[13:47:01] Saulstars says: man patīk
[13:47:13] °,,° says: fui, kāda gaume
[13:47:19] Saulstars says: klusu
[13:47:33] °,,° says: tā ir kaut kāda dauzīšana pa sliedēm ar āmuru nevis mūzika
[13:47:38] °,,° says: un vispār nav dziedāšanas
[13:47:54] °,,° says: vismaz tur būtu varējis būt gunārs kalniņš vai lauris reiniks
[13:47:58] °,,° says: tad būtu mazliet okeiāk

Ja novāc šūpuļtīklu, tad manā istabā pilnīgi pietiek sēdvietu arī sešiem cilvēkiem, kaut arī mana dzīvojamā platība ir maziņa. Un pietiktu vietas vēl dažiem ļautiņiem, ja visi draudzīgi uzvestos.

Un beidzot pie mana linoleja kaut kas ir piededzis.

Es jūtos priecīga un ļoti, ļoti nogurusi. Varbūt kādreiz, kādreiz, kādreiz, kad mani nervi būs atslābuši un nejutīšos kā ižžņaugta lupata, palikšu atkal mierīga un neizgāzīšu pilnīgā randomā naidu un cinismu uz pasvešiem cilvēkiem, kas saista, bet biedē. Tāli cilvēki. Un neko ļaunu nav nodarījuši. Bet es vienkārši vairs nevaru attiekties normāli, zinot to, ka pilnīgi neko nezinu par viņiem. Agrāk man ar to problēmu nebija, bet ceru, ka drīz pāries.

Un ja reiz Sarkano Zvaigzni jauc nost, tad jāiet pēdējā tūrisma pārgājienā ar fotoaparātu. Pārsteidzoši, bet vienmēr atrodas kāds, kas tur vēl nav bijis. Bet, ja tā padomā, tad tie, kas jau ir tur bijuši, parasti labprāt tur atgriežas... Kā visās tamlīdzīgās vietās. Jaukās vietās.

Pāris nedēļas ar matemātikas mācīšanos noveda pie nožēlojama 31 punkta no 69 iespējamajiem. Effing pinķerīgi uzdevumi :) Toties Valsts eksāmeni tagad liekas kā sviestmaize.

Vienīgais, kam man pietiek enerģijas, ir kādam sūdzēties skaipā par to, cik ļoti man ir slinkums kaut ko darīt. Es pat neaizeju līdz virtuvei uzvārīt tēju. Jā, vēl man enerģijas pietiek, lai rakstītu klabi, jo tā ir viena no pilnīgi bezjēdzīgajām, bet patīkamajām lietām, kas neprasa piepūli. Randomā rakstīt kaut ko. Es varētu šādi randomā rakstīt mājasdarbus, tas būtu lieliski.

Man patīk krāsainas zeķubikses, tāpēc es tagad valkāšu krāsainas zeķubikses. Zaļas. Salātzaļas un haki zaļas. Par to man noteikti ir jāuzraksta savā Cibā. Tas ir ļoti svarīgs fakts manā dzīvē.

Es tā arī neesmu bijusi vienīgajā vietā, par kuru man ir teikts, ka tur varētu meklēt salātzaļas 2,5m apavu šņores - tirgū. Jo man nepatīk atrasties tirgos. Bet, ja vēl kādu laiku nostaigāšu ar dzeltenām, tad saņemšos un vēl arī tiešām aiziešu, āpāc.

Bezjēdzīgs Cibas ieraksts ir tapis! Behold!

Mans mobilais telefons izrādījās ļoti sienu-izturīgs. Vai arī manas sienas izrādījās ļoti telefon-saudzīgas, nevar saprast.

Ļoti, ļoti, ļoti ienīstu telefonus, ienīstu no visas sirds un no manas paseklās būtības pašām dziļākajām dzelmēm. Velnišķīgākais izgudrojums, kāds vien vispār ir izgudrots. Kāpēc cilvēki nevarētu iztikt tikai ar pastu? Kas vainas rakstīšanai?

