķu. Johaidī.

Uznāca perversa doma aiziet nopirkt vēl vienas kērzas, tikai tādas īsiņas īsiņas, lai nav sevišķi jāšņorē. Iegribējās pat baltas, bet pārdomāju. Nejustos pēc sevis.

Šīm šķiltavām ir lietošanas instrukcija.

Ekskursijas laikā es vairākos periodos nogulēju vairāk kā iepriekšējās divās naktīs kopā.

Ir īsās zeķes, no kurām sāp pēdas.

Ir rudeņi, no kuriem sāp kakls.

Ir dienas, kurām nav jēgas.

A: tev jauka burtnīca!
B: tā ir KLADE!
A: nu labi, klade...
B: ...
A: ...
B: re, kādi man skaisti pieraksti!
A: tā ir KLADE, nevis pieraksti!
B: ak jā, tiešām...

Pārsteidzoši, cik maz vajag, lai atkal liktos, ka viss, kas vispār notiek, notiek uz sliktu.

Un es pēdējā laikā redzu sliktus sapņus.

Es nupat pati sev diagnosticēju uzmanības nepietiekamību. Lol.

Vienkārši esmu dumja un viss ^_^

Kāpēc rotaslietām un drēbēm tik ļoti pielīp atmiņas par to, kā tās ir valkātas? Ne vietas, ne cilvēki, ne krāsas, bet vairāk kaut kas līdzīgs smaržai. Viena mana kaklarota smaržo pēc mērenas vieglprātības, vecs gredzens pēc kautrības, saplēstās džinsas pēc piedzīvojumiem, kleita pēc problēmām. Tējas krūze, kas smaržo pēc sarunām. Rokassprādze, kas smaržo pēc atrunām. Matu lente, kas smaržo pēc sapņiem.

Spēlēšu vargānu, kamēr žāvājoties atdauzīšu zobus, un rīt no rīta domāšu, vai man ir temperatūra vai nav.

Man neviens neraksta. Gribu saņemt ar roku rakstītu vēstuli, bet tad laikam ir jāsāk pašai sūtīt pirmajai.

Es mācīšos rasēt. Jau gadiem to gribas.

Salasījos dažu dažādu cilvēku dažus dažādus rakstītos pārdomu tekstus un atkal pārņēma smaga nerealitātes sajūta. Kāpēc es sev liekos tik garlaicīga? Tas ir tāpat kā prātot par to, kur gan atrodas Visums.

Šodien bija pēdējā darba diena. Nav tādas eiforijas, kādu būtu gaidījusi, piemēram, pirms nedēļas - laikam jau biju sagatavojusies tam, ka vairs nebūs tur jāatgriežas. Bet tomēr sajūta ir fantastiska.

Nu, sajūta būtu fantastiska, ja vien es neslīktu savos puņķos un neklepotu plaušas ārā, un nesāpētu kakls.

Nekad neaizmirsīšu sievieti, kura manai karstasinīgākajai kolēģei teica "jūs latvieši visi esat stulbeņi, jūs visus vajadzētu izsūtīt uz Īriju," un pēc tam vēl gāja sūdzēties priekšniecībai par to, ka kolēģe esot bijusi rupja.

Hokejisti ir dīvaini un stulbi, un to teica pati hokejiste, attiecinot to uz sevi, un var pārrēkties līdz asarām, jo šis apgalvojums ir negaidīti patiess. Bet no viņas sabiedrības vienmēr var pārrēkties līdz asarām.

Gribētos braukt tūdaļ uz Goiju, bet viņa vēl nav atpakaļ Rīgā. Un es šaubos, vai tur būtu kāds, kas mani sagaidītu ar atplestām rokām.

Atkal ir tieksme depresēties, bet nav īsti iemesla. Tos kompleksus, kas lidinās apziņas virsplānā, es aiztriekšu ar akmeņiem, un tad būšu atkal mierīga.

