Es te kaut ko maļu un maļu par Romu, bet savā klabē nemaz neesmu to pieminējusi.

Lūk, Norvēģija bija tā vieta, kura rullēja. Fanoju vēl šobaltdien.
Augusts bija sen. Un labi ka tā, kaut arī Norvēģijā es stabili vēlos atgriezties. Tā ir kā sapņu vieta. Tikai ar vienu nelielu atšķirību no sapņa - acis ir plaši atvērtas un tas nav smadzeņu gļuks, kaut arī grūti noticēt.
Kā gan es to esmu aizmirsusi pieminēt? Laikam tajā periodā man Ciba galīgi nebija aktuāla.