Nepatīkami, ka no sava aparāta nevaru tikt vaļā. Tagad jau sarunu laikā to turu ar tikai diviem pirkstiem un nepiespiežu pie auss, bet vēl pēc kāda laika tam vispār nepieskaršos bez gumijas cimdiem. Fui pē. Bet vienkārši izslēgt un nolikt atvilknē - nedrīkst.

Varbūt pie šī mana naida (un parasti neko nemēdzu ienīst, vispār esmu pilnīga un nelabojama mieramika - ar šo izņēmumu) var vainot to cilvēku, kas ir otrs sarunas dalībnieks. Vienīgais cilvēks, kurš var mani iepriecināt, uzmundrināt, saniknot vai saraudināt ātrāk kā minūtes laikā. Un vispār vienīgais cilvēks, kurš var mani iepriecināt vai sadusmot. Kretīns tāds.

Edit: Ja tā padomā, tad citi cilvēki arī var mani iepriecināt. Bet sadusmot... ne-e.

Bērni, neslēdziet derības. Paliksiet vēl bez uzacīm!

Pietiek vienam nenozīmīgam un tikpat kā nepazīstamam cilvēkam pateikt "bļaģ, tu mani besī," lai es sāktu uz visiem, kas kādreiz uz mani ir kaut ar nedaudz šķību aci noblenzuši, skatīties bezmaz vai ar aizvainojuma un izmisuma asarām acīs. Lol, stulbā es, kad beidzot es sākšu mācīties no citu cilvēku kļūdām un neņemt tādas lietas galvā.

"Tavā istabā ir pārāk bohēmiska atmosfēra, lai mācītos matemātiku," teica ciemos atnākusī Agnese, ievilka vēl vienu ūdenspīpes dūmu un turpināja skatīties Zaķīšu pirtiņu.

Vienīgais, kas man nepatīk manā auskarcaurumu daudzumā ir tas, ka vairs nevaru ielikt auskarus bez spoguļa.

Šodien cepīšos izmantoju citu majonēzi - sanāca pilnīgi savādāk kā iepriekš. Bet arī gardīgi.

Es neprotu palīdzēt cilvēkiem - pat ar savām domāšanas un attieksmes problēmiņām netieku īsti galā, kā lai es dodu padomus vēl kādam? Ko vispār var pateikt cilvēkam, kas ir kļuvis depresīvs un jūtas nevajadzīgs? Es varu no tīras sirds pateikt, ka tās ir pilnīgas muļķības, pat atrast tam diezgan sakarīgus argumentus (kaut arī subjektīvus - jo, loģiski, nevaru zināt visu situāciju un runāju tikai no sava redzespunkta), bet šis ir tas gadījums, kad argumentācija šmargumentācija neko īsti nedod. Nepārliecina. Vienkārši jāturas blakus un jāgaida, kad pāries?

Slinkums vārīt tēju, pēdējās dienās dzeru tikai ūdentiņu.

Varētu teikt, ka nemieru vairāk vai mazāk noreducēju ar pastiprinātu matemātikas mācīšanos. Izrādījās patiesi aizraujoša nodarbe, tikai radās jautājums, ko es visus līdzšinējos pamatskolas gadus esmu darījusi matemātikas stundās, jo bastot matemātiku tā kā nemēdzu.



Pie jūras bija drausmīgi auksts.

Sarunas (ar) citiem, tēja prātam, saldumi fiziskajai labsajūtai un matemātika sirdsmieram - mana kombinācija perfektai skolnieces idillei.

Reālais variants
A: Kāpēc tu šodien esi tik enerģiska?
B: Es vienmēr tāda esmu!

Iedomu variants
A: Kāpēc tu šodien esi tik enerģiska?
B: Es tādējādi sevi piespiežu būt priecīgai.

