Neuzmanīgi nolieku grāmatu uz galda - dators restartējas. Netīšām iesperu pa miskasti - dators restartējas. Šķībi paskatos uz to - dators restartējas. Aizeju prom - dators restartējas.

Man laikam vienkārši gribas vientulību

laikam gribas izkliegt to, ka man gribas vientulību, lai kāds mani meklē un glābj

laikam gribas, lai mani meklē, nevis, lai pati meklēju

savtīgi, zinu

bet gandrīz vienmēr mani meklē tad, kad nevajag

bet kāpēc mani vispār tik maz meklē

ja man pašai kāds ir jāmeklē, tad jūtos nevajadzīga un atkarīga

bet cik labi ir tad, ja mani atrod.

Nevaru īsti izlemt, kas vairāk krīt uz nerviem - dungojoši apsargi, dungojoši pircēji vai dungojoša es.

Laikam uzvedos un domāju kā mazs bērns

uz sevi centrēta pasaules uztvere.

Dungojoši apsargi var novest līdz rozā zilonīšiem.

No vienas puses ļoti gribējās, no otras puses bija ļoti bail. Bet beigu beigās iespītējos un tikai tāpēc, lai pierādītu, ka es arī varu, ne tikai viņa, tomēr iemācījos. Varu lēnītiņām čunčināt pa zemes ceļiem ar otro ātrumu. Baigais fans, gribas vēl. Traumu nav, tikai vienreiz noliku uz sāniem un vairāk nevarēju piecelt.

Otrs pārvietošanās līdzeklis, kura vadību apguvu iepriekšējā dienā, tiek turēts stingrā konspiratoriskā slepenībā. Tam arī ir divi riteņi, bet tas nav velosipēds.

Bet velobraukšanas prasmi pamanījos arī apgreidot - varu kaut kā nebūt pabraukt arī neizmantojot rokas.

Izrādījās, ka līdz jūrai ir sasodīti tuvu. Tā ir auksta un slapja.

Gribu iztērēt visu savu algu par drēbītēm, jupistevirāvis. Vajag taču beidzot izdarīt arī kaut ko normālu.

Lepnums par to, kas ir paveikts, kauns par to, kas vēl nav.

Gribēju atspārdīt vienu cilvēku, bet pa ceļam paslīdēju un nokritu uz pēcpuses, tagad nevaru nosēdēt. Vismaz vienā jomā esmu profesionāla - tizlošanās jomā.

Nekad vairs nevienam neaizdošu nevienu pašu grāmatu. Vismaz nekad vairs pati neierosināšu aizdošanu.

Visādi aizraujoši auskari.

Nezinu, kas notiks.

Toties es nevaru nosarkt kā viņa. Mani laikam vairs nevar tik viegli samulsināt.

Labākā brīvā laika nodarbe - meklēt drukas kļūdas vārdnīcās.

Laikam šogad vēl neesmu ģērbusies vasarīgi.

Suns mēģināja apēst mušmiri.

Darbā mēdz būt arī interesanti:

• Viņa teica Kāpēc jūs esat tik dīvaini? un skumji šūpoja galvu.


• Viņas māte esot teikusi Tādā pārgājienā dosies vai nu ar kādu astoņpadsmitgadīgu, vai nu ar Lindu. Laikam neesmu viņas mātei stāstījusi anekdoti par kaķīti kurš šņāca kā saplīsusi riepa, tad viņa gan tā neteiktu.


• Sapņu tulks nosprieda, ka es kritīšot kaunā, jo atklāsies mana nevainība kādā nodarījumā, bet viņa esot neveiksmīgi iekūlusies mīlestībā, kur viņu sagaida lielas izbailes.


• Kā sūdu piemin, tā sūds atnāk!


• Katru reizi, kad skaitu kasi, sanāk cits skaitlis.


• Ēst ir labi!


• Klotilde aizgāja no darba, vairs nav jābaidās par savu paiku ledusskapī un nav jāšausminās par viņas bikšu krāsu.


• Jums nepatīk mūsu maisiņi?!


• Tā kā derētu kaut ko uzkost...


• Ls 101,80, ļoti svarīga darīšana Vācijas vēstniecībai!


• un daudz daudz visādu citādu sviestu. Un bieži vien ir siermaizītes, salātiņi un jogurts pusdienās.

Dabas muzejs uz mana rakstāmgalda, johaidī.


