Brālis ienāca manā istabā un uzspridzināja kaut kādu plaukšķeni. Visa grīda nobērta ar maziem krāsainiem papīriņiem.

Agnese nogāza ūdenspīpes ogli uz mana paklāja. Rakstāmgalds joprojām ir ar pelniem, bet uz paklāja tagad būs viens tīrāks pleķis.

Tagad remonts ir nonācis līdz virtuvei. Manā istabā ir netīrās veļas kaste un kartupeļu grozs, nekam citam vietas nav.

Piemājas Promodā ir izpārdošana, jāpielauž mammu aiziet un kopā jāiegādājas vēl kāds jauks un jokains apģērba gabals.

Izrādās, ka šis ir īstais gadalaiks riteņbraukšanai. Fantastīga sajūta ar vējeli matos braukājot pa tukšu un tumšu Mežparku.

Visu laiku gribu kaut kur uzrakstīt "un tā nu es čāpoju pa ietvi, astei plīvojot soļu ritmā." Izklausītos smieklīgi, ja vien man nebūtu astes.

Uz pieres šķiļas radziņi. Laikam jāsāk lietot kādi sejas losjoni.

Ļoti lēnām lasu krieviski. Ļoti, ļoti lēnām. Lukjaņenko citas fantasy grāmatas ("citas" nozīmē "ne no Sardzēm") izrādījās dikti labas.

Man prasa padomus forumu lomu spēļu spēlēšanā. Palīdzu kā māku, bet pēdējoreiz pati esmu piedalījusies pirms gada vai pat visiem diviem. Bet gribas... Bet slinkums.

Ja pie anime apraksta žanrā ir rakstīts "dementia", tad gandrīz vienmēr man tā patiks. Bet vai pie žanra var rakstīt arī vārdu "ambient"? Jo "dementia", kuru skatos pašlaik, drīzāk gribētu raksturot ar vārdu "ambient", bet nekad neesmu redzējusi to pielietotu attiecībā uz jebkāda veida vizuālu mākslu.

Henna uz roķeles nākamajā dienā pēc ražošanas:

Tagad jau gandrīz izdzisusi. Laikam daudz plunčājos.

Čāpojām ar mammu no Agneses mājvietas uz auto, sanāk braukt lejā ar liftu - māja nav pavisam pabeigta, liftā spoguļi ir aizklāti ar kartonu un putuplastu. Un tam putuplastam ir tādi smieklīgi zirņa izmēra graudi, nevis tādi maziņi, un es sāku jau aiz paraduma knibināt malu. Un mamma ar saviem manikirētajiem nagiem absolūti normāli arī sāk knibināt putuplasta malu. Looks like she had fun.

Sarunājām iet uz Hamletu. Beidzot atradu brīdi, kad gribas.

Neaprakstāmi spēcīga vēlme zīmēt, tā ir krājusies un krājusies jau vairākus mēnešus, bet tā arī nav sanācis to izlikt uz papīra. Esmu vienīgi kaut ko mazliet ķellējusies skolā un mazlietiņ ar planšeti, bet tā vien sāk šķist, ka šo pus-mazohistisko tieksmi varu apmierināt tikai ar A2 formāta uzstādījumu zīmēšanu. Tā ir neatšķaidīta bauda.

Bet ja nopietni, tad joprojām neesmu atmetusi savu plānu iemācīties zīmēt cilvēkus. Viena lieta ir tad, ja ir modelis, bet mans mērķis ir iemācīties to varēt arī neredzot paraugu. Pagaidām sanāk nožēlojami. Ienīstu cilvēkus. Bet gribu gribu gribu gribu gribu tomēr mācēt.

As they say - practice makes perfect.