Ieradums pārskatīt kaut kādas no sarunām galvā aizķērušās frāzes un dialogu fragmentus un izlabot savā prātā. Iedomāties, ko es būtu varējusi pateikt labāk, patiesāk un nopietnāk. Dažreiz es to daru, pirms vēl ir izteikts reālais variants, bet es tomēr parasti izvēlos neitrālo un neizteiksmīgo - gribas, lai mani saprot, bet ir bail, ka iepazīs.

Nolēmu veikt eksperimentu - kas notiks, ja es nevienam nerakstīšu skaipā un nezvanīšu. Mana hipotēze - nenotiks pilnīgi nekas.

Šovakar man ir zvanījis viens cilvēks, tātad hipotēze jau ir nepareiza.

Paliek mierīgāk. Es gribu tikai un vienīgi mieru, un tiešām paliek nedaudz mierīgāk. Vajag padzert zaļo tēju, paēst cepīšus un paklausīties jauku noisu.

Pamodos ar sāpošu kaklu. Atkal.

Cepīšu labākā sastāvdaļa, kāda vien vispār var būt, ir majonēze. Man garšo, visiem garšo.

Atradu mājās piecas melnas sveces. Kūfīgi!

Patiesībā melnās sveces ir sešas, bet man kaut kā nevelk taisīt sešstūrainu zvaigzni no tām. Turpināšu izlikties, ka ir piecas.

Atkal pastaigājos ar fotoaparātu rokās.

Kā izrādās, man vajadzēja sešus gadus, lai atklātu visādas jaukas ēkas pavisam netālu no manām mājām.


Man patīk klausīties sevī.

Tikko atradu rakstāmgalda atvilknē sviestmaizi.

Tas ir riebīgi, ja nets bremzē.

Tas ir riebīgi, ja mazpazīstami cilvēki sāk likties nepieciešami.

Tas ir riebīgi, ja gribas pasūtīt labi tālu aprakties pazīstamus cilvēkus.

Tas ir riebīgi, ka nekam īsti nepietiek laika.

Statīvos ir spēks, pat maziņos.

Velnsparāvis, dritvaikociņ, bitītmatos, katavumāti, deviņipērkoni, EJKATURATĀBEIDZOT! Komandarīt, komandarīt, komandarīt?

Skola itin drīz jau būs beigusies, bet es vēl nezinu, kur iet tālāk. Izceļos tādos garlaicīgos un nekam nederīgos priekšmetos kā angļu valoda un latviešu valoda. Pārējie arī ir vairāk vai mazāk oki doki, tikai ne īpaši draudzējos ar ķīmiju, fiziku un matemātiku. Pabeidzu Rīgas Mākslas Skolu, esmu draudzīga ar papīru un zīmuļiem, atsevišķos diennakts laikos arī ar akvareļiem, kā arī ar fotoaparātu. Skatos anime, skatos filmas, klausos mūziku, pļāpāju par neko, luņoju un luņojos profesionālā līmenī pēc pieprasījuma un arī aiz slinkuma. Bet ko tālāk? Kādas vidusskolas? Arodskolas? Varbūt vienkārši aizbēgt no mājām un sākt dzerstīties apkārt, lai nebūtu nekas tāds jādara?

• Rozentāļi var iet dillēs, tie atrodas ellē ratā Pārdaugavā, un iestājeksāmenos ir arī gleznošana ar eļļu vai akrilu.


• Angļu Ģimnāzija šķiet ok, tikai arī atrodas ellē ratā Pārdaugavā.


• Kultūru vidusskola arī it kā ir laba skola, bet, ja es gribu mācīties japāņu valodu, tad vienkārši iešu uz kursiem. Ellē ratā Sarkandaugavā. Bet jauki izvēles priekšmeti.


• Dizaina un Mākslas vidusskola šķiet ok, tikai neviena no programmām nevilina tik ļoti, lai brauktu katru dienu ellē ratā Kātorajonusauc. Centrsarstulbutransportu-rajons. Un ko vispār var iesākt ar tādu izglītību? Iet ratā? Nē, es negribu tik agri nolemt, ko es visu atlikušo mūžu darīšu.


