Nantoka naru!
Šodien māte mani uzmanīgi nopētīja un beigās teica, ka esmu ģērbusies labāk, nekā manā vecumā pieklājas. Acīmredzot, tas arī ieskaita garos armijas zābakus- lietu, kurai iegādei viņa bija zvērīgs pretinieks (un beigās sponsors), un par kuru pirmās pāris nedēļas, kad tos valkāju, ik pa brīdim pašķendējās. Es nebrīnītos, ja man kāds pajautātu, kāpēc es katru dienu kaut ko cosplayoju, jo mana pusgotiskā parodija par lietišķumu... daļēji ir kā reiz manas pusneformālās, bet reizē ūberlietišķās mātes iespaidā un varētu izskatīties itin savdabīgi :) Un visa mana ģimene, izņemot vecomammu un suni, ir samērā dīvaina, vismaz salīdzinot ar lielāko cilvēku daļu - it īpaši gaumes ziņā. (Par intelektu un introvertumu (kā to pareizi raksta?) neko šoreiz nepieminēšu :) )
Pēc sporta zāles un saunas ir patīkams nogurums, neliela hiperaktivitāte (par maz miega?), bet pēc tās tika novērota neparasta un ļoti reta parādība, kuru līdz šim biju manījusi tikai brālim, kuru sauc par "vārdu plūdiem". Es vervelēju viena pati un mammai visu ko stāstīju, kas nav īpaši svarīgs un nemeiko daudz sensa, bet ietilpst manis veiktajos novērojumos vai domās, un pārsvarā neļāvu viņai iespraust ne vārda, manis pašas domas visu laiku pārlēkāja no vienām tēmām uz kaut ko tuvu saistītu un tad sazarojās, un es nevarēju runāt par visu reizē un centos kaut cik pabeigt iesāktos teikumus. Tagad arī, es gribu uzrakstīt par to, kā es tikko pilnīgi netīšām iemetu brāļa čību klozetpodā un arī par saviem apsvērumiem par to, kas jāņem līdzi un kas jāvelk mugurā, dodoties ceļojumā uz četrām dienām uz pilsētu, kas atrodas citā klimata zonā, ņemot vērā vēl to, ka divas no tām četrām dienām tiks pavadītas vienkārši garlaikojoties pa lidostām un gaidot uz savu pārsēšanās reisu, un arī par savām lēnajām atklāsmēm attiecībā uz zīmēšanu, gleznošanu un citiem vizuāliem izpausmes veidiem, un arī par to, ka es pēdējās pāris dienas skolā nevaru pamācīties nemaz, nemaz! Jo jaunā klasesbiedrene, kura atnāca uz manu skolu pirms nedēļām divām (pirmo nedēļu es nevarēju iegaumēt viņas vārdu - laikam tikai šīsnedēļas sākumā pirmoreiz pārmiju kādu vārdiņu, pirms tam laikam pat nebiju īsti sasveicinājusies), tagad ir kļuvusi par itin patīkamu sarunu biedri, kaut arī mums nav nevienas pašas kopīgas intereses un viņas prāta apvāršņi ir tepat, pāris soļu attālumā, bet nelaime ir tā, ka viņa runā dikti daudz. Un it īpaši tad, kad es gribu mācīties, jo ar to nodarbojos tikai skolā, nevis mājās. Kaut kā grūti pateikt: "Eu, aizveries, mani vairāk interesē nevienādību sistēmu atrisināšana ar intervālu metodi!" Jebkurā gadījumā, man patiesībā nav nekā pārāk svarīga, ko teikt, es tikai mēģināju novērst vārdu plūdu straumi kaut kur prom no papīra un zīmuļiem - tā būtu lieka papīra cūkošana :) bet savā klabē es varu veidot tik daudz bezsakara, cik vien man ienāks prātā. Un latviešu valodas skolotāja ar katru stundu atrod aizvien jaunus teikumus ar aizvien kretīniskākiem grafiskajiem attēliem - acīmredzot īpaši priekš manis, jo neviens cits no klases laikam neprikolījas no pilnīgi savērptiem teikumiem, kuru shēmu uzzīmēšana prasa puslapu no klades un tādu fantāziju, kas spētu izsekot līdzi tam sviestainajam saturam un uzbūvei. (Bet šodien gan es iekritu - uz tāfeles sāku zīmēt shēmu, bet biju kļūdījusies un pārpratusi kaut kādu mazu un pat neāķīgu palīgteikumiņu, kuru droši vien pareizi saprata arī klases nedomājošie ļaudis, tagad man ir kauns no latviešu valodas skolotājas uz mūžu :D )
Hmm, es pati tikko pamanīju, ka rakstu teikumus, kuri rokrakstā aizņemtu puslapu kladē :) Neņemiet mani galvā, es drīz nomierināšos un mierīgi aiziešu čučēt. Cerams.
Man patīk runāt par sevi, gandrīz vai rodas tāda sajūta, ka es it visu par sevi zinātu.
Mūzika Kirlian Camera - Hidden Voices