Šīgada Ziemassvētku/Jaunāgada balle bija krietni vien interesantāka nekā pērn. Ierēcu par vārdu salikumu "Karību jūras ūdenspīpes", ēdu garšīgus saldos ēdienus lielā vairumā, ieguvu hennu uz savas alkatīgās ķetnas un pārpīpējos "Karību jūras ūdenspīpi" tā, ka pēc tam galva sprāga pušu. Dūmu detektori no pīpēm iedarbojās blakus telpā, jo vēdināt neviens nebija iedomājies ātrāk. Saklausījos visu ko interesantu no eks-kolēģēm, kuras lielākoties bija jau mērenā pālī un uz to vakaru nomainīju armijas zābakus pret papēžainām kurpītēm. Tiesa gan, vakara beigās viena kurpīte kļuva par iešļūcenīti. (Lasīt: "Maitai kurpei saplīsa maita sprādze!") Neko jēdzīgu nenofotografēju. Un ak jā, pirmo reizi kopš sākumskolas sapūtu matos matu laku.

Spēlēt galda lomu spēli ar cilvēkiem, kuri labi ja ir par tādām dzirdējuši, izvērtās par vienkārši kolektīvu rēkšanu. Improvizācija ne vienmēr darbojas! Cik labi, ka GM nebiju es.

Mamma man uzdāvināja paciņu ar košļājamo gumiju.

Šad tad nakts vidū uznāk pilnīgi nepārvarama tieksme mazliet apgriezt matu galus. Ar papīrnazi. Laikam tad es neapzināti esmu sākusi ilgoties pēc pārmaiņām.

Es te kaut ko maļu un maļu par Romu, bet savā klabē nemaz neesmu to pieminējusi.

Lūk, Norvēģija bija tā vieta, kura rullēja. Fanoju vēl šobaltdien.
Augusts bija sen. Un labi ka tā, kaut arī Norvēģijā es stabili vēlos atgriezties. Tā ir kā sapņu vieta. Tikai ar vienu nelielu atšķirību no sapņa - acis ir plaši atvērtas un tas nav smadzeņu gļuks, kaut arī grūti noticēt.
Kā gan es to esmu aizmirsusi pieminēt? Laikam tajā periodā man Ciba galīgi nebija aktuāla.

Ja man ceturtdien, piektdien, sestdien un svētdien teorētiski būtu vajadzējis mācīties matemātiku, tad es to sākšu darīt svētdienas vakarā, kad nets ir kļuvis tik ļoti uz nerviem krītoši lēns, ka gandrīz var teikt - man neta nav.

Pazudušās čības vienmēr atrodas zem rakstāmgalda. Vakar es tur atradu arī vienu suni.

Balti nolakoti nagi izskatās slimi. Neārstējami slimi.

Es nevaru normāli gulēt jau kuro dienu pēc kārtas. Aizmigšana man prasa vismaz divas stundas, kaut arī jūtos nogurusi, miegaina utt. Šodien pa dienu mēģināju pasnaust, tas ir vispār neiespējami. Toties no rītiem pamosties ir kļuvis murgaini - tāda sajūta, ka turpināt gulēt mūžīgi varētu būt pat okei, tikai lieciet visi mani mierā. Kaut arī esmu cilvēks, kurš ļoti atbalsta vārtīšanos no rītiem, tā ir vārtīšanās un snaušana, kas man patīk, nevis pārgulēšanās līdz trijiem dienā tā, ka pēc tam sāp galva un pašsajūta ir sliktāka kā ar vienu pašu temperatūru.

Secinājums - slimot ir slikti. Slimošana pie visa ir vainīga.

Un nav pat īsti skaidrs, vai es rīt iešu uz skolu, jo biju ceturtdien atļāvusies mazliet iziet no mājas (biju praktiski jau vesela), kad atkal BŪKŠ! un temperatūra ir atpakaļ.