• Pirmajā Ģimnāzijā iet pazīstami cilvēki, labprāt mācītos starptautiskā bakalaurāta klasē, tikai nu nekādi nenolikšu matemātikas iestājeksāmenu tik labi, lai vispār varētu tikt iekšā. Ellē ratā Centrā, toties jābrauc normāli ar tikai vienu transportu.


• Teikas vidusskola. Piekāst visu un pasludināt, ka slinkums valda - mācīties pie mājām kaut kādu parastu, garlaicīgu standarta mācību programmu. Es varu labāk, es tiešām varu, sasodīts.


• Rīgas 45. vidusskola. Ziniet - nē, ar pāris gadiem pietiek. Man te nav ko ķert.

Lūdzu ieteikumus un padomus. Man ir panika, kura aug jau no gada sākuma. Augtin aug. Es pat varētu braukt ellē ratā nezinkur katru rītu un tad atpakaļ, ja tikai es zinātu, ka tas man būs noderīgi.

Šodien atklāju vazāšanās-pa-māju-ar-basām-kājām sezonu. Tas ir, pavasari.

Vecaimammai ir vārdadiena, ciemos brauc viņas māsa un viena draudzene. Trokšņaini.

Cilvēki ir mulsinoši. Viņi ir tīši vai netīši izveidojuši savus mazos pazīšanās aplīšus un tas mani atkal mulsina. Pēdējoreiz ar kaut ko tādu tik izteiktā formā un tik uzkrītoši sastapos pirms kādiem diviem gadiem - alku iekļūt tajā aplītī kā viens no viņiem. Toreiz sastapos ar draudzīgu mūra sienu, kas, kaut arī draudzīga, nelaida nekur tālāk. Tagad pati esmu mazā mazītiņā aplītī, kas vienā galā pārklājas ar citu apli - tādu palielāku. Un tajā zāle ir zaļa un debesis zilas. Un šoreiz es, pirms nolemt par tā aplīša iztraucēšanu vai neiztraucēšanu, gribu saprast, vai man to maz vajag. Droši vien jau vajadzības nav pilnīgi nekādas, bet tomēr gribas.

Jebkurš cilvēks, kam ir lielāks gribasspēks nekā man, teiktu, ka katram jāveido savs cilvēku aplis.

Tēja ir garšīga.

Ēst ir labi.

Man šodien uzbruka ar noasinātu zīmuli. Tagad celī ir neliels grafīta gabaliņš, kuru pēc pusotras stundas ar pacietīgu skalpelēšanu nekādi nevarēju izdabūt ārā. Padevos un uzlīmēju plāksteri :) Gan mamma zinās, kā likvidēt episkas zīmuļkaujas sekas.

Es zīmēju. Varbūt skečbuks drīz jau būs gana piepildīts, lai varētu kādam arī rādīt. Vai skenēt. Vismaz rokas neatrofējas no nekustināšanas.

Kārtējo reizi vārtoties mājās ar kaklasāpēm, atkal ieinstalēju Arcanum. Pirmā datorspēle, kuru savā mūžā spēlēju un izgāju, un joprojām mīļākā. Laikam esmu izgājusi kādas četras reizes, parasti ar aptuveni gada intervālu. Un nesen palasīju kaut kādu ar spēli saistītu forumu un atklāju, ka tas nenormāli vecais (priekš mūsdienu standartiem) gabals tiek aktīvi spēlēts arī šobaltdien - un arī lielākoties cilvēki pie Arcanum atgriežas vismaz reizi gadā. Jebkurā gadījumā - lielisks. Iesaku visiem. Neesmu manījusi foršāku sižetu un gameplayu.

