Šodien atklāju vazāšanās-pa-māju-ar-basām-kājām sezonu. Tas ir, pavasari.

Vecaimammai ir vārdadiena, ciemos brauc viņas māsa un viena draudzene. Trokšņaini.

Cilvēki ir mulsinoši. Viņi ir tīši vai netīši izveidojuši savus mazos pazīšanās aplīšus un tas mani atkal mulsina. Pēdējoreiz ar kaut ko tādu tik izteiktā formā un tik uzkrītoši sastapos pirms kādiem diviem gadiem - alku iekļūt tajā aplītī kā viens no viņiem. Toreiz sastapos ar draudzīgu mūra sienu, kas, kaut arī draudzīga, nelaida nekur tālāk. Tagad pati esmu mazā mazītiņā aplītī, kas vienā galā pārklājas ar citu apli - tādu palielāku. Un tajā zāle ir zaļa un debesis zilas. Un šoreiz es, pirms nolemt par tā aplīša iztraucēšanu vai neiztraucēšanu, gribu saprast, vai man to maz vajag. Droši vien jau vajadzības nav pilnīgi nekādas, bet tomēr gribas.

Jebkurš cilvēks, kam ir lielāks gribasspēks nekā man, teiktu, ka katram jāveido savs cilvēku aplis.

Tēja ir garšīga.

Ēst ir labi.