Secinājums divi - Roma ir vainīga pie visām manām nelaimēm :D

Man nekad nav paticis iegādāties apsveikuma kartiņas par naudu, es vienmēr esmu tās taisījusi pati, nu, vismaz tad, kad vispār esmu iedomājusies par tādu lietu kā apsveikšana. Lielākoties tas bija pirms es sasniedzu kādu desmit gadu vecumu. Tagad es skribelēju skices Ziemassvētku apsveikumiem, kuri ir plānoti kā mini-akvarelīši:

1. happy-go-lucky enģelītis ar lukturīti rokās uz zvaigžņota fona;
2. closeup enģelītes seja, pārsteigumā ieplestas acis, jo nimbs ir sapinies matos;
3. maza, dusmīga enģelīte ar kaut kādu random bīstamu ieroci rokās un uzrakstu "Where the fuck is my present?"

Jau kādu trešo vai ceturto dienu pēc kārtas guļu zem divām segām un tikai kādas pāris stundas dienā pavadu normālā nomoda stāvoklī. Katrā ziņā mājās atlidoju sestdien vakarā un tad arī slimība uzklupa ar līdz tam brīdim savaldītu plēsonīgumu - divas dienas ar kājām pārvietojoties pa Romu biju pārtikusi no mātes katram gadījumam līdzi paņemtajiem Theraflu, tad no kaut kādas itāļu alternatīvas. Sēdēt lidostā arī bija kaut kā puslīdz mierīgi, varēju lieliski koncentrēties uz līdzpaņemto grāmatu. Bet mājās... laikam nostrādāja atslābums un sāku pilnīgi neprognozējami salt, karst, migt ciet un mocīties ar bezmiegu. Un galvassāpēm, aizkritušām ausīm un smadzeņu trulumu.

Pirmdien atnāca Astrīda, izklaušināja mani un teica, ka man esot gan angīna, gan bronhīts. Angīna man piemetas samērā regulāri, bet ar bronhītu mēdzu bieži slimot bērnībā. Un vakar vakarā temperatūra sasniedza maksimumu - 39,6 grādi. Jebkurā gadījumā, nekad vēl nebiju jutusies tik draņķīgi - tas viss man ir jauns un nebijis. Kakls man ir sāpējis tā, ka gribas amputēt ar visu galvu, bet ne šoreiz - šoreiz es ar mēreni sāpošu kaklu mēģinu izklepot bez mērenības slimas plaušas, kuras ne vella negrib velties ārā un atbrīvot mani no šādām izpriecām.

Par Romu es sīkāk varētu stāstīt vēlāk, bet tagad varu pateikt vienu lietu - Romas apciemojums radīja optimismu par Rīgas nākotni. Patiesu optimismu. Mēs, latvieši, vēl esam pār kaut ko tomēr pārāki. Un civilizētāki un kulturālāki, un, beigu galā, tīrīgāki.

Nez ko var ieraudzīt divās dienās Romā?

Enīvei, mantas saliktas, pase atrasta, esmu morāli sagatavojusies visu dienu dzīvoties pa lidostām. Jācer, ka varēšu no rīta atrast fotoaparātu un ka džinsas būs izžuvušas. Tagad jāpiespiež sevi aiziet gulēt - kaut arī vairs nav tik briesmīga satraukuma kā līdz šim kaut kur lidojot, pie tā acīmredzot ar laiku pierod.

Bet patīkami tā kaut kur aizbraukt tikai ar fotoaparātu un mugursomu. Ē, nu labi, par visām laicīgajām lietām rūpējās māte, tāpēc laikam arī jūtos tik atslābusi par visu šito padarīšanu. Vienīgi nepatīk tas, ka Romā ir tik nenormāli daudz, ko redzēt - divās dienās var tikai virspusēji kaut kam apskraidīt apkārt, tā - pirmajam iespaidam.

Besīgi skatīties tūristu fotogrāfijas, kur cilvēki ir sabildējuši viens otru pie kaut kāda objekta vai ar baigo ainavu fonā tā, lai pēc tam varētu teikt: "Es biju tur un tur!" Droši vien noteiktam procentam ceļotāju tas ir pašmērķis (jājā, un galvenais ir komfortabla viesnīca), bet es laikam gribu vienkārši uzsūkt tās vietas gaisu un, kad pāris gadus vēlāk iegribas, to atsaukt atmiņā un ieelpot vēlreiz. Tas ne vienmēr izdodas, bet kad izdodas... tad tik dzīvi, itkā es tur būtu pēkšņi teleportējusies.