Ir ļaunāk, nekā šķita - es ne tikai domāju tikai tad, kad runāju, bet arī runāju tikai tad, kad klusēju.

Vēl arī šad tad uzmācas aizdomas par to, vai mani vispār var nosaukt par personu, jo vienīgais, kas mani atšķir no jebkura jūtu/baiļu/vēlmju/untumu sakopojuma, kas ikdienā nodarbojas tikai ar bezjēdzīgu informācijas uzsūkšanu, ir dīvaina humora izjūta un pārspīlēts flegmatisms (un neliela rētiņa uz ceļgala).

Ir bijuši daži pazīstami cilvēki, kuri sākuši man pievērst mazliet par daudz uzmanības. Tieši kripatiņu vairāk kā vajadzētu. Un tad sāku runāt tonnas ar sviestu, kaut vai aizvainojošu, un tad uzmanība pazūd. Vismaz beidzot pati sapratu, kas ir tas, no kā rodas tas sviests, kas tiek ārā.

Un vienmēr, kad esmu gribējusi izdzēsties, vai nu nobrūk nets, vai nu nobrūk Ciba.

Istabā skan maigi histēriska mūzika, gandrīz tumsa, aiz loga circeņi, lasu grāmatu.

Istabā mētājas pāris zīmējumi, gandrīz pabeigti, aiz laika neesamības neiesākti jauni, pērku zīmuļus un krāju atvilknē.

Istabā pie sienas jauna kartiņa, gandrīz mājīgi, aiz gultas aizsviests telefons, klusītēm dungoju noisu.

Istabā smaržo pēc tējas, gandrīz izdzerta, aiz šīs krūzītes gaida nākamā, pinu matos bizītes.

Istabā pie sienas karte, gandrīz pārzināta, aiz kartes malas turpinās bezgalība, domāju par velosipēdu.

Istabā jauna rotaļlietiņa, gandrīz sabiedriska, aiz ausīm mati, baroju tai cepumus.

Istabā garīgs bardaks, gandrīz nemainīgs, aiz domāšanas kukū var palikt, neko nesaprotu.



Gribas, lai kāds pasaka, kas ir jādomā un kā ir jājūtas.

Es it kā zinu, kā ir pareizi, bet daži neuzmanīgi vārdi to var sadragāt.

Vēlme ierakties mīkstajās spēļmantiņās noveda pie tā, ka nopirku dzīvnieciņpenāli jaunajai skolai. Jaunais Lausis.

Vēlme ierakties mīkstajās spēļmantiņās nezūd, ja man saka, lai beidzu justies tik ļoti svarīga darbā-gājēja. Visiem cilvēkiem tā ir ikdiena, tikai man tas esot jāafišē, cik aplam nogurusi un nostrādājusies esmu.

Vēlme ierakties mīkstajās spēļmantiņās nezūd arī tad, ja mani tajās tomēr ierok. Ierok iedomātās spēļmantiņās, toties līdz ausīm. Vienmēr gribas vēl.

Tēja atdziest, un darbs nograuž visu laiku, kas normāli bija paredzēts tikai man pašai.

Nepārtraukti salst. Kur gan palicis mans spēļmantiņādu kažoks, nez.

Bet tā ir mierīgi.

Šķiet, ka apvienot matē tēju ar apelsīnu sulu nav viena no manām labākajām idejām. Varbūt jāmēģina dzert no krūzītes tomēr, jo savādāk vēl var aiz pieraduma mēģināt nokost kokosrieksta gabalu, kad citreiz dzeršu tēju no vispārpieņemtiem traukiem.

Jā, tēja ir labi.

Vakar iekāpu īstās Tūristu Lamatās. Pie bunkura izejas stieple savilkās cilpā ap kāju. Lol. Tagad ir sarkana svītra uz potītes.



Tur bija tumši saulains.

Agnese vienmēr atrod iespēju parunāt par kakām. Vai vismaz iekomentēt drauģu bildēs kaut ko par kakām. Hmm.

Manu darba grafiku ir sastādījuši kaut kādi sadisti. Es vēl ņemšu un pārstrādāšos! :( Kur mana vasara, dodiet man vairāk vasaras!

Nesen beidzot pielīmēju galvu uz dzelzceļa atrastajam lācītim. Piezīmēju arī muti un tagad viņš jau var arī ēst cepumus!

Naktī lauzties pa brikšņiem ar velosipēdu arī izrādījās tīri interesanti.