Savu problēmu ar izglītību atrisināšu diezgan vienkārši - nāk projektu nedēļa, un kāda gan vēl varētu būt lietderīgāka tēma pamatskolas beidzējiem, ja ne iespējamās mācību iestādes un vidusskolas, kurās var iestāties pēc devītās klases? Līdz šim vilcinājos meklēt informāciju, jo nezināju, no kurienes sākt, bet tagad es varēšu nezināt, no kurienes sākt kopā ar vēl trim klasesbiedriem :3 Es esmu viltīga. Un galvenais - klases audzinātāja arī ir sajūsmā par tēmu. Rīt došos uz Ķīpsalu, uz to kāviņusauc Skolu 2007. Informācija valda.

Ak jā - gada komentārs par manu izskatu. Man esot sievišķīgi kērzi.

Es negāju uz stīgu kvinteta koncertu klausīties kaut kādu Intaru Busuli. Tas bija ļoti pasākumu-maitājoši. Bet kamēr nebija tā luņa, tikmēr es iefanoju par koncertu pamatīgi. Vienīgi liela daļa no viņu spēlētajiem skaņdarbiem bija tādi... haotiski. Sākas tā, turpinās kaut kā pilnīgi savādāk, beidzas vēl savādāk. Bet tā bija forši.

Sāp kakls un arī spranda. Nāk miegs. Mamma pamasēja sprandu un iezieķēja ar sildošu krēmu, uzvārīja rīklei tēju, bet tagad man pašai jāsaņemas, lai aizietu gulēt.

Dažās vietās uz pirkstiem ir biezāka āda nekā citur - laikam kaut kā dīvaini šņorēju apavus.

Man patīk košas krāsiņas pēdējā laikā.

Un priecīgus tos jokainos svētkus visiem. Es apsveicu arī sevi pie reizes.

Sestdien biju uz Ievas kāzām, un, kā vienmēr man gadās ar šādiem pasākumiem, es to uzzinu tajā dienā, kad tas notiek. Un atkal eju uz kāzām ar šņorzābakiem :3 Bet, kā Ievas pašas māte izteicās, "viņi abi izskatās laimīgi kā sivēni".

Rakstāmgalds vienmēr ir smilšains. Tā ir vieglāk aut kājas.

Šī gada latviešu valodas un literatūras olimpiāde izrādījās pilnīgi jocīga. Man nav nekas iebilstams pret lielāko daļu no uzdevumiem, bet kāda velna pēc lai es sekotu līdzi tādam sviestam kā Eiropas valodu diena, Spēlmaņu nakts, kaut kādi 2006. gadā apbalvotie labākie dzejnieki un aktieri? Kāds tam visam ir sakars ar latviešu valodu un literatūru? Laikam tika pārbaudīts tas, cik ļoti es sekoju līdzi pasākumiem, kas mani vienkārši neinteresē. Nūģīguma tests, velns parāvis.

Nedaudz mazāk kā nedēļas laikā pa darbadienām izlasīju 338 Naruto mangas nodaļas. Un tas viss par spīti tam, ka biju sev nosolījusies nelikties ne zinis par Naruto kā tādu - vienkārši tāpēc. Nu, kāda velna pēc lai es lasītu/skatītos kaut kādu shounen mangu/animi, kā fani pārsvarā ir nesakarīgi tirliņi? Vismaz lielākā daļa no netīšām netā sastaptajiem neatstāj nekādu labo iespaidu. Bet sāku lasīt... un izrādījās itin aizraujoši. Pat pārāk aizraujoši. Es tagad pat nezinu, vai es to aizmirsīšu uzreiz vai pēc nedēļas.

Ciest nevaru skatīties kaut kādas sērijas, kuras vēl tikai iznāk. Ļoti besī noskatīties, piemēram, 15 sērijas un pēc tam mēģināt katru nedēļu atcerēties, kam šonedēļ ir jāvelk nākamā epizode. Jātaisa īpaša lappuse plānotājā, kur to atzīmēt. Eu, tā patiesībā nav nemaz tik peļama doma!