Negribu (nu labi, gribu gan) lielīties, bet pēdējā gada laikā manas acis ir tiktāl izmainījušās, ka diezgan droši varu teikt - es neslikti fotgrafēju. Var arī teikt, ka man jau piemīt spēja redzēt to, kas paliek vidusmēra cilvēkam nepamanīts. Centīšos pretoties mātei un nevest mājās tūristu fotogrāfijas bez īpašas vajadzības - es jebkurā gadījumā visdrīzāk vienkārši aizmirsīšu par fotoaparātu, šķiet, ka Romai ir jābūt tik iespaidīgai.

Šodien māte mani uzmanīgi nopētīja un beigās teica, ka esmu ģērbusies labāk, nekā manā vecumā pieklājas. Acīmredzot, tas arī ieskaita garos armijas zābakus- lietu, kurai iegādei viņa bija zvērīgs pretinieks (un beigās sponsors), un par kuru pirmās pāris nedēļas, kad tos valkāju, ik pa brīdim pašķendējās. Es nebrīnītos, ja man kāds pajautātu, kāpēc es katru dienu kaut ko cosplayoju, jo mana pusgotiskā parodija par lietišķumu... daļēji ir kā reiz manas pusneformālās, bet reizē ūberlietišķās mātes iespaidā un varētu izskatīties itin savdabīgi :) Un visa mana ģimene, izņemot vecomammu un suni, ir samērā dīvaina, vismaz salīdzinot ar lielāko cilvēku daļu - it īpaši gaumes ziņā. (Par intelektu un introvertumu (kā to pareizi raksta?) neko šoreiz nepieminēšu :) )

Pēc sporta zāles un saunas ir patīkams nogurums, neliela hiperaktivitāte (par maz miega?), bet pēc tās tika novērota neparasta un ļoti reta parādība, kuru līdz šim biju manījusi tikai brālim, kuru sauc par "vārdu plūdiem". Es vervelēju viena pati un mammai visu ko stāstīju, kas nav īpaši svarīgs un nemeiko daudz sensa, bet ietilpst manis veiktajos novērojumos vai domās, un pārsvarā neļāvu viņai iespraust ne vārda, manis pašas domas visu laiku pārlēkāja no vienām tēmām uz kaut ko tuvu saistītu un tad sazarojās, un es nevarēju runāt par visu reizē un centos kaut cik pabeigt iesāktos teikumus. Tagad arī, es gribu uzrakstīt par to, kā es tikko pilnīgi netīšām iemetu brāļa čību klozetpodā un arī par saviem apsvērumiem par to, kas jāņem līdzi un kas jāvelk mugurā, dodoties ceļojumā uz četrām dienām uz pilsētu, kas atrodas citā klimata zonā, ņemot vērā vēl to, ka divas no tām četrām dienām tiks pavadītas vienkārši garlaikojoties pa lidostām un gaidot uz savu pārsēšanās reisu, un arī par savām lēnajām atklāsmēm attiecībā uz zīmēšanu, gleznošanu un citiem vizuāliem izpausmes veidiem, un arī par to, ka es pēdējās pāris dienas skolā nevaru pamācīties nemaz, nemaz! Jo jaunā klasesbiedrene, kura atnāca uz manu skolu pirms nedēļām divām (pirmo nedēļu es nevarēju iegaumēt viņas vārdu - laikam tikai šīsnedēļas sākumā pirmoreiz pārmiju kādu vārdiņu, pirms tam laikam pat nebiju īsti sasveicinājusies), tagad ir kļuvusi par itin patīkamu sarunu biedri, kaut arī mums nav nevienas pašas kopīgas intereses un viņas prāta apvāršņi ir tepat, pāris soļu attālumā, bet nelaime ir tā, ka viņa runā dikti daudz. Un it īpaši tad, kad es gribu mācīties, jo ar to nodarbojos tikai skolā, nevis mājās. Kaut kā grūti pateikt: "Eu, aizveries, mani vairāk interesē nevienādību sistēmu atrisināšana ar intervālu metodi!" Jebkurā gadījumā, man patiesībā nav nekā pārāk svarīga, ko teikt, es tikai mēģināju novērst vārdu plūdu straumi kaut kur prom no papīra un zīmuļiem - tā būtu lieka papīra cūkošana :) bet savā klabē es varu veidot tik daudz bezsakara, cik vien man ienāks prātā. Un latviešu valodas skolotāja ar katru stundu atrod aizvien jaunus teikumus ar aizvien kretīniskākiem grafiskajiem attēliem - acīmredzot īpaši priekš manis, jo neviens cits no klases laikam neprikolījas no pilnīgi savērptiem teikumiem, kuru shēmu uzzīmēšana prasa puslapu no klades un tādu fantāziju, kas spētu izsekot līdzi tam sviestainajam saturam un uzbūvei. (Bet šodien gan es iekritu - uz tāfeles sāku zīmēt shēmu, bet biju kļūdījusies un pārpratusi kaut kādu mazu un pat neāķīgu palīgteikumiņu, kuru droši vien pareizi saprata arī klases nedomājošie ļaudis, tagad man ir kauns no latviešu valodas skolotājas uz mūžu :D )