Jau sāku pierast pie tā, ka mani sauc par lēnīgu. Tas ir kaut kas līdzīgs komplimentam, pat ja galīgi nav tā domāts. Mani vispār kaut kā raksturo, un tas jau ir kompliments pats par sevi. Laikam esmu pieticīga, aiaiai.

Ja es gulēšu uz slimības gultas ar verdošām asinīm un puņķos izmērcētiem palagiem, brauciet tomēr ciemos.

Nožēlojami patīkama sajūta ir tad, ja pasper darbā soli uz blakus nodaļu - uzreiz uzklūp ducis cilvēku ar mācību grāmatu sarakstiem un es jūtos kaut kur vajadzīga. Burvīgi.

Un beidzot ir ciemiņi, kas man ļauj manās mājās arī nedaudz pasnaust ^_^

Es pazīstu tik fantastiskus cilvēkus, ka gluži vai gribas raudāt.

Nu tad arī smejos un raudu reizē.

Kad es cilvēkus nepazīstu, man ir bail, ka viņi man darīs pāri. Kad es cilvēkus pazīstu, tad man ir bail, ka viņi kaut kur pazudīs.

Fantastiski, kā dažas telefonsarunas var atrisināt gandrīz visas iekšējās nekārtības un nomierināt tālruņnaidu. Atkal esmu es, bet tā vai tā bez šņorzābakiem vairs ārā no mājas centīšos neiet ^_^

Un es redzēju veikalā jauku, dzeltenu šalli, kas labi piestāvētu manām zābakšņorēm. Gribu dzeltenu šalli ^_^

Un es sāku zīmēt ķēmu, kamēr sēdēju pie datora. Atradu ļoti racionālu veidu, kā to darīt - sēžu, sēžu pie datora, bet, kad tas restartējas, zīmēju savu ķēmu. Un tā var uzzīmēt visai daudz, ņemot vērā mana datora restartu biežumu ^_^

Bet laikam ir jāsakārto istaba skolas sākumam.

Es uzvedos kā mazs, niķīgs (un visai histērisks) bērns. Brauc ātrāk atpakaļ.

Šī nebija mana pēdējā darba diena, vēl man ir paredzētas veselas piecas, bet tad, kad aizslēdzās veikala durvis un es sāku čāpuļot uz tramvaja pusi, piepeši uzradās vienkārši neaprakstāms spēka pieplūdums, kādu es nebiju jutusi ļoti sen - tas bija uzradies, lai liktu man skriet, skriet pēc iespējas tālāk no savas darbavietas, galvenais pēc iespējas ātri no tās attālināties. Sirds pukstēja nepacietīgā izmisumā atrasties jebkur citur, tikai ne tur. Grūti kontrolējama histērija.

Bet, protams, vienīgais, ko es darīju - gāju uz pieturu un sagaidīju tramvaju. Ja es esmu tik savaldīga un pacietīga, lai izturētu pircējus, tad tāds nieks kā spontāna histērijiņa vispār neko nenozīmē.

Pircēji, ak, šie bezkaunīgie radījumi. Es pat nesūdzos par tiem, kuri ar mācību grāmatu sarakstiņiem man uzklūp kancelejas preču nodaļas dziļākajos kaktos, kad esmu uzkrītoši nokrāvusies ar precēm, kuras mēģinu izlikt. Es vispār tikpat kā nesūdzos. Es tikai drusku lamājos, kad viņi aiziet. Piemēram, sieviete, kura desmit minūtes man uzdeva un atkārtoja dumjus jautājumus par permanentajiem marķeriem, un beigās tā arī nenoticēja, ka uz stikla var mierīgi rakstīt - viņai vajadzēja tos izmēģināt uz letes stikla. Kad es dziļā sašutumā aizrādīju, ka tā nevajag darīt, viņa mierīgi atteica, ka nu nekas, ar spirtu notīrīšu. (Varbūt viņa savā darbavietā glabā spirtu, bet es kaut kā gan ne. Nez kāpēc.) Katrā ziņā tie ķēpājumi tur vēl ir.

Sieviete, kuras dēļ divreiz pārskaitījām kasi.