Tuvākais bunkurs atrodas piecpadsmit minūšu pastaigājiena attālumā no šejienes. Es nu gan labā vietā dzīvoju, wii.

Garo bikšu skaits pēdējo dienu laikā ir trīskāršojies, t. i., palielinājies līdz trīs.

Vēl viena iespēja braukt uz Norvēģiju.

Brālis teica, ka tad, ja daudz raksta emo ierakstus klabē, tad naktī atnāk Lielais Emo.

Cits cilvēks teica, ka tad atnākot Lielais Trīsacainais Gōts, kurš raudot pa visām trīs acīm vienlaicīgi.

Vēl cits cilvēks teica, lai es mazliet arī pasmaidot, savādāk esot sociopāta klabe.

Bet man viss ir tik ļoti kārtībā, ka vairs nav, ko rakstīt, lol. Bet Lielo Emo vai Lielo Trīsacaino Gōtu redzēt ta gribas...

Edit: Jupisrāvis, Lielais Trīsacainais Gots esot sastopams tikai raudot naktī kapsētā. Bet daudz emoierakstu noteikti arī palīdz ^___^

Nepavisam nav daudz cilvēku, ar kuriem atrodoties vienā telpā varu padziedāt līdzi Nin. Pareizāk sakot, ir tikai viena tāda. Paldies.

Radošākās dāvanas, ko saņēmu dzimšanas dienā, bija trīs bruģakmeņi (katrs no sava cilvēka), zeķubikses un tomāts.

Un viens handmade kakla kareklis no cilvēka, kuru esmu satikusi vienu reizi uz īsu brītiņu. Wtf.

Kārtoju istabu. Rakstāmgalda atvilknes ir pilnas ar atmiņām, bet tām vairs nav daudz atlicis.

Kļūšu par cilvēku, uz kuru var arī paļauties.

Kļūšu.

Vakar es ik pa brīdim satiku kādus no maniem pazīstamajiem cilvēkiem, vairākus no tiem, par kuriem biju domājusi, ka gribētu kādreiz saukt par draugiem. Un sapratu, ka sarunas ar viņiem ir sasodīti nogurdinošas, jo viņi vienkārši nemēdz nokāpt no skatuves.

Tie izņēmumi, kas nav nogurdinoši, ir vai nu ļoti labi pazīstami un saprotami, vai nu pavisam nepazīstami.

Tā iet, ja vairāk sarunājas ar cilvēkiem skaipā, nevis reāli. Rakstiski viss šķiet patiesāks.

Un es nevienā brīdī nemēģinu apgalvot, ka pati neesmu uz skatuves. Es tikai tā ceru.

Ja es gribu kāda cilvēka acīs likties nopietna un cienījama, tad mani joki kļūst nežēlīgi.

Brālis paņēma atlikušo labo ūdenspīpes tabaku, kārtīgi sablietēja ķobītī, pārlika foliju pāri tā, ka uz tās ir pamatīga pumpa no pārkrautās tabakas un tāpēc man vairs nav, ko pīpēt. Tā bija tīra ļaunprātība. Nekāda fankluba viņam nebūs.

Uzacis ir praktiski ataugušas, nesūdzos.

Bet čolka būs jāapgriež, jau lien acīs.

Šīsdienas pierakstītākais dialogs:
-Es noklausīšos, kas viņai sakāms, būšu drošsirdīga un pastāstīšu tev skaļi!
-Zinu es tavu drošsirdību...
-Nu?
-Tava drošsirdība ir mīnus viens.

Esmu nostrādājusi veselas... četras dienas, jau pirmajā miru no garlaicības, bet šķiet, ka jau paliek okeiāk. No manis joprojām sanāk ļoti normāla pārdevēja-konsultante.

Ja onlainā nav cilvēku, kuri līdz šim vienmēr ir bijuši onlainā, tad es zinu, ka ir sākusies vasara.

Jauns kolēģis, taisās būt vēl. Darbaspēka trūkums, ja tā padomā, ir aktuāla problēma.

Šīsdienas otrs pierakstītākais dialogs:
-Ja es tagad nomiršu, tad vienmēr var vainot tavu tēju, nevis to dīvaino, balto pulveri, uz kura bija zīmīte "nr 9"
-Ēm, zini... tas, ko tu šobrīd dzer, ir ūdens, nevis tēja.