Hmm, es pati tikko pamanīju, ka rakstu teikumus, kuri rokrakstā aizņemtu puslapu kladē :) Neņemiet mani galvā, es drīz nomierināšos un mierīgi aiziešu čučēt. Cerams.

Man patīk runāt par sevi, gandrīz vai rodas tāda sajūta, ka es it visu par sevi zinātu.

Vismaz kādu gadu neesmu pārlasījusi nevienu mīļu bērnības grāmatu, kaut arī kādreiz mēdzu malt vienas un tās pašas desmitiem reižu. Arī Harijus Poterus un Gredzenu Pavēlniekus. Varbūt tas kaut ko nozīmē, bet man vienalga.

Kad es nākamreiz sākšu skatīties kādas labas, aizraujošas un jaunas anime sērijas, noteikti man atgādiniet, kā tas katru reizi notiek - bez nākamās sērijas es krītu izmisumā, skumji skatos uz downloads folderi un nopūšos ar desmit minūšu intervāliem. Šodien pat parādījās Death Note piektā sērija un CAPS! Nemierīgi sēžu un katru mīļu brīdi pārbaudu, vai cipariņi kāpj. Njā, aizrauj arvien vairāk, bet tagad atkal nedēļa līdz nākamajai epizodei.

Bet patiesībā es pēc pāris stundām to esmu piemirsusi un pavadu nakti deviantArtā. Un apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir gan talants, gan prasme (gan pacietība, gan gribasspēks), nevis pati trenējos un izmēģinu. Man ir jātrenē savs gribasspēks, lai varētu ja ne iemācīties radīt un veidot attēlus pēc pašas prāta (vai nejaušības), bet vismaz lai varētu normāli izgulēties.

Bet ieraksta, hmm, galvenā doma... man ir savs dators! Arigato, Onii-chan :p (Kaut kāds sviests vispār ar viņu - epizodiski kļūst pretdabīgi čakls!) Bet ja tā padomā, tad es esmu ļoti pieradusi pie... lurking (kā tas vispār ir latviski?) gan šeit, gan visur citur. Tas tā, lai neviens netīšām nepadomā, ka man parādīsies kādi puslīdz regulāri ieraksti, jo tagad man vienkārši iegribējās izmainīt pirmo redzamo ierakstu savā klabē uz kaut ko citu.