Ōme, kura mani lamāja par mācību grāmatu dārdzību.

Ōpis, kurš mani lamāja par to, ka nav tāda pildspalvas serdeņa, kādu viņam vajag.

Cilvēki, kuri steidzas un atstāj viena santīma atlikumus.

Cilvēki, kuri steidzas Ļoti Svarīgās Darīšanās un nepamana rindu.

Cilvēki, kuri rakājas pa kladēm un burtnīcām un tās burtiski izmētā uz visām pusēm.

Cilvēki, kuri stāv rindā un absolūti ignorē kasieri, kura viņiem Ļoti Skaļi un Skaidri saka, ka tur ir vēl divas kases, kurās nav rindu. (Varbūt viņi domā, ka tas ir tāds pārdevēju melnais humors - aizsūtīt pircēju uz citu kasi, lai viņš izstātos no savas rindas, un pie tās otras kases viņam pateiktu, ka ne-ē, kancelejas preces tikai kancelejas preču nodaļas kasē. Ojā, pārdevējas noteiktu pēc tam pa kaktiem par viņiem smietos, tāpēc viņi nepacietīgi stāv tajā vienā nelaimīgajā rindā un visu laiku BUBINA uz kasieri. BUBUBUBUBUBU, kretīni, jupis viņus rāvis.)

Pēdējo nedēļu nav nekāda strādātprieka. Iepriekš, kamēr vēl nebija tāds skolas ārprāts, es pat varēju teikt, ka man patīk mans darbs, bet tagad es tikai cenšos sagaidīt darbalaika beigas. Nevarējāt iepirkties skolai laicīgi, riebīgie riebekļi?

Ja atlikušās dienas būs tikpat baisas... vēl mazliet un es vienkārši neatnākšu uz darbu. Vien iedomājoties par to, pārņem pilnīgs bezspēks. Līdzīgi kā rakstot mājasdarbus kādā priekšmetā, kura jēgu neredzi.

Nemaz nezināju, ka mani mati var būt vēl taisnāki, bet friziere tos paņēma un iztaisnoja, un tagad tie ir kā ar līmeņrādi pārbaudīti un nogriezti.

Ja neattīrītu matē tēju pareizi sagatavo, tā dod galvā. Redzēju divus cilvēkus, kuri bija pamatīgi pārdzēruši jēgu. Ar tēju.

Šodien dzirdēju/piedalījos dīvainā sarunā. Pieminēju viņas kristapu magnētismu un viņa paģirainā rīta atstāstu, bet gan viņš, gan viņa ļoti veikli un nemanāmi aizšļūca no šīm tēmām. Pilnīgi apbrīnojami, man tas nekad tā neizdodas.

Ceru, ka ar tējas dzeršanu tieši šajā dienā neko neizmaitāju, jo... nu jo. Nekad nevar īsti saprast, ko cilvēki ņem ļaunā un ko ne. It īpaši ne sevišķi labi pazīstami cilvēki.

Man nesalst kājas, toties salst viss cits.

Lasījām Dadzi.

Laikam jāsameklē kērzas un plašķis, savādāk saslimšu un noslīkšu savos puņķos.

Nepanesu cilvēkus, kuriem nav redzama tumšā puse. Tik ļoti nav redzama, ka liekas, ka tādas nemaz nav. Tā vien gribas uzkliegt, pateikt kaut ko nejauku, kaut ko ļaunu, lai tikai tas cilvēks nebūtu perfekts (vismaz manās acīs uz nelielu brītiņu). Mūžīga laipnība. Šķiet, ka nemēdz būt slikta oma vai depresija. Un neaizmirsīsim neizsmeļamo intelektu, objektivitāti, informētību un visu iespējamo cilvēku labu pazīšanu. Un veiksmi. Un nekad nekļūdīšanos.

Jā, es esmu skaudīga. Ļoti.

Un ir tāda sajūta, ka tie perfektie cilvēki skatās no augšas, kaut arī tas tiem cilvēkiem notiek pilnīgi dabiski un neuzkrītoši. Un es sajūtos maziņa, melna, kroplīga, idiotiska, bezjēdzīga un ar pilnīgi kretīnisku vai vienkārši neesošu humora izjūtu.