Šķiet, ka angļu valodas iestājeksāmens bija ok, kaut arī stress pirms mutiskās daļas bija lielāks kā pirms valsts eksāmena. Vienīgi es rakstiskās daļas laikā sapratu, ka manā skolā gramatiku neviens nekad nav mācījis, un tikai tās iestājlietas laikā uzzināju par, piemēram, modālajiem darbības vārdiem angļu valodā. Un vēl šo to. Tas nekas, ka to ikdienā pielietoju, bet tikai tagad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār ir.

Vēl jānoliek matemātika tai pašā skolā un viss būs oki doki.

Varbūt minisvārkus vajag valkāt biežāk, īsti nezinu. Man tie patīk, bet sajūta ir pārāk dīvaina.

Gribu savos plauktos vēl glīšas, mazas kolbiņas un trauciņus ar ķīmiskajiem elementiem iekšā. Tas nekas, ka no ķīmijas neko nejēdzu.

Viņa gan sajēdz no ķīmijas, un viņa teica, ka uztaisīs ko lillā, un uztaisīja arī.

Mēs esam vandāles! Ķīmiskās vandāles! Nu labi, es tikai fotografēju...

Pamestas vietas ir labas. It īpaši vienatnē. Kompānijā arī ir ok, bet nelielā kompānijā.

Situācija mājās ir tik dīvaina, ka jāsāk prātot par manas mātes veselā saprāta klātbūtni.

Vēl desmit dienu un mans vecums būs jau puslīdz pieklājīgs.

Angļu valodā desmit
Latviešu valodā deviņi
Vēsturē deviņi
Dabaszinībās astoņi
Sportā septiņi
Matemātikā seši

Biku kauns par matemātiku, bet vienmēr varu sevi attaisnot, sakot, ka galīgi neesmu matemātiski domājošs cilvēks. Ja neskaita to, tad labāk īsti vairs laikam nevar būt.

Iekšā arī viss ir silti un saulaini.

Tagad man ir pāris stundas laika, lai izdomātu, ko īsti vilkt uz izlaidumu. Visu daru laicīgi, jājā.

Beidzot saprotu, kāpēc tad, kad biju maziņa, man teica, ka nekādā gadījumā nedrīkstu braukt ar TO karuseli. Un arī to, kāpēc cilvēki no tā ārā nāca nevis smejoties, bet labākajā gadījumā atviegloti smaidot. Izklaidītes ar gravitācijiņu un kunģīšiem.

Hospitāļu iela izskatījās pēc jaukiem un draudzīgiem nūģiem, tas bija forši. Izklausījās, toties, kinda stilīgi. Citi spēlētāji arī.

Pavadīju nedaudz laika ar paziņu paziņām, kas izraisīja spēcīgas, bet nesaprotamas antipātijas, bet vēlāk pieleca - man nepatīk cilvēki, ar kuriem kopā jūtos kā uz skatuves. Viņas nonstopā kaut ko tēloja. Un tas, ko viņas tēloja, bija kaut kas neizturami vulgārs un riebīgs. Nu ok, saprotu, ka tā bija "veselīga ironija" par vulgaritātes tēmu, bet tas sanāca laikam nedaudz pārāk pārliecinoši.

Nu labi, mana humora izjūta nedarbojas tādā virzienā, šķiet.

Bija dažas jaukas un mierīgas sarunas, kuru laikā sarunu dalībnieces izdomāja pašas savas domas līdz galam un guva kaut kādu skaidrību sev. Tikai mans priekšstats par viņas domu tēmu var gadīties maldinošs, jo viena no lietām, kas man neizmērojami padodas, ir pārprast nepateiktās lietas.

Ļoti sen nebiju ēdusi cukurvati.

Ak jā. Manas istabas logs.

Beidzot kaut kas notiek savādāk. Nu jā, nav noticis nekas labs, bet pārmaiņa kā tāda ir uzmundrinoša. Šķiet, ka tas varētu izraut no apburtās lejupejošās spirāles.

Ķīmijas skolotāja mani paslavēja par astotnieku dabaszinību ieskaitē un teica, ka tad, ja es mācītos, vispār būtu ģēnijs! Un mana ķīmijas skolotāja ir viens no tiem cilvēkiem, kam vienmēr ir taisnība ^^

Brālis taisa makro ar beigtiem kukaiņiem un man tagad ir mazliet bail aiztikt to fotoaparātu.

Agnese, nejauķe tāda, brauc uz Krimu, un neņem mani līdzi. Atriebšos!

Matemātikas eksāmena lielākā daļa bija ģeometrija - kas par daudz, tas par skādi. Ja nebūtu mācījusies tikai un vienīgi algebru, tad varbūt nedusmotos uz sevi.

