Patiesībā es gaidu kaut kādu grūdienu, kas mani izstumtu no šīs briesmīgās situācijas- ja es vispar kaut ko daru, tad pēdējā brīdī un kā haltūru, es sēžu pie kompja un nedaru neko, es nositu laiku, es nezīmēju, es nerakstu, es pat neizklaidējos - tik briesmīgā stāvoklī es jau esmu. Un pat nelasu grāmatas.

Kā lai tiek ārā no šī laiskuma purva? Šodien biju uz mākslas skolu, keramiķējos, izdomāju un uzzīmēju briesmīgā truša skici un iztaisīju pamata figūru. Spārnus un ausis likšu klāt vēlāk, dinozaura aste jau ir kārtībā. Bet vispār - tā bija pirmā reize vairākās nedeļās, kad biju uz mākslas skolu, un es tagad vienkārši sēžu un nositu laiku, kaut arī man būtu jāraksta referāts. Es vienkārši neko negribu. Un man pat nav garlaicīgi. Ir tik daudz lietas, ko es varētu un gribētu darīt, bet es vienkarši nedaru, man neceļas roka kaut ko vispār iesākt.

Laikam kaut kas jāizmaina. Ja manā istabā varētu pārbīdīt mēbeles, tad es pārbīdītu mēbeles, tas palīdz visur un vienmēr. Kārtot gan es netaisos, tas parasti aizņem divas trīs dienas un nerada uzmundrinošas sajūtas, drīzāk tieši otrādi.

Mazliet jāpalasa grāmata un beidzot normāli jāizguļas, savādāk es nedaru neko, bet gulēt vakaros tāpat neeju. Bet patiesībā man ir vieglāk no rīta piecelties, ja mazāk ir gulēts.