Jā, paskatoties sev aiz muguras, liekas, ka bija ļoti interesanti piedzīvot sajūtu, kad aiz dusmām gribi ķert visus plīstošos priekšmetus un triekt pret sienu, lai sienai sāp. Un tad vārtīties pa lauskām. Lai lauskām sāp!

Nu jā, es neesmu tas uzticamākais cilvēks, uz kuru varētu paļauties, bet es neesmu ļauna. Dažreiz ciniska, bet tie, kas mani ir kādreiz satikuši, droši vien mani pat par tādu nenosauks. Patiesībā esmu mīļa, jauka aitiņa. Mīļa, lētticīga aitiņa, kura tic, ka visi cilvēki uz pasaules arī nav ļauni, un neviens nav ļauns, neviens pats, tikai daži ir apdalīti ar smadzenēm. Un tāpēc mani tas mazliet sāpināja un sadusmoja, kad mani netieši apsūdzēja ļaunu domu domāšanā. Varbūt pat neapsūdzēja, vienkārši pieļāva iespēju.

Bet viss ir noskaidrojies. Esmu atkal līksma optimiste. Tomēr tas bija biedējoši - pirmo reizi mūžā būt tiešām dusmīgai. Un sliktākais - stundām ilgi nepāriet vēlme šķaidīt, slepkavot un darīt pāri.