Vakar mamma atlidoja atpakaļ no "komandējuma" Glāzgovā. Izskatās jau vairāk, ka viņa kopā ar vietnieci aizbrauca iepirkties :3 Man tagad ir jaukas tupelītes, jokainās piegulošās pusgarās bikses, kuras velk pie svārkiem, tādas pat jokainas pusgaras zeķubikses, žaketīte un jokains sarafānkrekliņš, kurā es izskatos pēc grūtnieces. Un beidzot ir šī gada kalendārs pie sienas. Karību jūras pirātu oficiālais vai kā tur nu bija. Ar Depu! /swoons/

Pirms nedēļas redzēju kaķi, kuru tā saimnieks regulāri ievieto ledusskapja saldētavā. Pārsvarā tad, kad kāds ir atnācis pie kaķa ciemos. Izturīgs zvēriņš. Viņa vārds ir Slīkonis.

Beidzot esmu noskatījusies visas trīs Penn&Teller sezonas līdz beigām ^____^ jūtos apmierināta un izglītota. Viņiem ir veselīga humora izjūta.

Esmu apņēmusies mācīties. Jau visu nedēļu. Un apņemos apņemties mācīties un apņemos mācīties vēl vismaz mēnesi. Vismaz. Lūdzu, turiet mani pie vārda. Es to rakstu tāpēc, lai tādā gadījumā, kad mācīšanos esmu metusi pie malas, mani pārņemtu vairāk kauna - jo kā ne kā par savu apņemšanos būšu pat ierakstījusi klabē.

Šovakar ar Agnesi bijām uz Hamletu. Jauki, bet man liekas, ka pagājušoreiz, kad es biju, bija labāk. Viens aktieris likās vispār ne savā vietā, nesaprotu, kā viņš vispār nonāca līdz finālam un ko tur darīja. Bet nu ko - tāpat jau būs jāiet vēl. Šādas žokļa sāpes ir patīkamas.

No vienas puses - jauki pavadīta diena, no otras puses... ja neskaita Ziemassvētkus, tad šodien esmu iztērējusi tik naudas, cik normāli iztērēju kāda mēneša laikā. Nu jā, es daudz naudu netērēju, man vienkārši patīk, ja man tā ir sakrājusies tā, lai varētu to izmantot tad, kad tiešām gribas un vajag. Cik ļoti es šodien gribēju to džemperīti? Parasti es taču pati drēbes nepērku. Pareizāk sakot - pati nepērku nekad. Tad vēl kino biļete, muzeja fotografēšanas atļauja, pusdienas, un tā tālāk.

Principā sanāk tā - tas, ka es šo pirmssvētku periodu noslimoju un nestrādāju, izjauca manas vienkāršās ekonomikas balansu. Līdz šim man bija vienkārši bankas konts, kurā ir iekrājusies čupa ar naudiņu no strādāšanas periodiem un katru mēnesi nedaudz "kabatas naudas". It kā nekas daudz, bet neko vairāk man nevajadzēja un visu laiku naudiņa ļoti lēnām sīka un sīka, kamēr - opā! - jau arī bija laiks piepalīdzēt veikalā. Un atkal ir tik, cik sākumā. Bet tagad man sanāk gaidīt līdz vasarai?

Es te domāju par saviem triviālajiem izdevumiem, bet kā visu ko tādu saskaņo mana māte? Visi remonti, pārtika un tā tālāk? Es sajuktu prātā. Bet varbūt līdz tam ir vienkārši jāizaug.


Ak jā - šodien ieeju pie mammas darbā, redzu izliktus čupiņās kaut kādus katalodziņus, virs čupiņām ir aptuveni šāds uzraksts: 2006. gada vispirktāko grāmatu katalogs PA BRĪVU! Un kā-es-rēcu. Jūs iedomāties nevarat kā es rēcu. Atradies grāmatu veikals. Dārzeņus tirgojot tādu kļūdu varētu pieļaut, bet grāmatu veikalā tas nešķiet mazliet... nevietā?