Daudz kas ir ar mani noticis, bet es vārdos tāpat varu izteikt tikai laicīgas lietas. Esmu gana daudz eksperimentējusi ar personiskāku domu izteikšanu, bet pat savā galvā nav izdevies daudz kam piešķirt nosaukumus. Tas dažkārt kļūst ļoti problemātiski.

Nu un, ka es esmu direktores meita? Esmu sasodīta parasta pārdevēja-konsultante, nav tāpēc mani vārdadienā visiem jāapsveic. Tikko saņēmu pirmo puķu pušķīti- no veikala vadītājas. Nebūtu man tās radniecības, neviens mani neapsveiktu, ne?

Liekuļi.

Varbūt viena vai divas fellow-pārdevējas mani apsveiktu, ja man nebūtu ar to visu nekāda sakara. Ja es tiešām esmu tik patīkams cilvēks, kā cenšos būt darbā.

Man var palīdzēt tikai lobotomija.

mājās ir mopsis

Šovakar jāskatās Bez Tabu. Varbūt uzklīdīs mans savaikstījies brālis pyonpyon - kā ne kā superslavenība.

Kad es pēdējoreiz skatījos televizoru? Nav ne jausmas. Meistars un Margarita neskaitās - pirmās divas sērijas noskatījos, bet tas nav TV. Varbūt es to neskatos, jo tas ir tik vēmienu izraisoši bezjēdzīgi? (Klusais uzbrauciens vecaimammai)

Patiesībā es esmu videomontāžas nodarbībā, man te patīk, bet lielajā slinkuma vilnī nebiju te bijusi. Ar visām Lieldienu brīvdienām un pirmajiem maijiem ir atlikušas kādas divas nodarbības. Eh, nākšu arī ceturtdienās.

Es mēģināšu sakārtot istabu. Un es beidzot izdomāju, kā Agnesei zīmēt dzimšanas dienas dāvanu. Es pildīšu ekonomikas darba burtnīcu, kad būšu sakārtojusi istabu. Es darīšu kaut ko. Pietiek deguna urbināšanas.

Patiesībā es gaidu kaut kādu grūdienu, kas mani izstumtu no šīs briesmīgās situācijas- ja es vispar kaut ko daru, tad pēdējā brīdī un kā haltūru, es sēžu pie kompja un nedaru neko, es nositu laiku, es nezīmēju, es nerakstu, es pat neizklaidējos - tik briesmīgā stāvoklī es jau esmu. Un pat nelasu grāmatas.

Kā lai tiek ārā no šī laiskuma purva? Šodien biju uz mākslas skolu, keramiķējos, izdomāju un uzzīmēju briesmīgā truša skici un iztaisīju pamata figūru. Spārnus un ausis likšu klāt vēlāk, dinozaura aste jau ir kārtībā. Bet vispār - tā bija pirmā reize vairākās nedeļās, kad biju uz mākslas skolu, un es tagad vienkārši sēžu un nositu laiku, kaut arī man būtu jāraksta referāts. Es vienkārši neko negribu. Un man pat nav garlaicīgi. Ir tik daudz lietas, ko es varētu un gribētu darīt, bet es vienkarši nedaru, man neceļas roka kaut ko vispār iesākt.

Laikam kaut kas jāizmaina. Ja manā istabā varētu pārbīdīt mēbeles, tad es pārbīdītu mēbeles, tas palīdz visur un vienmēr. Kārtot gan es netaisos, tas parasti aizņem divas trīs dienas un nerada uzmundrinošas sajūtas, drīzāk tieši otrādi.

Mazliet jāpalasa grāmata un beidzot normāli jāizguļas, savādāk es nedaru neko, bet gulēt vakaros tāpat neeju. Bet patiesībā man ir vieglāk no rīta piecelties, ja mazāk ir gulēts.

Es esmu Betmens! (Lasiet: man ir full gothy-looking outfits ar plandošiem, melniem svārkiem, korseti, čībiņām un visādiem mēsliem ap kaklu un rokām.) (Btw, mans brālis neatšķir gothy-looking korseti no apakšveļas, hahaha, pokeponijs.)