Ēdmaņa, no kuras man ir alerģija, man garšo divtik.

Man uzdāvināja saulīti. Mazu, jauku skaipsaulīti.

Kāpēc gan cilvēkiem ir jābūt tādiem idiotiem? Vai tiešām ar manu idiotismu jau nav izsmelts pasaules stulbuma kauss?

Es atklāju lieliskas zāles pret iesnām. Vajag tikai beigt raudāt un iesnas momentā pāriet.

Neeju un tik ātri arī neiešu gulēt, jo ārprātīgi, ārprātīgi, ārprātīgi negribu atkal paātrināt nākamās dienas pienākšanu. Es negribu vēl vienu tādu dienu. Man jau pietiek, es gribu savādākas dienas. Savādākas dienas kā līdz šim. Savādākas kā visu pēdējo gadu. Jebkādas, tikai ne tādas.

Saplūcu pāris neaizmirstulītes un ieliku ūdens krūzē uz sava rakstāmgalda. Pati sev uzdāvināju savus mīļākos ziedus, jo neviens, izņemot mani, nenodarbojas ar tādām bezjēdzīgām banalitātēm.

Dažreiz vēlos pamosties morgā, dažreiz vēlos pamosties formalīnā, dažreiz vēlos sadegt, dažreiz vēlos pievērst uzmanību, dažreiz vēlos noslēpties tālu jo tālu, dažreiz vēlos ziedus, dažreiz vēlos būt cits cilvēks citā vietā un citā laikā, dažreiz vēlos mugurkaulu un gribasspēku, bet citu vēlmju man parasti nav.

Dažreiz es vēlos arī spēcīgu zaļo tēju.

Dažreiz es vēlos arī lielo load game.

Visi ir tik acīgi un tik akli.

Man angļu valodas ieskaitē ir 100 punktu no 100 iespējamajiem! ^_______^

Varbūt man nav uzacu, toties man ir kaut kas trīskārt krutāks... man ir čolka!

Ja klases audzinātāja man izsaka komplimentus par rotaslietu izvēli, tad tas ir drošs rādītājs, ka esmu pārspīlējusi ar puķainām krellēm.

Sajūta, ka nekur šodien vairs nav īsti jādodas, ir kļuvusi par kaut ko tik ļoti retu, ka tagad īsti nezinu, ko mājās darīt. Pirms pāris mēnešiem šāda situācija bija ikdiena, bet tagad es vairāk laika pavadu kaut kur ārpus mājām nekā mājās. Eu, bet man te patīk. Varbūt būtu laiks atsākt uzturēšanos šeit?

Onlainā nekad nav to cilvēku, ar kuriem es gribu runāt. Ja ir onlainā, tad nozūd. Vai arī es pati nozūdu. Damn. Un pāriet uz analogām sarunām ar tām personām - nu nē!

Rakstīt smagas vēstules ir smagi. Un kas tā vispār par dīvainību - kad runa sākas par kaut ko biku personiskāku nekā parasti, pāriet uz šķietami neitrālāko angļu valodu? Mana sviestainā paaudze.

Pagāja gandrīz nedēļa, bet latviešu valodas eksāmenus beidzot tomēr izlaboja. Deviņi. Lūzt ir idiotiskākais darbības vārds, kāds tikai latviešu valodā vispār ir. Nu jā, un vēl kaut kādas stulbumkļūdas. Tad jau redzēs, kā gājis angļu valodā un kā vēl ies citur.

Lapiņas ar randomīgajiem pierakstiem krājas un krājas. Kādudien būs jāsašķiro un jāpārraksta kladē. Tajās lapiņās ir viss kas, sākot ar no konteksta izrautiem dziesmu tekstu fragmentiem, beidzot ar no konteksta izrautiem sarunu fragmentiem. Kad palikšu veca jo veca, apkopošu to visu grāmatā, izdošu un pārdošu par bargu naudu!

Melot ir grūti un riebīgi, teikt patiesību - arī.

Jo lielāka netīrība, jo cmukāk:


Man garšo matē tēja.

Jūrā ir silts ūdens.

Sāp acis.

Es ir ļoti, ļoti kruta, jo manam ļoti, ļoti ir angīna. Un sola virs 30 grādiem pēc pāris dienām. Mans talants saslimt īstajā gadalaikā ir neaprakstāmi neaprakstāms.