Ja man ceturtdien, piektdien, sestdien un svētdien teorētiski būtu vajadzējis mācīties matemātiku, tad es to sākšu darīt svētdienas vakarā, kad nets ir kļuvis tik ļoti uz nerviem krītoši lēns, ka gandrīz var teikt - man neta nav.

Pazudušās čības vienmēr atrodas zem rakstāmgalda. Vakar es tur atradu arī vienu suni.

Balti nolakoti nagi izskatās slimi. Neārstējami slimi.

Es nevaru normāli gulēt jau kuro dienu pēc kārtas. Aizmigšana man prasa vismaz divas stundas, kaut arī jūtos nogurusi, miegaina utt. Šodien pa dienu mēģināju pasnaust, tas ir vispār neiespējami. Toties no rītiem pamosties ir kļuvis murgaini - tāda sajūta, ka turpināt gulēt mūžīgi varētu būt pat okei, tikai lieciet visi mani mierā. Kaut arī esmu cilvēks, kurš ļoti atbalsta vārtīšanos no rītiem, tā ir vārtīšanās un snaušana, kas man patīk, nevis pārgulēšanās līdz trijiem dienā tā, ka pēc tam sāp galva un pašsajūta ir sliktāka kā ar vienu pašu temperatūru.

Secinājums - slimot ir slikti. Slimošana pie visa ir vainīga.

Un nav pat īsti skaidrs, vai es rīt iešu uz skolu, jo biju ceturtdien atļāvusies mazliet iziet no mājas (biju praktiski jau vesela), kad atkal BŪKŠ! un temperatūra ir atpakaļ.

Secinājums divi - Roma ir vainīga pie visām manām nelaimēm :D