Es jūtos priecīga un ļoti, ļoti nogurusi. Varbūt kādreiz, kādreiz, kādreiz, kad mani nervi būs atslābuši un nejutīšos kā ižžņaugta lupata, palikšu atkal mierīga un neizgāzīšu pilnīgā randomā naidu un cinismu uz pasvešiem cilvēkiem, kas saista, bet biedē. Tāli cilvēki. Un neko ļaunu nav nodarījuši. Bet es vienkārši vairs nevaru attiekties normāli, zinot to, ka pilnīgi neko nezinu par viņiem. Agrāk man ar to problēmu nebija, bet ceru, ka drīz pāries.

Un ja reiz Sarkano Zvaigzni jauc nost, tad jāiet pēdējā tūrisma pārgājienā ar fotoaparātu. Pārsteidzoši, bet vienmēr atrodas kāds, kas tur vēl nav bijis. Bet, ja tā padomā, tad tie, kas jau ir tur bijuši, parasti labprāt tur atgriežas... Kā visās tamlīdzīgās vietās. Jaukās vietās.

Pāris nedēļas ar matemātikas mācīšanos noveda pie nožēlojama 31 punkta no 69 iespējamajiem. Effing pinķerīgi uzdevumi :) Toties Valsts eksāmeni tagad liekas kā sviestmaize.

Vienīgais, kam man pietiek enerģijas, ir kādam sūdzēties skaipā par to, cik ļoti man ir slinkums kaut ko darīt. Es pat neaizeju līdz virtuvei uzvārīt tēju. Jā, vēl man enerģijas pietiek, lai rakstītu klabi, jo tā ir viena no pilnīgi bezjēdzīgajām, bet patīkamajām lietām, kas neprasa piepūli. Randomā rakstīt kaut ko. Es varētu šādi randomā rakstīt mājasdarbus, tas būtu lieliski.

Man patīk krāsainas zeķubikses, tāpēc es tagad valkāšu krāsainas zeķubikses. Zaļas. Salātzaļas un haki zaļas. Par to man noteikti ir jāuzraksta savā Cibā. Tas ir ļoti svarīgs fakts manā dzīvē.

Es tā arī neesmu bijusi vienīgajā vietā, par kuru man ir teikts, ka tur varētu meklēt salātzaļas 2,5m apavu šņores - tirgū. Jo man nepatīk atrasties tirgos. Bet, ja vēl kādu laiku nostaigāšu ar dzeltenām, tad saņemšos un vēl arī tiešām aiziešu, āpāc.

Bezjēdzīgs Cibas ieraksts ir tapis! Behold!