Nez ko var ieraudzīt divās dienās Romā?

Enīvei, mantas saliktas, pase atrasta, esmu morāli sagatavojusies visu dienu dzīvoties pa lidostām. Jācer, ka varēšu no rīta atrast fotoaparātu un ka džinsas būs izžuvušas. Tagad jāpiespiež sevi aiziet gulēt - kaut arī vairs nav tik briesmīga satraukuma kā līdz šim kaut kur lidojot, pie tā acīmredzot ar laiku pierod.

Bet patīkami tā kaut kur aizbraukt tikai ar fotoaparātu un mugursomu. Ē, nu labi, par visām laicīgajām lietām rūpējās māte, tāpēc laikam arī jūtos tik atslābusi par visu šito padarīšanu. Vienīgi nepatīk tas, ka Romā ir tik nenormāli daudz, ko redzēt - divās dienās var tikai virspusēji kaut kam apskraidīt apkārt, tā - pirmajam iespaidam.

Besīgi skatīties tūristu fotogrāfijas, kur cilvēki ir sabildējuši viens otru pie kaut kāda objekta vai ar baigo ainavu fonā tā, lai pēc tam varētu teikt: "Es biju tur un tur!" Droši vien noteiktam procentam ceļotāju tas ir pašmērķis (jājā, un galvenais ir komfortabla viesnīca), bet es laikam gribu vienkārši uzsūkt tās vietas gaisu un, kad pāris gadus vēlāk iegribas, to atsaukt atmiņā un ieelpot vēlreiz. Tas ne vienmēr izdodas, bet kad izdodas... tad tik dzīvi, itkā es tur būtu pēkšņi teleportējusies.

Negribu (nu labi, gribu gan) lielīties, bet pēdējā gada laikā manas acis ir tiktāl izmainījušās, ka diezgan droši varu teikt - es neslikti fotgrafēju. Var arī teikt, ka man jau piemīt spēja redzēt to, kas paliek vidusmēra cilvēkam nepamanīts. Centīšos pretoties mātei un nevest mājās tūristu fotogrāfijas bez īpašas vajadzības - es jebkurā gadījumā visdrīzāk vienkārši aizmirsīšu par fotoaparātu, šķiet, ka Romai ir jābūt tik iespaidīgai.