Un uz mani parasti ir ļoti grūti skatīties no augšas.

Gribas uzbļaut atkal un atkal un atkal un atkal pilnīgi nepamatoti, vienkārši par to, ka es tāda neesmu. Kāpēc es esmu es? Kāpēc es nevarētu būt kāds cits? Kāds no perfektajiem cilvēkiem?

Bet viņa man liekas tik ļoti tuva tieši tāpēc, ka zinu - viņai ir tumšā puse. Un viņa nav perfektais labais cilvēks, viņa ir viņa pati un neviens cits.

Viņa, atšķirībā no perfektajiem cilvēkiem, ir dzirdējusi mani dziedam. Kaut nedaudz.

Bet es laikam esmu viena liela tumšā puse.

...

Mazliet padomāju un sapratu, ka esmu neaprakstāmi veiksmīga, jo ir divi cilvēki, kas šad tad ir dzirdējuši mani tiešām dziedam.

Soma un skapītis darbā smaržo pēc banānu tabakas.

Un es atkal runāju tikai par sevi.

Un domāju arī.

Visādas dīvainības bija pie manām mājām redzētas, bet tādas vēl ne.

( Redz kur sēž )

Šodien sapratu, ka alkstu katru uzdāvināto akmeni iemest dāvinātājam sejā (tas neattiecas tikai uz Agnesi, jo es vismaz saprotu viņas motīvus).

Es nespēju atslābināties. It īpaši citu cilvēku sabiedrībā. Vienalga, cik labi pazīstamu.

Man patīk vienai kaut kur braukt vilcienā. Tā ir tāda kā trīskārša vientulība, jo apkārt ir daudz cilvēku, kuri izliekas, ka tevis nav. Es gribu uzsūkt vientulību, lai man pietiek ilgākam laikam. Lai man pietiek brīžiem, kad neesmu viena.

Pēc vasaras, kas pārsvarā pavadīta pagrabā, man ir parādījies kaut kas līdzīgs klaustrofobijai - nepanesu atrašanos telpās kā tādās, man vajag debesis, lai vispār varētu paelpot.

Pasniedzēja viņu apsmēja par to, ka mēs esot viņas vecāki - vienkārši tā diena, kad grasījāmies braukt ciemos (es tiešām arī aizbraucu), izrādījās vecāku diena, bet viņas vecāki, pašsaprotams, neatbrauca.

Gribas mest dāvinātos akmeņus sejās un kliegt, lai visi iet ratā.

Gribu, lai viņš brauc atpakaļ.

Gribu gan savaldīties, gan atslābināties reizē, bet tā laikam ir utopija.

Viņa ierosināja izskaidrojumu visiem dāvātajiem akmeņiem (gan Ziemassvētku, gan dzimšanas dienas, gan vārda dienas, utt., utjp.) - visi vienkārši grib, lai es noslīcinos.

Es ceru, ka tas, ko es tikko dzirdēju aiz sava loga, bija pērkons.

Es parasti izvairos savā Cibā pielietot vietniekvārdu "es", lai vismaz pašai būtu sajūta, ka es runāju par vēl ko citu, izņemot sevi, bet sapratu, ka nav jēgas. Es domāju tikai par sevi, un domāt par citiem ir bezjēdzīgi.

Kā jau viņa teica: Egoisms - laba lieta!

Es negribu satikt cilvēkus, no kuriem baidos, un cilvēkus, no kuriem mulstu, bet tam ir divi atrisinājumi - vai nu viņus nesatikt, vai arī nebaidīties un nemulst. Bet tā nebūtu es, ja es nebaidītos un nemulstu (un reizē arī neizliktos, ka tā nemaz nav).

Es tiešām kļūstu visai histēriska, ja atrodos telpās.

Gribu sirdsmieru. Gribu, lai man uzticas.

(Gribu uzticēties?)

Gribu debesis.